5 mīti par mazuļa miegu, kas rada vecākos nevajadzīgu stresu

Kad man tikko bija pirmais bērniņš uz rokām, man visu laiku šķita, ka es kaut ko daru nepareizi, jo kāpēc mana meita neguļ tik labi, kā gribētos. Nekādi internetā sagrābstīti, miega speciālistu vai pazīstamu mammu ieteikumi miega rituāliem, kas gulētlikšanu padarītu vieglāku un ātrāku, vienkārši nelīdzēja. Lielākoties jau viņa gulēja labi, kad beidzot aizmiga. Problēmas (vēl šobaltdien) ir tieši ar gulētiešanu. Process ir nebeidzami garš.

Tagad, kad meita jau lielāka, pie tā pierasts, bet toreiz man visi kā viens teica – tas nav normāli. Lieki teikt, ka tas manai mātes pašapziņai par labu nenāca. Arī tas, ka nekādi ieteikumi un vadlīnijas nelīdzēja. Raudināt nemēģināju, lai gan vīrs to piedāvāja kā variantu. Tik daudz prāta man bija, bet nervu gan nē. 

Sakodu zobus un cerēju, ka uz interneta resursos solītajiem 6 mēnešiem bērna miegs uzlabosies. Neuzlabojās. Arī uz 1–1,5 gada vecumu jeb zīdīšanas noslēgšanu un bērnudārza gaitu uzsākšanu. Arī uz 2 gadu vecumu. Kad bērnam apritēja 3 gadi, es pārstāju cerēt un pieņēmu dzīvi, kāda tā ir. Kļuva vieglāk, atmetot priekšstatus par to, kā vajag. Kā ir, tā ir. 

Ak jā, man turklāt piedzima otrs bērns, kurš gluži vienkārši bija pilnīgi citādāks, lai gan es darīju visu apmēram tāpat. Šis bērns zīdaiņa vecumā spēja aizmigt pats uz grīdas, kur tika nolikts “pavingrot” veļoties vai savā gultiņā, kamēr fonā gandrīz trīs gadus vecākā māsa brēca pilnā rīklē par kādām trīsgadniekam vien saprotamām pasaulīgām netaisnībām. Protams, vēlāk nāca dažādi izaicinājumi, bet secinājums viens – lai gan māte viena un tā pati, bērni ir dažādi un viņu miegs – arī. 

Jo kā tad ir un kā tad vajag? Atgriežoties pie jaunās mātes pirmās pieredzes, acīmredzot, manā zemapziņā bija iedzīvojušies vairāki sagrābstīti mīti kā standarts, kuram jāatbilst. Aplūkosim dažus izplatītākos maldīgos priekšstatus, kuriem, saskaņā ar BBC un citiem avotiem, īsti nav pamatojuma. Katrā ziņā – noteikti ne universāla pielietojuma. 

1. Mīts: “Veselīgi bērni guļ visu nakti”
   Realitāte: Daudzi zīdaiņi mostas naktī vēl ilgi – pat līdz gada vecumam un ilgāk. Nakts pamošanās ir normāla (barošanai, mierinājumam, tuvumam). Pētījumi dažādās valstīs uzrādījuši, ka liela daļa bērnu 12 mēnešos vēl neguļ visu nakti, un ir pilnīgi normāli, ka tik mazi bērni mostas 1-3 reizes naktī. 
2. Mīts: “Ja palīdzēsi bērnam aizmigt, sabojāsi miega paradumus”
   Realitāte: Bērni bioloģiski ir radīti meklēt vecāku tuvumu un mierinājumu, īpaši pirms miega. Tas nav “slikts ieradums”, bet normāla attīstības daļa. Arī miega rituāla izveide var atšķirties – ir bērni, kam kopš dzimšanas var novērot īstos apstākļus, kuru rezultātā bērns iemieg vieglāk. Citiem iemigšanas paradumi veidojas ilgāk un laika gaitā mainās. 
3. Mīts: “Mazuļiem vajag stingru miega režīmu”
   Realitāte: Zīdaiņiem ir ļoti dažādi miega ritmi. Dažiem “grafiks” izveidojas ātri, citiem – daudz vēlāk. Vēl dažiem – daudz, daudz, vēlāk… Vienots pareizais režīms nepastāv. Par miega režīmu var runāt vien bērnudārznieka vecumā, kad viņi dienu pavada pēc noteikta dienas aktivitāšu grafika. 
4. Mīts: “Ja bērns ir ļoti noguris, viņš gulēs labāk”
   Realitāte: Pārgurums bieži pasliktina miegu, jo organismā izdalās stresa hormoni, kas apgrūtina aizmigšanu. Drīzāk bērns “atslēgsies” automašīnā ceļā no jūras, bērnu laukumiņa vai citas aktivitāšu vietas. Bet cerēt, ka pēc iztrakošanās pa āru bērns tāpat iemigs arī vakarā, nav īsti jēgas. Jā, ir bērni, kuriem tieši tā notiek. Bet tas nav nekas universāls, kā varētu likties. 
5. Mīts: “Ar miega higiēnas ievērošanu var panākt, ka bērns vienmēr guļ labi” 
   Realitāte: Pat ja miegs uzlabojas, tas var atkal pasliktināties slimību, attīstības posmu vai citu iemeslu dēļ. Tas ir normāli. Turklāt, kā iepriekš teikts, var mainīties arī miega rituāls, saskaņā ar vecumposmu, bērna vajadzībām, dzīves apstākļiem. 

Protams, pastāv vispārējas vadlīnijas kā pediatrijā, tā miega zinātnē par to, kas ir norma un kas nav, taču, kā zināms, jebkādi miega parametri ir jāskatās bērna kopējā attīstībā un par jebkurām bažām jāvēršas pie ārsta, turklāt nevajag baidīties vērsties pie cita speciālista pēc papildus viedokļa. Taču tas, no kā es kā mamma ieteiktu piesargāties, ir kategoriski apgalvojumi un precīzas instrukcijas, kuras 100% palīdzot jebkuram bērnam. Diezin vai tādas eksistē. 

Lai izdodas atrast savu īsto pieeju, padomdevēju un paša intuīciju vainas sajūtas vietā!