Jaundzimušā refleksi – mazuļa attīstības rādītājs
Ikviens bērns piedzimst ar refleksiem, kas palīdz viņam izdzīvot vēl jaunajā un nezināmajā pasaulē. Tie ar laiku izzūd un ir rādītājs mazuļa attīstībai. Par to vairāk stāsta pediatre un bērnu neiroloģe Vizma Meikšāne.
FOTO: Shutterstock.com
Jaundzimušajam ne vienmēr visos apstākļos izdodas izraisīt kādu no refleksiem.
Reflekss, pēc definīcijas, ir muskuļu atbildes reakcija uz kaut kādu kairinājumu – vai nu tas ir pieskāriens, gaisma, kas spīd acīs, vai krasas temperatūras maiņas (piemēram, pieskāriens ar aukstām rokām), arī kāda īpaša situācija (bērns tiek celts vertikālā pozīcijā). Tas, vai un kā jaundzimušais reaģē uz šādiem kairinājumiem, ir būtisks rādītājs, pēc kā ārsts var spriest par mazuļa nervu sistēmas darbību un attīstību. [1] Tikko bērns nācis pasaulē, pirmām kārtām tiek pārbaudīta viņa sirdsdarbība un elpošana, novērtēta ādas krāsa un muskuļu tonuss, un pēc tam arī refleksu esamība un kā tie darbojas – cik ātri notiek atbildes reakcijas uz kairinājumu un cik spēcīgas un noturīgas tās ir. Tas viss palīdz spriest par jaundzimušā veselību un attīstību.
Lasītākais
Lai spētu izdzīvot
Refleksi, ar kuriem bērns ierodas pasaulē, sāk veidoties, auglim esot mammas vēderā, aptuveni 25. un 26. grūtniecības nedēļā. Tos sauc par primitīviem beznosacījuma refleksiem, jo tie izpaužas kā neapzinātas un automātiskas kustības attiecīgās situācijās. Daba tos zīdainim devusi, lai tad, kad viņš nāk pasaulē un neko pats vēl neprot izdarīt, spētu izdzīvot. Tāpēc šie refleksi arī saukti par primitīviem, jo to klātbūtne nepieciešama mazuļa izdzīvošanai.
Nereti zīšanu izprovocē pats mazulis, nejauši pieliekot roku pie savas mutes, un tad instinktīvi sāk sūkāt savus pirkstus. Līdz ar to savu pirkstu likšana mutē ne vienmēr nozīmē, ka bērns grib ēst.
Primāri nepieciešamie ir rīšanas, zīšanas, žagošanās refleksi, arī urinēšana un defekācija ir svarīgi izdzīvošanas refleksi. Tas viss palīdz bērnam baroties, savukārt, lai neaizrītos, būtisks ir klepošanas reflekss. Arī šķaudīšana pirmajā dzīves mēnesī ir izteikta, jo tādā veidā bērns tiek galā ar kairinājumiem degunā, piemēram, izšķaudot pieniņu, kas zīžot nonācis degunā. Šķaudīšana un klepošana ir it kā pašsaprotamas un pierastas cilvēka reakcijas, bet to nozīme, īpaši jaundzimušajam, ir ļoti svarīgas, lai varētu eksistēt.
Zīšana un rāpošana
Arī zīšana ir jaundzimušā reflekss. Daba viņam devusi spēju zīst, taču tas notiek tikai tad, kad ir kāds kairinājums – viņš sajūt vai nu mammas piena smaržu, vai pieskārienu pie vaiga vai lūpām, un tad mazulis automātiski atver muti un sāk zīst. Nereti zīšanu izprovocē pats mazulis, nejauši pieliekot rociņu pie savas mutes, un tad instinktīvi sāk sūkāt savus pirkstus. Līdz ar to savu pirkstu likšana mutē ne vienmēr nozīmē, ka bērns grib ēst.
Interesanti, ka arī zīšana, tāpat kā citi primitīvie beznosacījuma refleksi, izzūd trīs mēnešu vecumā. Protams, mazulis turpina zīst, bet šajā vecumā to dara tāpēc, ka ir iemācījies to darīt, un tad, kad to vēlas, nevis kad attiecīgais kairinājums ir izsaucis šo refleksu. Zīšana pēc trīs mēnešu vecuma ir jau kļuvusi par apzinātu, nevis instinktīvu, nekontrolētu procesu.
Viena no pirmajām apzinātajām zīdaiņa darbībām, kas liecina par labu attīstību, ir viņa spēja fokusēt acu skatienu, tātad skatīšanās mammas vai tēta acīs un smaidīšana.
Zīst jaundzimušajam palīdz arī no dabas dotais rāpošanas reflekss. Fiziski viņš nav spējīgs pats pienākt pie mammas, lai zīstu, taču šis reflekss mudina mazuli tiekties pēc mammas krūts. Rāpošanas reflekss ir nozīmīgs rādītājs arī tam, lai ārsts varētu novērtēt, vai mazulis veic simetriskas kustības, kas būs nepieciešamas vēlāk – rāpojot. Šis reflekss parādās, ja bērnu noliek guļus uz vēdera un pie viņa pēdām noliek atbalstu, piemēram, pieaugušo plaukstas. Izjūtot atbalstu, mazulis automātiski atsperas. Līdzīgi izpaužas arī soļošanas reflekss, tikai to pārbauda, bērnu noliekot vertikālā stāvoklī tā, lai pēdas atspertos pret cietu virsmu.
Jaundzimušajam ne vienmēr visos apstākļos izdodas izraisīt kādu no refleksiem. Tas ir atkarīgs no viņa garastāvokļa, miegainības pakāpes vai arī pēc ēšanas var neizdoties izsaukt kādu no refleksiem – visbiežāk gan ir vai nu viens, vai otrs. Pediatrs pēc tiem vērtē bērna kustības – vai tās ir simetriskas, vai to amplitūda ir pietiekama.
Pēc trim mēnešiem izzūd
Primitīvajiem jaundzimušā refleksiem visizteiktākiem jābūt viņa pirmajos dzīves mēnešos, pēc tam tie lēnām sāk mazināties. Trīs četru mēnešu vecumā lielākajai daļai šo mazuļa refleksu vajadzētu izzust pilnībā. Kāpēc tā? Primitīvo refleksu esamība ir saistīta ar smadzeņu garozas nenobriešanu. Tie sāk izzust, kad centrālā nervu sistēma sāk nobriest un refleksus sāk aizstāt brīvas un apzinātas kustības. [2]
Līdzīgi raksti
Kad bērns sāk veikt kontrolētas kustības, tas nozīmē, ka jaundzimušā refleksi jau sāk izzust un tie vairs bērnu nefiksē piespiedu pozās. Tas ir pozitīvs rādītājs mazuļa attīstībā, un turpmāk sāk veidoties nosacījuma refleksi, kas nepieciešami koordinācijai, kustībām, ķermeņa līdzsvaram, runāšanai.
Četri mēneši ir nozīmīgs bērna attīstības posms. Tad vecāki nereti brīnās, kāpēc mazulis pārstājis naktīs tik saldi gulēt un kļuvis nemierīgs. Tas zināmā mērā saistāms ar jaundzimušā refleksu izzušanu, kad bērna smadzenēs notiek strauja attīstība un aktivitāte, līdz ar to viņš kļūst aktīvāks – dienas miegā pavadītais laiks kļūst īsāks, vairāk cenšas izzināt pasauli pats saviem spēkiem, aktīvāk sāk komunicēt ar apkārtējiem. Ja vecāki to zina, tad mazuļa ieraudāšanos nakts laikā neuztvers tik saasināti un būs daudz vieglāk pārdzīvot šo zīdaiņa vecuma posmu.
Pirmais smaids kā zīme
Viena no pirmajām apzinātajām zīdaiņa darbībām, kas liecina par labu attīstību, ir spēja fokusēt acu skatienu, tātad skatīšanās mammas vai tēta acīs un smaidīšana. Pēc tam seko savu roku pētīšana, tad jau arī velšanās uz vēdera no viena sāna, tad no otra (tas nozīmē, ka izzudis asimetriskais toniskais kakla reflekss un mazinājies Moro reflekss).
Ir arī tādi refleksi, kas pilnībā izzūd piecos un astoņos mēnešos. Piemēram, piecos mēnešos pavisam zūd automātiskais tveršanas reflekss. Ja kaut ko ieliksi mazuļa rokās, viņš to automātiski saķers. Taču tā nav apzināta kustība. Ap piecu mēnešu vecumu mazulis priekšmetus vairs nesatver tāpēc, ka tāds ir reflekss. Šajā vecumā viņš vispirms apskatīs mantiņu, padomās – grib to vai ne – un tikai tad pats paņems rokās. Savukārt pēdās tveršanas reflekss saglabājas līdz pat gada un trīs mēnešu vecumam, kas izpaužas, bērnam staigājot nedaudz ar saliektiem, saspringtiem kāju pirkstiem.
Lai pārbauda tikai ārsts
Pediatre un neiroloģe V. Meikšāne norāda – refleksu pārbaudīšana ir viens no ģimenes ārstu uzdevumiem, sekojot līdzi jaundzimušā attīstībai, bet ieteicams, lai to pārbaude arī paliek ārstu kompetencē. Vecākiem pašiem nevajadzētu speciāli izprovocēt refleksus ar domu, lai tikai paskatītos, vai bērnam tie ir. Šādi kairinājumi mazulim pārsvarā rada nepatīkamas izjūtas, un atbildes reakcija uz tiem visbiežāk ir muskuļu sasprindzinājums, arī satraukums un jaundzimušā raudāšana.
Tā ir zīdaiņa mocīšana, ja diendienā apzināti tikai intereses dēļ provocēsiet refleksus. Bērnam jau ir gana ar tām ikdienas situācijām, kurās nejauši refleksi tiek izsaukti. Piemēram, viens no visbiežāk nejauši izprovocētiem ir jau iepriekš pieminētais Moro jeb baiļu reflekss, kas jaundzimušajam parādās, ja viņu strauji un atmuguriski liek guļus, vai tad, kad viņu liek vannā vai izģērbj. Mazulis nobīstas, jo viņam vēl nav izveidojusies telpas izjūta, līdz ar to šķiet, ka tajā brīdī viņš krīt. Atbildes reakcija uz šo situāciju ir tāda, ka mazulis iztaisno rokas un kājas, aiztur elpu, atmet galvu atpakaļ un pēc tam arī sāk raudāt. Atrasties šādā stāvoklī bērnam ir mokoši, tamdēļ vecākiem rūpīgi un saudzīgi viņš gan jāapģērbj, gan jāpaceļ un jānoliek tā, lai viņa rokas ir kopā un mugura tiek atbalstīta. Tiklīdz mazuļa rokas brīvi krīt un mugura nejūt atbalstu, šis baiļu reflekss diemžēl tiek provocēts.
Reflekss, nevis tonuss
Nereti vecāki kādu no bērna refleksiem notur par paaugstinātu muskuļa tonusu un sāk satraukties. Jebkurš izprovocētais reflekss vienmēr izpaužas ar sasprindzinātu pozu, īpaši Moro reflekss. „Ir māmiņas, kuras sūdzas, ka mazulim visu laiku ir saspringti roku pirksti vai pēdas, taču biežāk īslaicīgais saspringums ir kā atbildes reakcija uz tā brīža notikumiem viņa dzīvē. Šo sasprindzinājumu pārsvarā var vērot brīdī, kad ar mazuli tiek veiktas kādas darbības, piemēram, mazajam maina autiņbiksītes vai pārģērbj. Muskuļu sasprindzinājums tajā brīdī ir normāla zīdaiņa atbildes reakcija uz attiecīgo kairinājumu,” norāda V. Meikšāne. Tāpēc līdz trim četriem mēnešiem, kamēr jaundzimušā refleksi nav zuduši, zīdaiņiem ir novērojams zināms muskuļu tonuss, bet tas ir normāli un atbilstoši tik mazam bērnam, kas patstāvīgi neko vēl nedara. Zūdot refleksiem, vajadzētu mazināties arī šim tā sauktajam emocionālajam muskuļu sasprindzinājumam.
Atsauces:
1. Infant Reflexes; MedlinePlus Medical Encyclopedia. Pieejams šeit.
2. Min, S.; Youngmee, A.; Sangmi, L. Assesment of Primitive Reflexes in High-risk Newborns.
Pieejams šeit.
Autore: Guna Puisāne
Fonds “Mammām un Tētiem” sācis izdot žurnālu topošajiem un jaunajiem vecākiem ar mērķi sniegt izglītojošu, uz pētījumiem bāzētu informāciju par priekšnosacījumiem veselīgai grūtniecībai, par dzemdību norisi, pāra attiecību stiprināšanu laikā, kad ģimenē ienācis bērniņš, un drošu, pareizu jaundzimušā aprūpi.
Žurnāls bez maksas pieejams ārstu praksēs un dzemdniecības iestādēs.
