Jauno māmiņ, ielīgo emocijas!
Es atceros šos grūtos emociju mirkļus, kas dažkārt piemeklēja, kļūstot par mammu. Mazajam jau sen jāguļ pusdienlaiks, bet šim miegs nevienā acī. Steidzamies pie ārsta, bet no roķelēm izsprūk ūdens krūze – tās saturs uz biksēm. Un tā joprojām…
Inga Akmentiņa-Smildziņa
Mammamuntetiem.lv emuāri
FOTO: Agnese Gabrāne
Emocijas, pat ja uzradušās nez no kurienes un uzsitušās augšā vai traukušās lejā, ir iespējams pieradināt. Vajag pieradināt. Jo tad ir tik viegli būt kopā, pieņemt, sadzīvot. Piedzīvot, ļauties, mīlēt.
Kaut kas mutuļo sirds rajonā. Nē, varbūt vēderā. Nē, nē, tas ir
jau visur – pirkstu galos, pie matu saknēm, pārskrien pāri pleciem,
ieurbjas mugurkaulā, sasien ceļgalus... Dusmas. Spēcīgas dusmas,
kas uzšķīlušās no... Jā, no kā? Blakus visburvīgākais bērns
pasaulē, bet pārņem neatvairāma sajūta, ka no smadzenēm dusmas sāk
pīt bizes.
Es atceros šos grūtos emociju mirkļus, kas dažkārt piemeklēja,
kļūstot par mammu. Mazajam jau sen jāguļ pusdienlaiks, bet šim
miegs nevienā acī. Steidzamies pie ārsta, bet no roķelēm izsprūk
ūdens krūze – tās saturs uz biksēm. Un tā joprojām…
Dusmas. Tās vilka līdzi vainas izjūtu. Vai ar mani viss ir
okey, ja man, laimīgajai mammai, izšaujas dusmas? Tagad
(!) es zinu, ka dusmas ir gluži tāda pati emocija kā citas. Tai ir
vieta mūsu ikdienā. Vecāka loma liek priekšā negaidītus
izaicinājumus, un ar tiem ir jāiemācās aprast. Tikai reizēm ir
kauns tās dusmas izrādīt, pat sev. Un tas gan nav
okey.
Šīs mazītiņās sarunas, caurvītas vīra atbalsta vārdiem, nesu sev līdzi. Kā Līgo dziesmu grāmatiņu svētku laikā.
“Viņš ir tikai mazs bērns,” redzot manu bezspēcību, maigi
noteica vīrs. Viņš runāja arī par manu spēku un pieredzi, kura man
ir, bet mazajam ne, un ka es noteikti varu atrast sevī spēku un
gudrību ar emocijām sadraudzēties.
Īsi, kodolīgi, it kā garāmejot pateiktie vārdi mani apskāva,
iekļāva mazā vīstoklītī. Emocijas ielīgojās. Gluži kā mazulis
vecāku rokās, kā bērns līdzsvara šūpolēs, kā smilgas ziedu vainagā,
kā meitas pie ugunskura, dziedot saulgriežu dziesmas.
Šīs mazītiņās sarunas, caurvītas vīra atbalsta vārdiem, nesu sev
līdzi. Arī sagaidot otro un trešo bērnu. Un joprojām. Kā Līgo
dziesmu grāmatiņu svētku laikā, kā apsolījumu, ka emocijas, pat ja
uzradušās nez no kurienes un uzsitušās augšā vai traukušās lejā, ir
iespējams pieradināt. Vajag pieradināt. Jo tad ir tik viegli būt
kopā, pieņemt, sadzīvot. Piedzīvot, ļauties, mīlēt. Un vienkārši
būt.
Atliek tikai... ielīgot!
Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja
