Vai ir iespējama saulaina bērnība, ja vecāki spēlē "laimīgo teātri" jeb ko darīt ar negatīvajām emocijām

Ģimenes psiholoģe Marija Surigina skaidro, kāpēc spēlējot tikai laimīgu un saulainu mammu vai tēti, rezultāts var izrādīties destruktīvs gan pašiem pieaugušajiem, gan ģimenei un bērniem kopumā.

Mazā emociju vārdnīca - kopš dzimšanas
Pieaugušajiem ir sajūtas, ko rada ne tikai pašu mīļais bērni, bet arī tās, kas saistītas ar pašu pieaugušo dzīvi, darbu, attiecībām. Negatīvas emocijas var izsaukt gan saruna ar dusmīgu priekšnieku, gan ilgstoša tuvinieka vai paša slimība, gan konflikti un strīdi ar tuviniekiem vai dzīvesbiedru. Tādās situācijās spēlēt vienmēr laimīgu un bezrūpīgu cilvēku nav ne iespējams, ne arī ir vajadzīgs.
 

Pirmkārt, ilgstoši tēlot ar dzīvi apmierinātu pilsoni, ja iekšā kaut kas "skrāpējas", nav iespējams. 
Ir vesela virkne neverbālu zīmju, kas liecina, ka vecāki nejūtas labi. Bērni šīs neverbālās un ķermeņa zīmes uztver intuitīvi un jau kopš dzimšanas, agrāk nekā iemācās runāt. Tā kā ķermeņa valodu, balss intonāciju un neverbālās zīmes ir gandrīz neiespējami kontrolēt, tad mazulim tiek raidīta pretrunīga informācija - it kā mamma vai tētis ir līksmi un priecīgi, tomēr kaut kas signalizē, ka īsti labi nav.
 

Jaundzimušajam ir sava "mazā emociju vārdnīciņa" - pēc ārējām nekontrolējamām ķermeņa dotām zīmēm viņš sajūt, kā jūtas mamma.

Zīdainis jūt bailes, prieku, sāpes, uzmanību, interesi, skumjas. Tā kā tik mazam cilvēkam vēl nav iemācītas māņu izpausmes un viņš pasauli uztver tieši un nepastarpināti, tad piemānīt zīdaini ir ļoti grūti, gandrīz neiespējami. Ja viņš redz, ka bilde nesakrīt ar to, ko viņš jūt intuitīvi, tas rada paaugstinātu iekšējo trauksmi.
 

Vecāku melošana par savām emocijām ar mērķi pasargāt bērnus veido arī nepareizas komunikācijas iemaņas. Pieaugušie savā starpā komunicējot, lielāku uzmanību pievērš ārējām emocijas izpausmēm, piemēram, žestiem, galvas kustībām, mīmikai - tam visam, ko ir iespējams kontrolēt. Kontrolēt nav iespējams neverbālos signālus - elpošanu, sejas krāsu, mikromīmiku. Iemācoties ticēt tikai ārējām jūtu izpausmēm, pieaugušie iekrīt pašu saliktos slazdos - nepamana būtiskus signālus, kad attiecības ir destruktīvas un pārtraucamas. Ja šādu "vārdnīciņu" iemācās bērns, viņš neiemācās pareizi nolasīt emocijas.
 

Kam ticēt - sev, vārdiem vai meliem?
Ar sajūtām viņš redz, ka mamma ir nobijusies, bet vārdos mamma apgalvo, ka ar viņu viss ir kārtībā. Kam lai tic? Tieši tāds pats juceklis veidojas tad, ja vecāki noliedz savas skumjas, sāpes, dusmas, bet mazulis tās tik un tā sajūt. Augot šādā vidē, mazais cilvēkbērns arvien mazāk sāk paļauties un ticēt savām sajūtām, neieklausās savā iekšējā balsī, ignorē intuīciju. Ar laiku viņš iemācās ticēt tikai vārdiem, kas, kā zināms, melo daudz biežāk nekā neverbālās zīmes.

Vēl viens iemesls, kāpēc "vienmēr laimīgās mammas" loma nav nemaz tik labi, ir tas, ka negatīvās emocijas ir neatņemama un pat vajadzīga reālās dzīves sastāvdaļa. Mācot bērnam, ka negatīvās emocijas ir kaut kas nepieņemams un noraidāms, iemācam arī to, ka baidīties, dusmoties, kaunēties ir slikti; labāk šīs emocijas nolikt maliņā, neatzīt, nomākt. Emociju neatzīšana un neakceptēšana ilgtermiņā noved pie nopietnākām psiholoģiskām un pat fiziskās veselības problēmām.
 

Visu slikto ar mēra sajūtu
Psiholoģe stāsta kādu piemēru no savas prakses - pie viņas uz konsultāciju ieradās ģimene, kurā auga 1,5 gadus veca meitenīte. Ģimene bija visnotaļ pozitīvi orientēta, labvēlīga un tiecās dot savam bērnam pašu labāko. Ģimenē nekad nebija strīdu, dusmu izpausmju. Bet pēdējā laikā mazulīte sevi bija sākusi sist, plēst sev matus, skrāpēt sejiņu. Pēc ilgākas sarunas izrādījās, ka vecāki par visām varītēm centās slēpt jebkuras savas negatīvās emocijas. Kad pusotra gada vecumā meitenīte dabiski sāka izjust arī savas dusmas vai vilšanos, viņa citādāk neprata to izrādīt kā vien vēršot negatīvās izpausmes uz sevi.
 

Ko ieteikt šādai ģimenei? Necensties noslēpt pilnīgi visas savas negatīvās emocijas un sajūtas. Bērns drīkst redzēt, ka vecāki gan skumst, gan dusmojas, turklāt spēj tikt galā ar šīm sajūtām un atkal justies labi. Pietiek ar to, ka piedzīvotās sajūtas vecāki skaļi nosauc vārdos "Esmu dusmīgs", "Esmu bēdīgs", "Esmu noguris". Tomēr tas nenozīmē, ka bērnu klātbūtnē jākrīt panikā vai jāsāk prasīt vai gaidīt atbalsts no bērniem. Lielākiem bērniem, kas prot runāt un saprot vairāk, var arī izstāstīt, ka mamma ir dusmīga, pastāstīt iemeslu un uzsvērt, ka sliktās omas iemesls nav bērns.
 

Cik atklātam būt?
Nekādā gadījumā nemelot! Cits jautājums - cik daudz atklāt detaļas. Ja vecāki uzskata, ka problēmas nianses nav domātas bērna ausīm, tad pietiek ar vispārīgu informāciju "Man šodien slikta oma, esmu noskumusi." Ja tomēr bērns grib zināt vairāk, atbildiet tieši un konkrēti. Ja negribat par to runāt, arī to var pateikt tieši tādiem vārdiem "Pašlaik vairāk izstāstīt nevaru." 
 

Protams, ka nevar cerēt, ka trīsgadnieks ar pirmo reizi sapratīs, kāpēc mamma ir viegli aizkaitināma un ka šodien viņu labāk likt mierā. Tomēr mazulis būs informēts, ka mammai nav labs garastāvoklis, ka tā var notikt ar jebkuru cilvēku. Viņš nemeklēs vainu sevī, kā tas notiek ar bērniem, kas nesaprot vecāku sliktās omas iemeslus, bet arī nezina, kas pie tā ir vainīgs.