Nemaz nav smieklīgi! Ja tu kutini savus bērnus, izlasi šo

Zinātnieki turpina pētīt kutināšanu fizioloģiskās reakcijas - smiešanās, bioloģisko jēgu. Bet katrs no mums kopš bērnības pazīst šo rotaļu. Vai tā tiešām vienmēr saistās ar pozitīvām atmiņām?

FOTO: Shutterstock.com

Kutināšana ir nepatīkama, tā tikai izskatās jautri.

Bērnu psiholoģe, 11 bērnu mamma Jekaterina Burmistrova savā blogā vospitaj.com apraksta kādu situāciju, kas lika aizdomāties par to, vai kutināšana ir prieks bērnam vai tomēr audzināšanas metode vecākam? 

Reiz sazvanījos ar draudzeni Elizabeti. Fonā dzirdu viņas 9 mēnešus vecās meitas Jūlijas čīkstēšanu.  "Vai Jūlijai viss kārtībā?"

"Viņa neraud. Viņa smejas!" skaidroja Elizabete. "Gregs spēlējas ar viņu - viņš viņu kutina."
"Ak, nē! Nemoki mazuli!" klusībā nodomāju, bet skaļi jautāju: "Vai esi pārliecināta, ka viņai tas patīk?"
"Jā! Kāpēc ne?" atbild Elizabete.
"Nu," es sāku, "vienkārši tāpēc, ka bērna smiekli nenozīmē, ka viņš noteikti tos izbauda..."
"Tu nopietni? Tici man, viņai patīk, kad viņu kutina," viņa sacīja. "Lai nu kā, man jāiet." Draudzene noliek klausuli, es palieku pārdomās. Maziet žēl, ka gandrīz sastrīdējos ar draudzeni, bet nevarēju viņai to nepateikt.

Dieva dēļ! Nekutiniet bezpalīdzīgu bērnu! Tāpat kā daudzi citi pieaugušie, arī Gregs un Elizabete Jūlijas smieklus uztvēra kā tiešu pazīmi, ka meitenīte priecājas. Ja jau smejas, tātad šī rotaļa viņai sagādā baudu. 
Tik kaitinoši! Jā, smiekli rodas no fizioloģiska kairinājuma un ārējā reakcija ir tāda pati, kā smejoties par jokiem, bet konvulsīvas muskuļu kontrakcijas, kas rodas no kutināšanas, patiesībā izraisa ciešanas. 

 

Konvulsīvas muskuļu kontrakcijas, kas rodas no kutināšanas, patiesībā izraisa ciešanas.

 


Evolucionārais biologs Ričards Aleksandrs rakstā  "The Anatomy of Tickling Is a Serious Work in a Research Laboratory", kas publicēts izdevumā “The New York Times”, skaidro: "Smiekli no kutināšanas nenozīmē, ka cilvēks smejas tāpēc, ka ir laimīgs. Bērns var smieties burtiski līdz asarām, un tikai tad citi aptver, ka ir aiziets par tālu. Kutināšana ir nepatīkama, tā tikai izskatās jautri."

Vēsturiski daudzas kultūras kutināšana izmantota kā spīdzināšanas metode. Piemēram, Ķīnā Han dinastijas laikā kutināšana bija soda veids muižniekiem. Kutināšanu izmantoja, jo radīja ciešanas, bet neatstāja pēdas. Arī nacisti izmantoja kutināšanu kā mocību metodi ebreju ieslodzītajiem. 

Terapeitu kabinetos pieaugušie ir dalījušies  savās bērnības atmiņās un traumatiskā bērnības pieredzē:
"Es ienīdu un baidījos, ka mani noķers un kutinās, man joprojām tas nepatīk. Man ir sajūta, ka es smoku, bet nevaru neko pateikt”
"Mana māte vienmēr mani kutināja. Pat ja es teicu "Stop", viņa nepārtrauca. Tas bija tik nepatīkami, lai gan vienīgais, ko viņa gribēja panākt, lai man ar viņu ir jautri. Tā vietā es jutos bezspēcīga."
"Man patika, ka mani kutināja, bet daži pieaugušie radi, kas pie mums mājās viesojās, ignorēja manus lūgumus apstāties. Tāda kutināšana bieži beidzās ar panikas lēkmi, es raudāju un bēgu prom, bet pieaugušie man pakaļ sauca "Es nedarīju tev pāri! Neesi taču tāds bērns!"
"Pat ja es kliedzu "Stop!", mans tētis neuztvēra to nopietni. Visbeidzot, kad man bija 13 gadi, cīņas laikā es salauzu pirkstu! Ar to kutināšanas spēles beidzās.”
Vecāki ignorē bērnu lūgumus apstāties, jo viņus maldina bērnu smiekli? Šķiet, ka daudzi joprojām tic, ka kutināšana ir kā burvju poga, kas var mainīt bērna noskaņojumu vai noskaņot viņu labvēlīgi, jo viņš taču smejas...

Reklāma
Reklāma


Atceros citu situāciju – 5 gadus vecās meitas bērnudārza grupiņā pēc meitiņas bija atnācis tēvs. Bērns sēdēja pie galdiņa un darbojās. Tēta atnākšanu viņa nepamanīja, tāpēc viņš piegāja pie meitas un pakustināja viņas paduses. Meitene sarāvās. "Es strādāju," viņa teica. Tomēr viņš sāka kutināt atkal. "Izbeidz!" viņa lūdza. "Kāpēc tu sapūties? Es tevi tikai kutinu. Papriecājies taču!"
Šķiet, ka viņš gribēja, lai meita priecājas, viņu redzot. Bet kā justos viņš pats, ja brīdī, kad viņš koncentrējas darbam ar skaitļiem, kāds pienāktu no aizmugures un sāktu kutināt un neapstātos pat pēc vairākiem lūgumiem? 
Jā, ir daži bērni, kuriem kutināšanas spēle patīk, bet tikpat daudz ir bērnu, kuriem vienkārši nākas samierināties, ka pieaugušie ir stiprāki.

Ja tavā ģimenē arī ir kutināšanas spēles, ievies trīs noteikumus. Tie palīdzēs saglabāt savstarpēju cieņu un parādīs robežu, kad spēle jābeidz. 

  • Ja bērns vēl neprot runāt un nespēj pateikt “Pietiek”, nespēlējiet kutināšanas spēli
  • Pirms kutināšanas pajautā, vai bērns tiešām to grib.
  • Vienojaties par signālvārdu “Stop”, kuru pasakot, kutināšanu momentā pārtrauc.


Avots www.vospitaj.com