Vecumposmu īpatnības no 3 līdz 6 gadu vecumam – emocijas, sevis apzināšanās un draudzēšanās māksla

No 3 līdz 6 gadu vecumam bērnam attīstās vai nu iniciatīva, vai vainas izjūta. Tāpēc ir svarīgi, lai vecāks atbalstītu savas atvases idejas, aktivitātes, fantāzijas un nekauninātu viņu, jo īpašība, kura gūs virsroku, dominēs arī pieaugušo vecumā. 

TRĪSGADNIEKS

Ap 3 gadu vecumu bērns dodas uz bērnudārzu. Tas nozīmē, ka viņš ir kļuvis patstāvīgs, taču vēl arvien ir bērns. Viņam ir īpaši labas attiecības ar mammu, taču vienlaikus viņš atļaujas izrādīt arī pretestību. Ja līdz šim mazais neiebilda izpildīt mammas lūgumus, tad tagad var sākt pretoties tāpēc vien, ka lūgumu izteikusi mamma. Šādos brīžos audzināšanā aktīvāk vajadzētu iesaistīt tēti. 

Parādās sevis apzināšanās, savu vēlmju un vajadzību skaļa izteikšana, „gribu – negribu” periods ar kliegšanu un pieprasījumiem. Svarīgi, lai vecāki paliktu vienoti savās prasībās un atšķirīgos audzināšanas viedokļus apspriestu bez bērna klātbūtnes, lai neveidotos „sliktā mamma” un „labais tētis”. Ja viens vecāks izsaka lūgumu, otrs to atbalsta un apstiprina.

• Valoda un prasmes 

Bērns ar prieku mācās jaunus vārdus, uzmanīgi klausoties pieaugušo sarunās. Prot pateikt savu vārdu un uzvārdu. Mazais šajā vecumā parasti ir dāsns un iejūtīgs, tāpēc šis ir lielisks laiks, lai mudinātu viņu apgūt kādu mājas darbu, piemēram, saklāt savu gultu. Pacietība vēl nav tik liela, lai rātni nosēdētu visu ēdienreizi pie galda, toties stundām ilgi patīk braukāt ar savu pirmo trīsriteni.

No 3 līdz 6 gadu vecumam bērnam attīstās vai nu iniciatīva, vai vainas izjūta.

Uzlabojas pirkstu veiklība – atpogāt pogas ir vieglāk nekā tās aizpogāt. Aptuveni trīsarpus gadu vecumā uz pāris mēnešiem nedaudz samazinās kustību koordinācija – liekot klucīšus, roka vairs nejūtas tik droša, un klucīši gāžas, bet skriešana diezgan bieži beidzas ar savainotiem ceļgaliem.

Ir bērni, kas ātri iemācās atpazīt sava vārda pirmo burtu un pat saburtot vienkāršākos vārdus. Tomēr īstā lasītprasme vēl tikai priekšā. Labāk sokas ar izpratni par cipariem un skaitļiem. Agrāk no galvas iemācītais pantiņš „Viens, divi, trīs...” beidzot iegūst jēgu. Patīk dzejolīši un vienkāršas vārdu spēles. Prot uz pirkstiem parādīt, cik ir gadu. Patīk šķirstīt grāmatas un zīmēt. Fantazētspēja ir attīstījusies tiktāl, ka var parādīties draugs – iedomu tēls, kurš ar laiku pazudīs, – un sliktie sapnīši. 

• Attiecības ar citiem cilvēkiem un vienaudžiem

Trīsgadnieks sāk interesēties par cilvēku sajūtām un jūtīgi reaģē uz citu atbildes reakcijām. Tas var būt iemesls trauksmei, kas izpaužas kā nagu graušana vai matu košļāšana. Bērns ātri satraucas un sāk čīkstēt, var sabīties no skaļiem trokšņiem. Trīs gadi ir ļoti piemērots vecums, lai sāktu draudzēties, tieši tāpēc uz dārziņu iesaka vest tieši šajā vecuma posmā. Ja iepriekš mazulis labprātāk spēlējās vienatnē un par līdzās esošiem tāda paša vecuma bērniem īpaši  neinteresējās, tad tagad lielāko prieku sagādā kopīgas rotaļas. Draugi sāk kļūt ļoti svarīgi. Veidojas labāko draugu loks. 

Vecākiem šis ir brīdis, lai noliktu savas atvases uzvedības robežas – cik daudz ļaut pieskarties sev un kur ir robeža, pieskaroties citiem bērniem. Sākot ar trīs gadiem bērns grib, lai viņam paskaidro, pamato visus „kāpēc?”. Ir izteikta vēlme, lai viņā ieklausās. Vienlaikus bērns pārbaudīs, vai ar jautājumiem un apšaubījumiem var „izsist vecāku no līdzsvara”, iegūt varu pār viņiem.

• Kas es esmu?

Bērns sāk interesēties par savu dzimumu un tā atšķirībām no pretējā dzimuma. Apmēram trīsarpus gadu vecumā zēns jau māk meitenei pateikt: „Man patīk”, bet vēlāk arī – „Es mīlu”. Viņš prot apstiprināt, ka ir zēns, nevis meitene, ja viņam to pavaicā. Lielākā daļa bērnu dienā veiksmīgi izmanto podiņu, bet naktī vēl ir vajadzīgas autiņbiksītes. Dārziņā, apmeklējot podiņu, puikas un meitenes pamana, ka viņi urinē dažādi. Tomēr dzimumu atšķirība rotaļu laikā šajā vecumā nav svarīga – visi spēlējas kopā. Trīs gadu vecumā bērns pārdzīvo vienu no krīzēm, kuras nobeigumā nomainās jauns bērnības posms – pirmsskolas vecums. 

ČETRGADNIEKS

Ceturtā dzīves gada laikā bērns ir apzinājis savu „es” un vēlas kļūt par vecāku acuraugu. Par arvien lielāku autoritāti kļūst tētis. Bērnam patīk pārbaudīt robežas starp atļauto un neatļauto. Tas ir normāls attīstības posms, kas prasa lielu vecāku pacietību. 

• Valoda un prasmes

Šajā vecumā mazais ļoti daudz runā. Iespējams, ka vecāki pamanīs lielīšanos un citas ārišķīgas izpausmes, kas patiesībā palīdz nostiprināt pašapziņu. Bērnam patīk izdomāt un uzdot jocīgus un dažreiz muļķīgus jautājumus. Arvien labāk padodas rāpšanās, slēpošana un citi vienkārši vingrinājumi. Bērnam patīk spēlēties ar rotaļlietām, kas sastāv no daudzām mazām detaļām, kuras var izjaukt un atkal salikt kopā. Gandrīz pilnībā ir apgūta podiņa lietošana, tāpēc dienā slapjas bikses gandrīz nemēdz būt, taču var gadīties, ka gulta naktī vēl pieslapinās.

Četrgadnieks, kas jau tuvojas piecu gadu vecuma slieksnim, labprāt mācās burtiņus un ciparus, jautā, kā jāraksta viņa vārds. Izrāda interesi par pulksteni, kalendāru un naudu. Patīk vārdu spēles un vienkārša muļķīga runāšanās, it īpaši, ja tajā ir iesaistīti kādi no tualetes vārdiņiem. Attīstās runas prasmes, tāpēc jau visai veikli izdodas izrunāt garus un sarežģītus vārdus. Patīk pastaigas, kā laikā var bezgalīgi ilgi izpētīt visu, kas atrodas ceļā, sākot ar suņa kaku līdz pat āboliņa lapiņai. Redzētais un piedzīvotais atainojas zīmējumos – saule, mākoņi, varavīksne, ģimene un es pats. Ir uzlabojusies kustību koordinācija, taču vēl nav attīstījusies periferiālā redze, tāpēc vecākiem joprojām uzmanīgi jāvēro drošība uz ceļa.  

• Attiecības ar citiem cilvēkiem un vienaudžiem

Kļūstot patstāvīgākam, arī citus bērns sāk uztvert kā personības. Emocionālās svārstības liek te smieties, te raudāt un citreiz darīt to gandrīz vienlaikus. Bērns viegli uztraucas, var sākt baidīties no tumsas, trokšņiem, lieliem dzīvniekiem un nesaprotamām lietām. Viņš sāk apjaust, ko nozīmē nāve un nomiršana. Ja šajā vecumā radu lokā nākas piedzīvot nāvi, mazais var sākt baidīties, ka arī viņa mamma un tētis varētu nomirt.

Četrgadnieks ir iemācījies dalīties un arvien labāk prot sadarboties ar rotaļbiedriem, tāpēc spēles ar bērnudārza un pagalma draugiem sagādā daudz prieka. Viņš sāk pamanīt atšķirības apkārtējos cilvēkos, piemēram, ādas krāsu un dažādas slimības, un uzdod jautājumus, kas vecākiem var likt justies neērti. Vispareizākā reakcija ir atbildēt īsi un kodolīgi, bet par neērtiem jautājumiem nebārt un nekaunināt. Šajā vecumā nopietni uztver godīgumu, tāpēc dēls vai meita uzreiz pamanīs, ja kāds būs saņēmis lielāku kūkas gabalu. Lai arī mazuli arvien vairāk interesē anatomiskas atšķirības starp zēniem un meitenēm, tomēr rotaļbiedrus pēc dzimuma vēl neizvēlas. Vecākus var šokēt kāds nejauši pasprucis sulīgs lamuvārds. Bērns vēro, kā pieaugušais uz to reaģēs. Nav vērts rāt par šiem vārdiem, labāk izskaidrot to nozīmi.

• Kas es esmu? 

Dzimumidentitātes apziņa turpina nostiprināties. Tā kā zēnu dzimumorgāni kļūst nobriedušāki, viņi var tos aizskart biežāk un pat spēlēties ar tiem. Izturies pret to mierīgi un nebar dēlu par sava ķermeņa atklāšanu.
Bērnu šajā vecumā īpaši interesē viņa naba! 

Var parādīties greizsirdība, redzot tēti un mammu kopā. Bērnu sāk interesēt attiecības starp vīrieti un sievieti, mammu un tēti. Iespējams, rodas jautājumi par seksu. Atbildot uz tiem, uzsver mīlestības un maiguma nozīmi šajās attiecībās, bet neiedziļinies detaļās. 

Vēl ik pa brīdim mazo cilvēku apciemo dusmu lēkmes. Viņš var būt egoistisks, dažreiz rupjš un neiecietīgs. Ir izteikta vēlme iegūt uzmanību jebkādā veidā. Ar šīm spēcīgajām emocijām ir vieglāk tikt galā, kārtīgi izkustoties un izskrienoties. Četrgadniekiem ļoti patīk pārbaudīt vecāku noliktās robežas, tāpēc šis ir īsts spītības laiks – kurš kuru, vecāki vai bērns noturēs savas pozīcijas. Vecāku noteiktās robežas mazais pārbaudīs neskaitāmas reizes, cerībā, ka kādreiz taču pieaugušo modrība un principi atslābs. Ļoti svarīga ir vecāku atzinība un novērtējums. Neskopojies ar labiem vārdiem! 

Fantāzija turpina attīstīties, tāpēc dienas notikumu stāsts var izrādīties pilns neparastu (un nenotikušu) atgadījumu. Iztēle ir ļoti attīstīta un mainīga. Pāris minūšu laikā kartona kaste var pārtapt par māju, zooveikalu vai vilcienu. Var būt  bailes palikt vienam.

PIECGADNIEKS

Piecu gadu vecumā bērns ir kļuvis rāmāks un sapratīgāks. Viņš strauji stiepjas garumā, vienlaikus mazāk pieņemas svarā. Aktīvi veidojas kauli un muskuļi, kuru nodarbināšanai nepieciešama enerģija. Tāpēc šajā vecumposmā īpaša vērība jāvelta pilnvērtīgam uzturam. Uzskata, ka 90% cilvēka personības veidojas laikā no 5 līdz 7 gadu vecumam. Šajos divos gados vecāki mazajam var iemācīt kvalitātes, kas būs svarīgas un noturīgas visu mūžu. Piemēram, ēšanas ieradumi, kurus bērns ievēros arī pieaugušā vecumā, kā arī nepieciešamība pēc fiziskām aktivitātēm. Efektīvākais veids, kā to darīt, – ar paša piemēru. Spēlē ar bērnu lomu spēles!

• Valoda un prasmes

Piecgadnieks ir kā sūklis, kas uzsūc visu jauno, tāpēc viņam ļoti patīk mācīties un apgūt jaunas lietas. Tas attiecas gan uz zināšanām – matemātisku uzdevumu risināšana, loģiskie uzdevumi, burtu apgūšana –, gan arī uz jaunām prasmēm – iemācīties uzkāpt pa virvi, spēlēt futbolu, pagatavot sev sviestmaizi.

Spēlēšanās joprojām ir galvenais bērna uzdevums. Īpašu prieku sagādā galda spēles, kas saistītas ar atmiņas trenēšanu, uzmanību un uztveri. Ar prieku spēlē lomu spēles. Tomēr spiest ar varu un radīt nepatiku pret mācīšanās procesu nevajadzētu. Vecākiem jāprot atrast zelta vidusceļu starp zinātkāres apmierināšanu un pārlieku spiedienu apgūt skolas zinības. „Kāpēcīšu” vecums rit pilnā sparā, tāpēc vecākiem jābūt gataviem atbildēt uz neskaitāmiem „kāpēc?”. Pievērs uzmanību mazā pirkstu nodarbināšanai, jo attīstās sīkā motorika, kas būs gan iesaistīta rakstīšanas procesā, gan arī saistīta ar smadzeņu darbību. 

• Attiecības ar citiem cilvēkiem un vienaudžiem

Piecu gadu vecumā bērns jau zina par fiziskajām atšķirībām starp abiem dzimumiem, bet šie jautājumi viņu pārlieku nenodarbina. Redzot vecākus kailus, viņš pamana atšķirības un var par tām pajautāt. Dzimums jau ir būtisks, tāpēc zēni spēlējas ar zēniem, bet meitenes – ar meitenēm. Ir princešu, dinozauru laiks. Sāk veidoties izpratne par morāles normām – kas ir labi, kas slikti, pareizi, nepareizi. Šīs lietas mācās, klausoties pasakas. Attiecībās ar vienaudžiem vēlas būt svarīgs un īpašs draugs, tāpēc aktuāls ir jautājums, kā piesaistīt un paturēt draugu. Var būt grūti izprast, kāpēc kāds ar mani grib draudzēties, bet kāds ne. 

• Kas es esmu? 

Attiecības starp mammu un bērnu kļūst mierīgākas un vairāk vērstas uz sadarbību. Mazajam patīk spēlēties vecāku klātbūtnē un sajust drošību, apzinoties, ka pieaugušie ir pieejami. Bērns var demonstrēt savu pieķeršanos, vienkārši tāpat pasakot: „Mammu, es tevi mīlu”. Zēni bieži vēlas apprecēt mammu, bet meitenes – tēti. Šajā brīdī svarīgi, lai bērns tomēr sajustu, ka mamma un tētis ir pāris, nevis fantazētu, ka varētu „ieņemt” partnera lomu vai veidot koalīciju ar vienu no vecākiem.

SEŠGADNIEKS

Sešgadnieks ir nepārtrauktā kustībā. Viņš rāpjas, lec un skrien. Tā viņš iepazīst sava ķermeņa iespējas. Joprojām var būt dusmu lēkmes. Mamma vairs nav pasaules centrs, jo par tādu ir kļuvis viņš pats. Iespējams, ka šis ir sarežģīts periods vecāku dzīvē, jo, no vienas puses, jādod savam bērnam nedaudz vairāk patstāvības, bet no otras – nevar īsti saprast, cik. Pacietības krājumi vēl nav bezgalīgi – iesākot darīt lietu, kas nepadodas, dažreiz to vienkāršāk ir pamest neizdarītu nekā cīnīties līdz rezultātam. Laiku pa laikam vajadzētu iedrošināt bērnu mēģināt vēlreiz un pabeigt iesākto. Sešgadnieks sevi uzskata par lielu cilvēku un šādu attieksmi pret sevi arī sagaida. Mājās var ieviest kādu pienākumu, kas bērnam jāveic ikdienā vai nedēļas nogalēs.

• Valoda un prasmes

Var drukātiem burtiem uzrakstīt savu vārdu un varbūt dažus citus vārdus. Mācās lasīt, bet joprojām labprāt klausās priekšā lasīšanu. Attīstās izpratne par pulksteni, nedēļām, dienām, gadalaikiem. Veidojas humora izjūta. Svarīgi veicināt dzirdētā teksta izpratni, pārrunāt dzirdēto, uzdodot jautājumus par, piemēram, pasaku, pārrunāt ikdienas notikumus, runāt par pagātni un nākotni.

• Attiecības ar citiem cilvēkiem un vienaudžiem

Rotaļas galvenokārt notiek ar sava dzimuma bērniem. Labākais draugs katru dienu var būt cits, nesaskaņas draugu vidū var uztvert ļoti emocionāli. Liela nozīme ir novērtējumam no malas. Par labi padarītiem darbiņiem un uzvedību der uzslavēt mazo, iedrošināt, tā veidojot viņam pamatu pozitīvam pašvērtējumam. 
Bērnam šajā vecumā patīk būt uzmanības centrā un saņemt uzmanību. Ja to nevar iegūt pozitīvā ceļā, lietā tiek likta slikta uzvedība. Ļoti patīk uzvarēt spēlēs un smagi pārdzīvo zaudējumus, tāpēc, ja nepieciešams, var likt lietā krāpšanos un noteikumu maiņu. Vecākiem jāpalīdz mazajam iemācīties sadzīvot ar zaudējumu nekritizējot un nekauninot, neļaut krāpties. Bērns jau labi izprot, kas ir godīgi un kas nav. Svarīgi ir mācīt regulēt emocijas. Skolā bērniem, kuri nekontrolē savas emocijas, būs grūtāk iekļauties kolektīvā. Mazais cilvēks šajā vecumā mācās „lasīt” citu cilvēku emocijas un saprast, kā paša uzvedība ietekmē citu uzvedību. 

• Kas es esmu? 

Bērnam ir skaidrs priekšstats par sevi. Pieaug vēlme pēc neatkarības. Pašvērtējumu ļoti ietekmē vienaudžu novērtējums. Viņš zina, ko prot, un apzinās sava rakstura izpausmes. Viņam ir viedoklis un savam vecumam atbilstoši uzskati par dažām savas dzīves aktualitātēm. Iekšēji konflikti starp „es gribu” un „kā ir pareizi”. Vienu brīdi bērns ir mīlošs un sirsnīgs, citā – dumpīgs un komandējošs. Ir apgūti melošanas pamati, un dažreiz gadās kaut ko nejauši paņemt no citiem neprasot. Izpratne par morāles normām turpina veidoties. Svarīgi veicināt godīgumu, empātiju, draudzīgumu.

Avots: žurnāls "Vecākiem par bērniem", ko izdevis Rīgas domes Labklājības departaments