Mans bērns skolā netiek galā. Kāpēc?

Mācību grūtības nav slinkums

Bērni ar mācību traucējumiem bieži tiek pārprasti. Ja bērns lasa lēnāk, jauc burtus, nespēj ilgstoši koncentrēties vai ātri nogurst, apkārtējie mēdz secināt: “Viņš necenšas” , “Viņš ir slinks” Taču disleksija, disgrāfija, UDHS vai AST nav rakstura trūkumi – tie ir neiroloģiska rakstura attīstības traucējumi, kas prasa atšķirīgu pieeju.

Vecāku uzdevums ir saskatīt atšķirību starp negribēšanu un nespēšanu. Ja bērns vakaros sēž pie mājasdarbiem ar asarām acīs, bet rezultāts joprojām neatbilst prasītajam, tā nav slinkuma pazīme. Tā ir zīme, ka nepieciešams atbalsts.

Kā saprast, kas tieši par vainu ?

Savlaicīga diagnostika ir ļoti svarīga. Ja AST, disleksija vai UDHS netiek laikus atpazīti, bērns paliek viens ar savām grūtībām. Jo agrāk tiek piesaistīts logopēds,neirologs, speciālais pedagogs vai psihologs, jo lielākas iespējas bērnam savlaicīgi saņemt nepieciešamo atbalstu, pakāpeniski pārvarēt grūtības un soli pa solim virzīties uz priekšu — atrast piemērotākos risinājumus un koriģēt mācību procesu atbilstoši viņa vajadzībām.

Praksē bieži redzams, ka jau 1.–2. klasē bērnam ir grūtības noturēt uzmanību, sekot instrukcijām vai  tekoši lasīt. Vecāki cer, ka “izaugs”. Taču, viņš nevar “izaugt”  no savām grūtībām, ja viņam neviens nepalīdz, bet turpina gaidīt, ka pēkšņi viss pats par sevi atrisināsies, un bērns spēs mācīties kā tie pārējie bērni. Bērns sāk grimt. Sākumā, jo nespēj koncentrēties un iekļauties laikā, tad, jo neizprot uzdevumu, nespēj izlasīt, nespēj pareizi saklausīt skaņas diktātā un raksta ar kļūdām. Bet pieauguši prasa un gaida, lai cenšas un neslinko.

Kā skolā klājas bērnam ar UDHS?

Bērnam ar UDHS grūtības visbiežāk saistītas ar uzmanības noturēšanu, impulsu kontroli un darba organizēšanu.

Piemēram, stundā bērns klausās skolotāju, bet pēc pāris minūtēm uzmanību novērš klases vide – troksnis, kustība, skaņas. Viņš palaiž garām instrukciju un nezina, kas jādara vai  sāk pildīt uzdevumu, bet nepabeidz, jo nespēj strukturēt darbu, saprast ar ko lai sāk, kas tagad ir jādara. Rezultātā darbs netiek pabeigts. Tas nav necieņas vai slinkuma dēļ – viņa smadzenēm ir grūtāk filtrēt informāciju.

Bērni ar UDHS bieži ir ļoti ātri – gan domāšanā, gan rīcībā. Viņi spēj īsā laikā izpildīt vairākus uzdevumus, ātri uztver informāciju un reaģē momentāni.  Stundā bērns atbild nepaceļot roku, pārtrauc citus vai sāk runāt vēl pirms jautājums ir pilnībā uzdots. Viņam ir grūti sagaidīt savu kārtu, jo doma jau “ir ārā” un savas impulsivitātes dēļ, viņš nespēj gaidīt, tā ir uzreiz jāpasaka. Dažkārt viņš pieceļas no vietas, iesaistās sarunās vai komentē notiekošo, pat ja tas nav atbilstoši situācijai.

Ir bērni ar UDHS, kuri dienas beigās ir emocionāli izsmelti, jo nepārtraukti dzird aizrādījumus. Ja vide netiek pielāgota, cieš ne tikai sekmes, bet arī pašapziņa.

Bērns ar AST – labi mācās, ātri apjūk

Autiskā spektra traucējumu gadījumā grūtības bieži saistītas ar sociālo mijiedarbību, elastīgu domāšanu un sensoru jutīgumu. 

Piemēram, bērns lieliski apgūst mācību vielu, bet apjūk grupu darbā. Viņam ir grūti saprast nerakstītos sociālos noteikumus. Ja pēkšņi mainās stundu saraksts, atnāk cits pedagogs, tas var izraisīt spēcīgu trauksmi.

Daļai bērnu ir pastiprināta jutība pret skaņu vai gaismu. Skola ir ļoti sociāla vide – ar nerakstītiem noteikumiem, niansēm un gaidām. Bērnam  var būt grūti saprast ironiju, jokus vai  zemtekstu, nolasīt klasesbiedru emocijas. Piemēram, grupu darbā bērns var šķist noslēgts vai “neieinteresēts”, taču patiesībā viņš nesaprot, kā iesaistīties. Piemēram, grupu darbā bērns var šķist noslēgts vai “neieinteresēts”, taču patiesībā viņš nesaprot, kā iesaistīties. Dažkārt viņš runā pats ar sevi vai tikai par sev interesējošu tēmu. Bērniem ar AST var būt grūti saprast abstraktus uzdevumus vai nepilnīgi formulētas instrukcijas. Ja uzdevums nav konkrēts un skaidrs, bērns var apjukt.

Bērni ar disleksiju 

Disleksija īpaši spilgti atklājas mācību procesā. Bērns lasa lēni, jauc burtus, maina to secību, izlaiž zilbes. Pareizrakstības kļūdas saglabājas, pat ja likumi ir mācīti un atkārtoti.

Praksē bieži redzams, ka bērns mutiski lieliski izprot vielu, bet diktātos un pārbaudes darbos saņem zemas atzīmes. Viņš var pareizi uzrakstīt vārdu vienā teikumā un kļūdaini nākamajā. Skolotājs secina – “nav iemācījies”. Vispārizglītojošā skolā ar 25–30 bērniem klasē skolotājam nav iespējas katram nodrošināt individuālu tempu un sniegt katram nepieciešamo atbalstu. Bez papildu laika vai alternatīviem vērtēšanas veidiem viņa zināšanas netiek objektīvi atspoguļotas.

Mājās ir savādāk!

Vecāki nereti brīnās – mājās bērns visu saprot, bet skolā sekmes zemas. Atšķirība slēpjas vidē.

Mājās nav 25 klasesbiedru, trokšņa un laika spiediena. Ir klusums, pielāgota vide un pieaugušais, kurš var mierīgi paskaidrot uzdevumu. Klasē skolotājs nevar atkārtot instrukciju katram individuāli. Uzmanība jāsadala starp visiem.

Bērnu ar AST pārslogo vide, citu cilvēku klātbūtne, troksnis, apgaismojums, smaržas, bet mājās viņam ir tikai tuvinieki, un arī savs kluss stūrītis, bet bērnam ar disleksiju laika ierobežojums rada stresu, skaņu uztvere ar dzirdi, bet mājās pieaugušais var viņam izlasīt uzdevumu, parādīt vārdu uz ekrāna, lai bērns iegaumē, kā to pareizi raksta. Tas nenozīmē, ka viņš necenšas – tas nozīmē, ka viņam nav iespējas mācīties viņam pieejamā veidā.

“Ar manu bērnu viss ir kārtībā!”

Viens no sarežģītākajiem posmiem ir vecāku noliegums. Bailes no sabiedrības nosodījuma vai “birku uzlikšanas” dažkārt kavē savlaicīgu diagnostiku. Pastāv maldīgs uzskats, ka speciālās izglītības programma nozīmē zemu spēju līmeni.

Tomēr speciālā programma nenosaka bērna vērtību – tā nodrošina piemērotāku vidi un viņam pielāgotu atbalstu. Ir gadījumi, kad tikai pēc vairākiem neveiksmīgiem mācību gadiem vecāki piekrīt izvērtēšanai. Pēc atbilstoša atbalsta bērna sekmes uzlabojas, bet zaudētais laiks jau ir ietekmējis pašvērtējumu un zināšanu līmeni.

Bērna traucējumi būtiski ietekmē arī viņa iekļaušanos kolektīvā, īpaši vispārizglītojošā skolā, kur klasē ir daudz bērnu un sociālā dinamika ir intensīva. Ja bērnam ir UDHS, AST vai izteiktas mācību grūtības, viņš nereti atšķiras no vienaudžiem – uzvedībā, reakcijās, tempā vai komunikācijā. Šīs atšķirības diemžēl var kļūt par iemeslu izstumšanai vai pārpratumiem.

Ir situācijas, kad vecāki izvēlas parasto skolu, jo baidās no “speciālās programmas” nosaukuma, taču realitātē bērns ik dienu piedzīvo stresu un vientulību. Nav ieguvuma no tā, ka bērns formāli atrodas parastā skolā, ja viņš netiek līdzi mācību vielai, regulāri saņem negatīvu atgriezenisko saiti un viņam nav draugu. Šādā situācijā cieš pašvērtējums un emocionālā veselība.

Bērnam ir svarīgi ne tikai apgūt zināšanas, bet arī justies piederīgam. Ja vide ir pārāk prasīga, pārāk skaļa vai nepietiekami atbalstoša, viņš var noslēgties, kļūt trauksmains vai attīstīt uzvedības problēmas kā aizsargreakciju.

Tāpēc, izvēloties mācību vidi, jādomā ne tikai par programmas nosaukumu, bet par bērna reālajām vajadzībām. Vide, kurā viņš spēj sekot līdzi, saņemt atbalstu un veidot draudzīgas attiecības, ilgtermiņā ir daudz vērtīgāka nekā formāla “iekļaušana”.