Pusaudži ir brīnišķīgi! Ļaujiet sev to ieraudzīt

 08. decembris 2019 18:15 Inga Akmentiņa-Smildziņa, Mammamuntetiem.lv Emuāri

Aug buciņš, aug radziņi - vēsta kāda paruna. Tāpēc nav brīnums, ka dažkārt vecāki, sagaidot savu bērnu pusaudžu vecumu, jūtas vairāk apjukuši, nekā trīsgadnieka posmā. Nav jākaunās nedz par savu apjukumu, nedz par nezināšanu - jāmeklē uzticama literatūra un jāizglītojas. Mēs, Mammamuntetiem.lv, sākam izdot žurnālu skolas vecuma bērnu vecākiem - "Mammām un Tētiem. Skolēns". Žurnāls vecākiem bez maksas, internetā lasāms ŠEIT



Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv


“Pieaugušie bieži apgalvo, ka mūsdienu bērni ir briesmīgi,” man teica kāds pusaugu puisis, kurš piedalījās “Mammamuntetiem.lv” “Bērnu universitātes” vasaras nometnē. Tobrīd braucām sabiedriskajā transportā, un saruna ar 13 gadu veco zēnu, mīlīgu seju un mazītiņu uguntiņu acīs, aizsākās pēc kādas kundzes dusmu performances. Sieviete, nebūt ne veca – ap gadiem 50 –, toties ar, šķiet, regulāri piedzīvota nīgruma radītām rievām sejā, metās rāt zēnus, kas ķiķināja, sēžot un kopīgi skatoties uzjautrinošus video telefonā. “Sēž un zviedz!” viņa kliedza man sejā, uzzinot, ka esmu tā, kura atbildīga par šiem jauniešiem. 


Kāpēc mūs, pieaugušos, dažkārt tik ļoti satracina citu, jo īpaši bērnu, līksmība? Jo pašiem nav ļauts piedzīvot prieku?

Kāpēc ar pusaudzi gribas mesties cīņā? Jo vairs neatceramies, ko pašiem nozīmēja hormonu izraisītās emociju svārstības? Kāpēc kādā brīdī no viņiem atsvešināmies, atrunājoties, ka “viņi jau lieli, mammu un tēti vairs nevajag”? Jo…?
Ir daudz jautājumu, kuri mums, pieaugušajiem, sev ir jāuzdod. Un jāatrod atbildes. Nemeklējot vainu bērnos. Nepārmetot. Mēģinot ieraudzīt un uzņemties savu atbildības daļu. Nemetot plinti krūmos, pat ja kādā brīdī šķiet, ka pusaudzis izaudzis galīgi ne tāds, kādu bijām iztēlojušies, viņam piedzimstot. 
Jo pusaudži ir brīnišķīgi, ne briesmīgi! Nu, lielākoties. Ļaujiet sev to ieraudzīt. Manējie noteikti tādi ir, pat ja aizcērt durvis un citkārt ironizē, ka ar mani nav, par ko runāt. Sak’, nākot runāt, jo es esot jauka. :) Esmu pateicīga, ka atnāk, ka saruna izdodas. Jo viņi ir patiesi aizraujoši sarunu biedri. Ar tik smalku humora izjūtu, daudzpusīgām zināšanām, savu viedokli par pasauli. Mums jāmācās sarunāties. 
Tā ir laime – būt ar viņiem kopā. Laime piedzīvot pusaudzi. Jā, reizēm grūti. Taču tīņu vecums ir zināms brīnumu laiks – no pīlēniem bērni pārtop gulbjos. Ir gods būt klātesošiem. 


 

Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītāja un žurnāla "Mammām un Tētiem. Skolēns" galvenā redaktore 

 




0 Pievienot komentāru

Reklāma

Kategorijas