Vai izlutinu savu bērnu, pārāk daudz mīļojot un nēsājot uz rokām
„Man ir brīnišķīga četrus mēnešus veca meitiņa. Pavadu daudz laika kopā ar viņu — glāstu, samīļoju, sarunājos. Sāku satraukties, ka šādā veidā viņu pārāk izlutināšu, jo brīžos, kad neesmu viņai klāt, meita kļūst nemierīga. Nomierinās tikai tad, kad es atgriežos.” Situāciju komentē psiholoģe Laila Kalniņa.

FOTO: Shutterstock.com
Nav iespējams savu bērnu audzināt pēc ieteikumiem, pēc „grāmatas”, jo visvērtīgāk ir ieklausīties savā intuīcijā.
Vai šajā vecumā zīdaiņi spēj paši sevi
izklaidēt?
Varētu teikt, ka zīdaiņi paši sevi neprot izklaidēt. Dienas režīms
joprojām ir tāds, ka bērniņš salīdzinoši ilgu laiku pavada guļot,
savukārt, esot nomodā, laiks tiek pavadīts ļoti ciešā kontaktā ar
mammu — ēdot un saņemot aprūpi. Tomēr bērniņi jau var ņemt rokās
grabulīšus, tos aplūkot, spēlējas ar savām rociņām, tādējādi paši
sevi īsu brīdi izklaidējot.
Vai bērnam šajā vecumā ir svarīgi sajust, ka nav palicis
viens?
Bērnam ir ļoti svarīga cilvēku, īpaši jau māmiņas, klātbūtne, bet
tas nenozīmē, ka bērnam jābūt tikai fiziskā kontaktā ar mammu.
Parasti ir pilnīgi pietiekami, ja bērns redz, ka mamma ir tuvumā
vai/un ik pa laikam dzird viņas balsi. Nereti jaunos vecākus
mulsina fakts — kāpēc bērniņš kļūst nemierīgs, ja māmiņa nav bijusi
pat ilgā prombūtnē, kāpēc viņam šī klātbūtne ir vajadzīga? Tas
saistīts ar piesaisti jeb īpašu attiecību tuvību, ko bērniņš saņem
no saviem vecākiem. Pilnīgi visiem zīdaiņiem ir iedzimta,
bioloģiski pamatota vēlme meklēt un atrast šo piesaisti, šīs īpašās
attiecības. Visbiežāk piesaiste veidojas ar māmiņu, jo viņa ir
galvenā aprūpētāja. Savukārt bērna vēlme pēc tuvām attiecībām, pēc
piesaistes ir saistīta ar ļoti nopietnu vajadzību just drošību un
fiziski atrasties drošībā.
Ļoti svarīgi būt kopā ar bērnu vismaz visu viņa pirmo dzīves gadu (vai ilgāk), jo šajā vecumā tiek likti pamati visās bērna attīstības jomās, gan fiziskās, gan emocionālās attīstības, kas ļoti cieši tālāk nosaka to, kā bērns vispār jutīsies dzīvē.
Ko lai vecāki dara?
Nedomāju, ka būtu ieteicams bērnu tikpat kā nelaist ārā no rokām.
Tas var veicināt pārāk ciešas, atkarīgas attiecības abām pusēm —
gan bērnam, gan mātei. Protams, tikai un vienīgi pieaugušais ir
atbildīgs par to, lai attiecības būtu veselīgas, lai bērnam būtu
dota iespēja izaugt par neatkarīgu personību. Tomēr dzīvē mēdz būt
dažādas situācijas, arī tādas, ka nav, kur bērniņu atstāt, un viņš
iespēju robežās jāņem līdzi visur tur, kur dodas tētis vai mamma.
Ja šādi bērniņš jūtas droši, paplašinās arī viņa pasaules
redzējums, pieredze. Iespējamie riski, tikai iespējamie, varētu būt
grūtības vēlāk kontaktēties ar vienaudžiem, darīt kaut ko bez
vecāku uzraudzības, kļūt patstāvīgākam. Tātad nepārtraukta bērna
uzraudzība, kopābūšana nenodrošina jeb nedod garantiju, ka bērns
jutīsies droši, būs laimīgs un apmierināts. Tāpat, ja vecāki strādā
un ar bērniņu tiekas vakarā, tas nenozīmē, ka bērns būs nedrošs un
nelaimīgs. Svarīga ir šo kontaktu kvalitāte, šīs īpašās attiecības,
nevis klātbūtnes kvantitāte, kaut gan katrs bērns vēlas, lai vecāki
ar viņu ir kopā tikpat kā visu laiku.
Tomēr ir ļoti svarīgi būt kopā ar bērnu vismaz visu viņa pirmo
dzīves gadu (vai ilgāk), jo šajā vecumā tiek likti pamati visās
bērna attīstības jomās, gan fiziskās, gan emocionālās attīstības,
kas ļoti cieši tālāk nosaka to, kā bērns vispār jutīsies dzīvē.
Vai mazuli var pieradināt pie vientulības?
Zināmā mērā var, ja apstākļi izveidojas tā, ka bērns ir spiests
izveidot nedrošo piesaisti ar vecāku. Tas nozīmē, ka māmiņa nav
bijusi pieejama kādos (daudzos) brīžos bērna dzīvē — kad ir
gribējies ēst, kad ir gribējies ar kādu kontaktēties, tikt
samīļotam. Bērniņš it kā samierinās ar situāciju, sak, varu arī
neraudāt — tāpat neviens nenāks, varu arī spēlēties viens pats —
tāpat neviens to nedara kopā ar mani. Bet ieteiktu nepārspīlēt ar
šiem piesaistes (drošas, nedrošas vai ambivalentas) jautājumiem, jo
bērns pēc sava temperamenta tipa, kas arī ir iedzimta, bioloģiska
lieta, var būt klusāks, mierīgāks, labprātāk spēlējas vienatnē —
tas nenozīmē, ka viņš bērnībā nav mīlēts!
No kāda vecuma vajadzētu sākt uztraukties par
izlutināšanu?
Ja vecāki par to tiešām uztraucas, par izlutināšanu jādomā jau kopš
bērna dzimšanas. Bet nav iespējams savu bērnu audzināt pēc
ieteikumiem, pēc „grāmatas”, jo visvērtīgāk ir ieklausīties savā
intuīcijā, izjūtās, kas bērniņam ir vajadzīgs. Tajā pašā laikā
jāsaka, ka arī mazam zīdainītim var likt paciesties mazu brīdi,
paraudāt, piemēram, kamēr māmiņa silda tēju, tas viss ir normāli.
Ir normāli, ja bērniņš raud, kamēr māmiņa ir tualetē. Bet, ja
māmiņa pat šādos gadījumos cenšas visu nodrošināt tā, lai bērns
visu laiku ir tikai apmierināts, tas ir pārspīlēti! Tas ir
nevajadzīgi un neveicina bērna attīstību! Jā, tad bērnu varētu
izlutināt!
Kā bērnu neizlutināt?
Galvenais ir nepārspīlēt, apmierinot kādas bērna vajadzības. Bet,
protams, ir ļoti jāizvērtē, kādas ir šīs vajadzības. Jau iepriekš
minētais par paciešanos — arī mazam zīdainītim pieļaujams, ka
jāpaciešas, jāparaud, jārāda neapmierināta grimase.
Katram bērniņam ir vajadzīga pietiekami laba mamma, nevis perfekta
mammas funkciju izpildītāja. Un pietiekami laba mamma jutīs un
zinās gan vajadzīgos ierobežojumus, gan situācijas, kas veicina
bērna izlutināšanu.
Autore: Laila Kalniņa, trīs bērnu māmiņa un
psiholoģe