Jauno māmiņ, ielīgo emocijas!

 19. jūnijs 2020 6:40 Inga Akmentiņa-Smildziņa, Mammamuntetiem.lv Emuāri

Es atceros šos grūtos emociju mirkļus, kas dažkārt piemeklēja, kļūstot par mammu. Mazajam jau sen jāguļ pusdienlaiks, bet šim miegs nevienā acī. Steidzamies pie ārsta, bet no roķelēm izsprūk ūdens krūze – tās saturs uz biksēm. Un tā joprojām…



Foto: Agnese Gabrāne, Mammamuntetiem.lv

Emocijas, pat ja uzradušās nez no kurienes un uzsitušās augšā vai traukušās lejā, ir iespējams pieradināt. Vajag pieradināt. Jo tad ir tik viegli būt kopā, pieņemt, sadzīvot. Piedzīvot, ļauties, mīlēt.


Kaut kas mutuļo sirds rajonā. Nē, varbūt vēderā. Nē, nē, tas ir jau visur – pirkstu galos, pie matu saknēm, pārskrien pāri pleciem, ieurbjas mugurkaulā, sasien ceļgalus... Dusmas. Spēcīgas dusmas, kas uzšķīlušās no... Jā, no kā? Blakus visburvīgākais bērns pasaulē, bet pārņem neatvairāma sajūta, ka no smadzenēm dusmas sāk pīt bizes.
Es atceros šos grūtos emociju mirkļus, kas dažkārt piemeklēja, kļūstot par mammu. Mazajam jau sen jāguļ pusdienlaiks, bet šim miegs nevienā acī. Steidzamies pie ārsta, bet no roķelēm izsprūk ūdens krūze – tās saturs uz biksēm. Un tā joprojām…
Dusmas. Tās vilka līdzi vainas izjūtu. Vai ar mani viss ir okey, ja man, laimīgajai mammai, izšaujas dusmas? Tagad (!) es zinu, ka dusmas ir gluži tāda pati emocija kā citas. Tai ir vieta mūsu ikdienā. Vecāka loma liek priekšā negaidītus izaicinājumus, un ar tiem ir jāiemācās aprast. Tikai reizēm ir kauns tās dusmas izrādīt, pat sev. Un tas gan nav okey.

Šīs mazītiņās sarunas, caurvītas vīra atbalsta vārdiem, nesu sev līdzi. Kā Līgo dziesmu grāmatiņu svētku laikā.

“Viņš ir tikai mazs bērns,” redzot manu bezspēcību, maigi noteica vīrs. Viņš runāja arī par manu spēku un pieredzi, kura man ir, bet mazajam ne, un ka es noteikti varu atrast sevī spēku un gudrību ar emocijām sadraudzēties. 
Īsi, kodolīgi, it kā garāmejot pateiktie vārdi mani apskāva, iekļāva mazā vīstoklītī. Emocijas ielīgojās. Gluži kā mazulis vecāku rokās, kā bērns līdzsvara šūpolēs, kā smilgas ziedu vainagā, kā meitas pie ugunskura, dziedot saulgriežu dziesmas. 
Šīs mazītiņās sarunas, caurvītas vīra atbalsta vārdiem, nesu sev līdzi. Arī sagaidot otro un trešo bērnu. Un joprojām. Kā Līgo dziesmu grāmatiņu svētku laikā, kā apsolījumu, ka emocijas, pat ja uzradušās nez no kurienes un uzsitušās augšā vai traukušās lejā, ir iespējams pieradināt. Vajag pieradināt. Jo tad ir tik viegli būt kopā, pieņemt, sadzīvot. Piedzīvot, ļauties, mīlēt. Un vienkārši būt. 
Atliek tikai... ielīgot!

 

Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja 




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāma

Kategorijas