Spaidermens veido ačgārnu priekšstatu, kādam jābūt vīrietim. Skaidro psiholoģe

Pidžama, kedas, skolas soma, burtnīcas — Zirnekļcilvēkam jābūt visur. Viņš kļuvis par bērnu supervaroni numur viens, aizsūtot pensijā veco, labo Supermenu. „Spaidermens man patīk tāpēc, ka viņš var visur ielīst, ātri kustas un glābj cilvēkus,” pamato sešgadīgais Pauls, kurš viendien bija aizrāvies ar „body-art”. Pats sevi arī izkrāsoja par Zirnekļcilvēku, bet trīsgadīgo māsu — par Avataru.

Kas gan tur slikts, ja bērns vēlas identificēties ar pasaules glābēju? Supervaroņi taču cīnās ar sliktajiem, nevis slaktē labos?! Izrādās, viņi veido ačgārnu priekšstatu par to, kādam jābūt vīrietim. „Pašlaik medijos ir tikai divi varianti, ar kuriem puikām sevi identificēt. Tie ir agresīvi supervaroņi vai slaisti, kas neko pat nemēģina,” problēmu formulē Masačūsetsas-Bostonas universitātes mentālās veselības profesore Šarona Limba. „Puikām tiek teikts: ja nevarat būt supervaroņi, jūs vienmēr varat būt slaisti. Viņiem nepatīk skola, un viņi izvairās no pienākumiem, ir uzjautrinoši, taču nav tādi, kam ļoti gribas līdzināties. Atliek vien identificēties ar supervaroņiem.”

Nemitīga cīnīšanās, kāda iznīcināšana vai pašiznīcināšanās, piemēram, uzspridzinoties, ir ierastas sešus, septiņus gadus vecu puiku spēles.

Taču āķis ir tajā, ka starp šodienas un vakardienas kino pārcilvēkiem ir milzu atšķirība: „Tie vairs nav varoņi no komiksiem, kas ārpus saviem kostīmiem bija reāli cilvēki ar reālām problēmām un ievainojamību. Viņi kļuvuši agresīvāki, sarkastiskāki un daudz retāk runā par labajiem darbiem cilvēces labā. Turklāt ārpus sava tērpa šie puiši (piemēram, Dzelzs vīrs) ekspluatē sievietes, plātās ar „blingblingiem” un nepārtraukti ir bruņojušies ar jaudīgiem ieročiem.” Tas nav modelis, kādu gribas ieaudzināt saviem dēliem, uzskata Limba, kas savā pētījumā analizējusi gandrīz 700 puikas vecumā no 4 līdz 18 gadiem.

SVARĪGI ZINĀT, KA BRIESMOŅI IR TIKAI SPĒLE
Konsultē psihoterapeite Indra Majore-Dūšele
 „Agresija un nāves bailes, kas parādās arī šādās filmās, nav labākais fons bērna attīstībai. Nemitīga cīnīšanās, kāda iznīcināšana vai pašiznīcināšanās, piemēram, uzspridzinoties, ir ierastas sešus, septiņus gadus vecu puiku spēles. Jautājums ir par bērna psihi. Visi jau spēlē briesmoņus, bet svarīgi, ka ir apziņa — tā ir tikai spēle. Ja bērns ir psiholoģiski stabils, viņš labi atšķir iedomu telpu no reālās. Savukārt tiem, kas ir trauslāki, emocionāli jūtīgāki, robežas starp realitāti un īstenību var būt izplūdušas, un šo filmu (tajā esošās agresijas) ietekme ir lielāka. Puikām tie ir supervaroņi, meitenēm atkal ir savi tēli, piemēram, bārbijas, kas darbojas arī kā lomu modeļi. Vecumposmā no trim līdz astoņiem gadiem tiem ir milzu nozīme, tomēr ģimenei neapšaubāmi ir galvenā loma izpratnes veidošanā par to, kas ir vīrišķīgums un sievišķība.”

Avots: www.kasjauns.lv