Vai izlutinu savu bērnu, pārāk daudz mīļojot un nēsājot uz rokām

Vai šajā vecumā zīdaiņi spēj paši sevi izklaidēt?
Varētu teikt, ka zīdaiņi paši sevi neprot izklaidēt. Dienas režīms joprojām ir tāds, ka bērniņš salīdzinoši ilgu laiku pavada guļot, savukārt, esot nomodā, laiks tiek pavadīts ļoti ciešā kontaktā ar mammu — ēdot un saņemot aprūpi. Tomēr bērniņi jau var ņemt rokās grabulīšus, tos aplūkot, spēlējas ar savām rociņām, tādējādi paši sevi īsu brīdi izklaidējot.


Vai bērnam šajā vecumā ir svarīgi sajust, ka nav palicis viens?
Bērnam ir ļoti svarīga cilvēku, īpaši jau māmiņas, klātbūtne, bet tas nenozīmē, ka bērnam jābūt tikai fiziskā kontaktā ar mammu. Parasti ir pilnīgi pietiekami, ja bērns redz, ka mamma ir tuvumā vai/un ik pa laikam dzird viņas balsi. Nereti jaunos vecākus mulsina fakts — kāpēc bērniņš kļūst nemierīgs, ja māmiņa nav bijusi pat ilgā prombūtnē, kāpēc viņam šī klātbūtne ir vajadzīga? Tas saistīts ar piesaisti jeb īpašu attiecību tuvību, ko bērniņš saņem no saviem vecākiem. Pilnīgi visiem zīdaiņiem ir iedzimta, bioloģiski pamatota vēlme meklēt un atrast šo piesaisti, šīs īpašās attiecības. Visbiežāk piesaiste veidojas ar māmiņu, jo viņa ir galvenā aprūpētāja. Savukārt bērna vēlme pēc tuvām attiecībām, pēc piesaistes ir saistīta ar ļoti nopietnu vajadzību just drošību un fiziski atrasties drošībā.

Ļoti svarīgi būt kopā ar bērnu vismaz visu viņa pirmo dzīves gadu (vai ilgāk), jo šajā vecumā tiek likti pamati visās bērna attīstības jomās, gan fiziskās, gan emocionālās attīstības, kas ļoti cieši tālāk nosaka to, kā bērns vispār jutīsies dzīvē.

Ko lai vecāki dara?
Nedomāju, ka būtu ieteicams bērnu tikpat kā nelaist ārā no rokām. Tas var veicināt pārāk ciešas, atkarīgas attiecības abām pusēm — gan bērnam, gan mātei. Protams, tikai un vienīgi pieaugušais ir atbildīgs par to, lai attiecības būtu veselīgas, lai bērnam būtu dota iespēja izaugt par neatkarīgu personību. Tomēr dzīvē mēdz būt dažādas situācijas, arī tādas, ka nav, kur bērniņu atstāt, un viņš iespēju robežās jāņem līdzi visur tur, kur dodas tētis vai mamma. Ja šādi bērniņš jūtas droši, paplašinās arī viņa pasaules redzējums, pieredze. Iespējamie riski, tikai iespējamie, varētu būt grūtības vēlāk kontaktēties ar vienaudžiem, darīt kaut ko bez vecāku uzraudzības, kļūt patstāvīgākam. Tātad nepārtraukta bērna uzraudzība, kopābūšana nenodrošina jeb nedod garantiju, ka bērns jutīsies droši, būs laimīgs un apmierināts. Tāpat, ja vecāki strādā un ar bērniņu tiekas vakarā, tas nenozīmē, ka bērns būs nedrošs un nelaimīgs. Svarīga ir šo kontaktu kvalitāte, šīs īpašās attiecības, nevis klātbūtnes kvantitāte, kaut gan katrs bērns vēlas, lai vecāki ar viņu ir kopā tikpat kā visu laiku.
Tomēr ir ļoti svarīgi būt kopā ar bērnu vismaz visu viņa pirmo dzīves gadu (vai ilgāk), jo šajā vecumā tiek likti pamati visās bērna attīstības jomās, gan fiziskās, gan emocionālās attīstības, kas ļoti cieši tālāk nosaka to, kā bērns vispār jutīsies dzīvē.

Vai mazuli var pieradināt pie vientulības?
Zināmā mērā var, ja apstākļi izveidojas tā, ka bērns ir spiests izveidot nedrošo piesaisti ar vecāku. Tas nozīmē, ka māmiņa nav bijusi pieejama kādos (daudzos) brīžos bērna dzīvē — kad ir gribējies ēst, kad ir gribējies ar kādu kontaktēties, tikt samīļotam. Bērniņš it kā samierinās ar situāciju, sak, varu arī neraudāt — tāpat neviens nenāks, varu arī spēlēties viens pats — tāpat neviens to nedara kopā ar mani. Bet ieteiktu nepārspīlēt ar šiem piesaistes (drošas, nedrošas vai ambivalentas) jautājumiem, jo bērns pēc sava temperamenta tipa, kas arī ir iedzimta, bioloģiska lieta, var būt klusāks, mierīgāks, labprātāk spēlējas vienatnē — tas nenozīmē, ka viņš bērnībā nav mīlēts!

No kāda vecuma vajadzētu sākt uztraukties par izlutināšanu?
Ja vecāki par to tiešām uztraucas, par izlutināšanu jādomā jau kopš bērna dzimšanas. Bet nav iespējams savu bērnu audzināt pēc ieteikumiem, pēc „grāmatas”, jo visvērtīgāk ir ieklausīties savā intuīcijā, izjūtās, kas bērniņam ir vajadzīgs. Tajā pašā laikā jāsaka, ka arī mazam zīdainītim var likt paciesties mazu brīdi, paraudāt, piemēram, kamēr māmiņa silda tēju, tas viss ir normāli. Ir normāli, ja bērniņš raud, kamēr māmiņa ir tualetē. Bet, ja māmiņa pat šādos gadījumos cenšas visu nodrošināt tā, lai bērns visu laiku ir tikai apmierināts, tas ir pārspīlēti! Tas ir nevajadzīgi un neveicina bērna attīstību! Jā, tad bērnu varētu izlutināt!

Kā bērnu neizlutināt?
Galvenais ir nepārspīlēt, apmierinot kādas bērna vajadzības. Bet, protams, ir ļoti jāizvērtē, kādas ir šīs vajadzības. Jau iepriekš minētais par paciešanos — arī mazam zīdainītim pieļaujams, ka jāpaciešas, jāparaud, jārāda neapmierināta grimase.
Katram bērniņam ir vajadzīga pietiekami laba mamma, nevis perfekta mammas funkciju izpildītāja. Un pietiekami laba mamma jutīs un zinās gan vajadzīgos ierobežojumus, gan situācijas, kas veicina bērna izlutināšanu.

Autore: Laila Kalniņa, trīs bērnu māmiņa un psiholoģe