Pieredze: Grūtniecības laiks gultas režīmā un priekšlaicīgas dzemdības

„Gaidot bērniņu, slimnīca man bija kļuvusi par otrām mājām. Kad iznācu no slimnīcas, dzīvoju gultas režīmā,” sava pirmdzimtā gaidīšanas stāstu, kas pilns ar asarām, mammam.lv/tetiem.lv uztic kāda portālā reģistrētā māmiņa. Viņas Brīnumu bērniņš piedzima priekšlaicīgi un datumā 10.10.10.

FOTO: Shutterstock.com

Ārsti solīja, ka piedzimstot mazais svērs aptuveni 1 kilogramu...

2010.gada 28.martā es uzzināju, ka kļūšu par māmmiņu savam ilgi gaidītajam bērniņam, bet es nekad nebiju iedomājusies, ka tas viss mums būs tik grūti.
 Kad uzzināju, ka manā puncī dzīvo menesi vecs auglītis, sajūtas bija tik pasakainas. Tajā brīdī nemaz nevarēju iedomāties, kam būs jaiet cauri. Jau no paša sākuma es biju riska grupā dēļ savas veselības!

Problēmas sākās pēc amniocentēzes procedūras
Viss sākās, kad man paziņoja par amniocentēzi (Amniocentēze ir augļa bioloģiskā materiāla iegūšanas invazīva metode, kad caur vēdera sienu ar ehojutīgu smalku adatu tiek paņemti aptuveni 10-15 ml augļūdens tālākai analizēšanai). Pēc amniocentēzes sakās murgs.

Pirmā saglabāšana bija 17. nedēļā, kad man un bērna tēvam pateica, ka bērniņš diez vai izdzīvos, jo viņš esot pārstājis augt un līdz bērniņam nenonāk visas barības vielas.
Mums tas bija šoks, atceros, kā saļimu, kad to uzzināju. Taja brīdī likās, ka visi mani sapņi sagrūst.

Pirmā saglabāšana bija 17. nedēļā, kad man un bērna tēvam pateica, ka bērniņš diez vai izdzīvos, jo viņš esot pārstājis augt.

Nogulēju slimnīcā divas nedēļas un vienīgais, ko varēju tad darīt, bija ticēt un lūgt Dievu! Katra nakts man bija asaru pilna, jo brīdī, kad beidzot esmu kļuvusi laimīga, kāds man mēgina to visu atņemt un iznīcināt!
Kad tikām mājas, abi sveiki un veseli, nepagāja ne mēnesis, kad jau atkal biju nākamajā slimnīcā uz saglabāšanu, tur nogulēju gandrīz menesi! Mani "kačāja" pilnu ar zalēm un aiz bailēm es pat domāt negribēju par to, ko tas nodara bērniņam!

Ārsti nesolīja, ka bērniņš varētu izdzīvot
Pēc šīs saglabāšanas nāca otra, tad jau man tā likās kā ikdiena. Gaidot bērniņu, slimnīca man bija kļuvusi par otrām majām. Kad iznācu no slimnīcas, dzīvoju gultas režīmā. Aizbraucu uz saviem laukiem ar domu, ka svaigs gaiss nāks par labu mazulim, taču pienāca 10. jūlijs un ar ātrajiem mani nogādāja Ventspils slimnīcā ar 3 cm atvērumu. Ārsti nesolīja, ka bērniņš varētu izdzīvot, ja nāks pasaulē. Tas mums bija kārtējais šoks.

Pirmās priekšlaicīgās dzemdības apturēja, un bērna tētis mani nogādāja Rīgā uz pārbaudi. Tur man noteica gultas režīmu - cik vien ilgi varēšu - jo ar 3 cm atvērumu maksimālais esot mēnesis.
Kad pienāca liktenīgais 10. oktobris, mans mazulis bija 33-34 grūtniecības nedēļu vecs. Ārsti solīja, ka berniņš svers aptuveni 1 kg un ir mazas izredzes, ka viņš būs vesels. Uz to brīdi ārstu vārdi pie manis nenonāca, jo es to nevēlējos dzirdēt. Es ticēju, ka viss būs kārtībā un uz dzemdību galda pateicu - mans bērns būs vesels un svērs pie 2 kg!

Reklāma
Reklāma

Aizbraucu uz saviem laukiem ar domu, ka svaigs gaiss nāks par labu mazulim, taču pienāca 10. jūlijs un ar ātrajiem mani nogādāja slimnīcā.

Atceros, ka tad, kad dzirdēju sava bērniņa pirmo bļāvienu, no laimes raudāju! Visi ārsti bija ļoti šokēti, ka bērns svēra 2 kg un bija pilnībā attīstījies! 3 nedēļas bijām slimnīcas intensīvajā nodaļā. Vislielākās mokas bija jāpārcieš, kad bērnu špricēja un dūra katetrus.

Kad tikām mājās, bērnu nosaucām par Kristapu, jo Dievs mums ir tik daudz stāvējis klāt un sargājis viņu, ka dēliņš ir mūsu Dieva bērns! Nu mūsu Kristapiņam ir gandrīz 8 mēneši. Viņš ir ļoti gudrs un attīstīts - bērna attīstībā nav nobīdes. Ārsti pat saka, ka dēliņš attīstas ātrāk, nekā citi viņa vecuma bērni. Kristapiņš bija tik mazs, bet daudz veselīgāks, nekā laikā dzimušie.

Lai pie Kristapa tiktu, man bija jādzird daudz briesmīgu vārdu un jāpiedzīvot ļoti nepatīkamas sajūtas, bet es būtu gatava tam visam iet vēlreiz cauri, ja iznākums ir tik skaists.
Šis bērniņš man sniedz tik daudz laimes un mīlestības. Vēljoprojām naktīs ceļos un sēžu pie gultiņas, un ik minūti esmu Dievam pateicīga, ka viņš man dāvāja dēliņu.
Tagad to visu atceroties, otram bērnam vēl neesmu gatava un šaubos vai kādreiz būšu...