Likumā rakstītie bērna pienākumi. Izlasi savam bērnam!


Tūlīt bērniem sāksies skolas gaitas, vecāki cenšas sapost savus lolojumus, sapirkt vēl nesapirkto un saprast, kāds būs nākamais mācību gads. Bērni tikmēr vēl steidz atpūsties, izbaudīt brīvību un nedomā ne par mācību līdzekļiem, ne formas tērpiem, ne savām tiesībām vai pienākumiem. Arī vēlāk par to domās skolotāji un vecāki. Jo bērnu pamatpienākums ir mācīties un klausīt savus vecākus.

FOTO: Mammamuntetiem.lv


Bērnu pienākumi rakstīti likumā
Reiz žurnālists Egils Zariņš mani Saeimas gaiteņos pārsteidza ar mikrofonu, ieslēgtu kameru un jautājumu – „kādi pienākumi bērniem noteikti ar likumu?” Pamatīgi apjuku un sakaunējos. Man – likumdevēja pārstāvim – nebija atbildes uz šo jautājumu. Manu apjukumu vakarā TV varēja redzēt visa Latvija, es pati tovakar cītīgi pētīju „ Bērnu tiesību aizsardzības likumu”. Nosaukums pats par sevi liek domāt, ka runa ir tikai par tiesībām. Bet – nekā! Ceturtā nodaļa tā arī nosaukta „Bērna pienākumi”. Panti gan tikai divi, salīdzinājumam ar „bērna tiesībām”, kur to ir vienpadsmit.


Vēlāk pārlasīju gan bērnu tiesības, gan pienākumus un mājās saviem bērniem citēju savā izpratnē interesantākās vietas. Protams, tās bija no „pienākumu sadaļas”. Manuprāt, katrai mammai, tētim un citiem ģimenes locekļiem noderīgi zināt, ka ar likumu viņu lolojumiem uzdots „atbilstoši savam vecumam apkopt sevi un piedalīties mājas darbos” un ar likumu noteikts, ka „bērnam jāizturas ar cieņu pret saviem vecākiem un citiem ģimenes locekļiem”.


Skolotāji dažkārt bezspēcīgi
Manu bērnu skolā ir bijuši gadījumi, kad skolotāji jūtas bezspēcīgi tāpēc, ka kāds bērns pārprot savas tiesības. Ir gadījies, ka pamatskolas skolēns ir rupjš pret skolotāju, apsaukā viņu, aizskar arī fiziski un skolotāja nezina, ko iesākt. Viņš zina, ka viņam IR TIESĪBAS. Neviens viņam nav izskaidrojis, ka tiesības nozīmē arī pienākumus.

Katrai mammai, tētim un citiem ģimenes locekļiem noderīgi zināt, ka ar likumu viņu lolojumiem uzdots „atbilstoši savam vecumam apkopt sevi un piedalīties mājas darbos” un ar likumu noteikts, ka „bērnam jāizturas ar cieņu pret saviem vecākiem un citiem ģimenes locekļiem”.

Likumā rakstīts, ka „bērnam, atkarībā no viņa vecuma un brieduma pakāpes ir pienākums sargāt savu veselību. Bērnam jāizturas ar cieņu pret valsti, tās simboliem un jāievēro likumi. Jāievēro sabiedrībā pieņemtie uzvedības noteikumi. Nedrīkst, izmantojot savas tiesības, aizskart citu bērnu un pieaugušo tiesības un likumīgās intereses. Bērnam ir pienākums saudzīgi izturēties pret apkārtējo vidi.”
Patiesībā tas arī viss par pienākumiem. Bērna tiesību garantijas noteiktas Satversmē. Par skolotāju tiesībām likumā nekas nav teikts. Skolotāji var tikai cerēt uz to, ka īpaši agresīvi skolēni būs savaldāmi ar jaunajiem Ministru Kabineta noteikumiem, kurus izstrādājusi Izglītības un zinātnes ministrija. Tie paredz, ka bērni, kuri apdraud citus, nedrīkstēs apmeklēt skolu. Vēl paies laiks, kamēr noteikumi būs pieņemti, bet jācer, ka šis ir tas gadījums, kad tiks ievērotas arī skolotāju tiesības.

 

Reklāma
Reklāma

Pirkt vai nepirkt mācību līdzekļus?
Arī man kā visiem ir nācies staigāt no viena veikala uz otru un dažkārt tikai jau pēc skolas sākuma atrast to, kas ierakstīts sarakstā. Mani abi bērni mācījās vienā skolā un tikai loģiski šķita, ka vecākās meitas neizlietotās darba burtnīcas paliks divus gadus jaunākajam brālim. Kad dēls sāka iet skolā, sapratu, ka mans plāns ir izgāzies. Viņa klases audzinātāja bērnus mācīja pēc citas programmas, kas nozīmēja – arī grāmatas, darba burtnīcas un viss nepieciešamais ir pilnīgi cits. Vecākā māsa brālim neko nevarēja palīdzēt, jo arī mācīšanas metode pavisam cita. Un tā katru gadu. Mani jau tad pārsteidza, ka pat ābeces tik ļoti atšķiras un ka brālim bija jālieto citā izdevniecībā izdota, tā, kas māsai, nederēja. Toreiz ar nostaļģiju grāmatnīcā skatījos uz pārizdotu manas bērnības vienīgo ābeci.


Šovasar, liekas, visi – vecāki, skolotāji un skolu direktori ir apjukuši, kas īsti notiks tālāk.
Pēc tiesībsarga ziņojuma par bezmaksas izglītības nodrošināšanas problēmām Latvijā, valdība pauda apņemšanos šo jautājumu risināt. Solīja panākt, ka turpmāk arī pārējos valsts izglītības standarta īstenošanai nepieciešamos mācību līdzekļus finansēs valsts.


Visām Latvijas skolām tiesībsargs jūnijā nosūtīja informāciju, ka „pašvaldības dibinātai izglītības iestādei nav tiesiska pamata pieprasīt vecākiem pirkt mācību līdzekļus”
Tūlīt pirmais septembris. Ar meitai iedoto sarakstu grāmatnīcas izstaigājām jau jūnijā un gandrīz visu nopirkām. Dēls šogad mācības uzsāks citā skolā, kur dokumentus iesniedzām pēc tam, kad skola bija saņēmusi tiesībsarga vēstuli un nezināja, kā rīkoties. Sarakstu ar to, kas jāpērk it kā dot nedrīkstētu, tajā pašā laikā naudas, par ko skola varētu iegādāties visu nepieciešamo, skolai nav.

Lai nu kā – skola klāt. Klases vēl kādu brīdi smaržos pēc krāsas, bērni pētīs viens otru pēc garajām vasaras brīvdienām, priecāsies par tikšanos un mācīsies. Un katrai mammai gluži kā man būs sajūta, ka pašām jāsāk atkal mācīties.

 

Autore: Linda Abu Meri
Foto: Dana Romaņuka