Labklājības ministre atbalsta vasaras brīvlaika saīsināšanu

 

Daudzi pirmo klašu skolēnu vecāki ir šausmās – skola beidzas divos trijos dienā, ir maz skolu, kur pagarinātā grupa ilgst līdz pieciem. Vasaras brīvlaiks trīs mēneši – kur likt bērnu? Latvijā bērnu traumu skaits un bērnu mirstība no sadzīves traumām, salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības valstīm, ir neiedomājami augsts – mūsu bērnus vienkārši nav kas pieskata... 

FOTO: Mārcis Baltskars, http://www.baltskars.lv/

Labklājības ministre Ilze Viņķele uzskata - kad ieviesīs Izglītības ministrijas plānotās reformas attiecībā uz skolēnu noslodzi un brīvlaikiem, bērni būs daudz harmoniskāki.

 

 

Izglītības ministrija šobrīd briest reformas par pagarinātu mācību gadu. Skolēni rauc degunus, taču daudziem vecākiem tas varētu būt glābiņš, lai parūpētos par pirmo klašu skolēnu drošību garajā vasaras brīvlaikā. Joprojām aktuāls ir arī jautājums, kā vecākiem īstenot neiespējamo misiju un pusdienas laikā izņemt no skolas pirmklasnieku, vienlaikus nekavējot darbu? Ģimenes portāla mammam.lv/tetiem.lv lasītāju jautājumiem atbild labklājības ministre Ilze Viņķele.

 

Mēs, mammam.lv/tetiem.lv, esam PAR skolēnu vasaras brīvlaika saīsināšanu. 6-7 gadus vecu bērnu, mūsuprāt, vienu mājās atstāt nedrīkst – tas ir bīstami viņa veselībai, dzīvībai (pagājušajā vasarā bērnu traumu skaits ievērojami pieaudzis!). Aizsūtīt bērnu vasaras brīvlaiku pavadīt laukos pie vecvecākiem – arī tas mūsu acīs nav risinājums, jo bērns ilgojas pēc saviem vecākiem, bet degviela biežiem apciemojumiem šodien ir dārga. Piemēram, Anglijā bērniem ir krietni īsāks vasaras brīvlaiks, taču ikdienā viņi ikdienā uz skolu dodas bez skolas somām, mājās nav jāmācās un savu brīvo laiku var veltīt citam aktivitātēm. Tie ir daži no iemesliem, kāpēc mēs iestājamies par vasaras brīvlaika saīsināšanu. Kāds ir jūsu viedoklis?

Trīs mēnešu vasaras brīvlaiks ir viens no dzīvākajiem padomju laika mantojumiem, un esmu pārliecināta – tas nav vajadzīgs. Mazi bērni ir jāpieskata, un arī slodze skolā bērniem ir nesamērīga. Pieredzes, ko pētīt un pārņemt, ir pieejamas gan Eiropā, gan citviet pasaulē – ir garāks pavasara brīvlaiks, garāks ziemas brīvlaiks, mācību slodze ir adekvāta, un attiecīgi pusotrs mēnesis vasaras brīvlaikam, manuprāt, ir samērīgs laiks, lai bērns atvilktu elpu. Bērni būtu daudz harmoniskāki, vienīgi šobrīd daudzi skolotāji ir pret šādām pārmaiņām.

Trīs mēnešu vasaras brīvlaiks ir viens no dzīvākajiem padomju laika mantojumiem, un esmu pārliecināta – tas nav vajadzīgs. Mazi bērni ir jāpieskata, un arī slodze skolā bērniem ir nesamērīga.

Šobrīd Izglītības ministrija reformas tikai plāno; kādi ir jūsu ieteikumi pirmo klašu skolēnu vecākiem attiecībā uz vasaras brīvlaiku, kurš vairs nav aiz kalniem? Bērnus uz trim mēnešiem mājās atstāt vienus pašus? Vienu mēnesi uz atvaļinājumu rēķina lai pieskata mamma, un otru – tētis? Un ko ar trešo? Un kā ar ģimenes kopābūšanu?

Reklāma
Reklāma

Viens no risinājumiem tiešām ir izmantot ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, lai varētu nodrošināt bērna uzraudzību, ja nepieciešams, izmantojot arī tiesības uz atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas. Iesakām interesēties savā pašvaldībā, vai šajā laikā darbojas kādi dienas centri sākumskolas vecuma bērniem, kur tiktu nodrošināta bērnu drošība un lietderīga brīvā laika pavadīšana. Vienlaikus rosinām pašvaldībā interesēties arī par citiem alternatīviem pakalpojumiem, piemēram, aukļu dienesta pieejamību (piemēram, Liepājā šāds dienests ir ticis izveidots). Iesakām arī interesēties par pašvaldībā organizētajām bērnu nometnēm vasaras brīvlaikā šīs vecuma grupas bērniem. Informācija par nometnēm pieejama Valsts izglītības satura centra uzturētajā interneta vietnē nometnes.gov.lvPapildus ierosinām izvērtēt iespējas savu radinieku lokā pameklēt, vai ir kāda persona, kura labprāt varētu uzņemties uz noteiktu laiku bērnu uzraudzīt, kamēr atrodaties darbā.

Papildus informējam, ka patlaban Izglītības un zinātnes ministrijā ir uzsākta diskusija par jautājumiem, kas saistīti ar skolēnu vasaras brīvlaika garumu, kā arī skolēnu garīgo un fizisko slodzi, kas saistīta ar mācību programmas apguvi skolā un mājās. Mērķis ir panākt, lai minētā slodze būtu sabalansēta proporcionāli visa mācību gada garumā, ja nepieciešams pagarinot kopējo mācību gada ilgumu un saīsinot skolas brīvlaiku.

Patlaban Izglītības un zinātnes ministrijā ir uzsākta diskusija par jautājumiem, kas saistīti ar skolēnu vasaras brīvlaika garumu, kā arī skolēnu garīgo un fizisko slodzi, kas saistīta ar mācību programmas apguvi skolā un mājās. 

Runājot par šī brīža situāciju – pirmais, otrais un trešais gads skolā (7, 8, 9 gadi) - vai bērni ir pietiekami lieli, lai dotos mājup vieni paši? Ir skolas, kurās pagarinātās dienas grupas beidzas plkst. 15.00. 

Attiecībā uz septiņus, astoņus un deviņus gadus veciem bērniem jautājums ir jāvērtē individuāli, ņemot vērā skolas atrašanās vietu, apkārtējo vidi ap skolu un pa ceļam uz mājām, attālumu līdz mājām, veidu, kā bērns dodas uz mājām (kājām vai ar sabiedrisko transportu), vai pa ceļam jāšķērso bīstamas ielas vai ceļi, apgaismojumu (ziemā ātri paliek tumšs), būtiski apstākļi, kā arī paša bērna gatavība ceļu no skolas līdz mājām mērot vienam pašam bez pieaugušā vai vecāku skolas biedru pavadības. Jebkurā gadījumā vecākam (un, bērnam atrodoties skolā, – arī skolotājam) ir pienākums nodrošināt bērna drošību, tāpēc mājupceļā no skolas ir jāvērtē bērna drošības riski. Ja tādi ir minimāli, tad septiņus, astoņus un deviņus gadus veci bērni varētu doties mājās arī patstāvīgi. Tomēr, ja bērnu drošības riski ir augsti, tad vecākiem un arī skolai, un pašvaldībai kopumā būtu jāmeklē risinājumi, kā tos maksimāli samazināt. Svarīgi, lai vietējā kopiena (pašvaldības iedzīvotāji) kļūtu aktīvāka un motivētāki, lai kopīgu interešu vārdā sniegtu savu ieguldījumu pieņemama risinājuma atrašanā. 

Savukārt, ja vecāki apzinās, ka bērniem, ejot uz skolu, pastāv dažādi riski, piemēram, nav iespējas šķērsot ielu droši (nav gājēju pārejas), sadarbībā ar skolu un pašvaldību būtu nepieciešams meklēt atbilstošus risinājumus. Bērnu drošības nodrošināšanai jābūt nevis tikai konkrēto vecāku problēmai, bet gan visai vietējai sabiedrībai, kopienai arī jākļūst aktīvākai, lai rastu piemērotus risinājumus.