Kā izvārīts cīsiņš. Man applaucējies bērns...

Brīdī, kad bērns guļ reanimācijā, noplaucējies kā izvārīts cīsiņš, diez vai mamma prāto par to, ka Latvijā ir viens no augstākajiem bērnu traumatisma rādītājiem Eiropā. Viņa domā, kāpēc es nenosargāju. Jo daudzi nelaimes gadījumi varētu nenotikt, ja bērnu drošībai pievērstu lielāku uzmanību.

FOTO: Kristaps Smildziņš

Vairākas dienas reanimācijā un ilgstoša atlabšana. Rētas, kuras neizzudīs. Ričards, par spīti visam, ir dzīvespriecīgs bērns, bet viņš ir arī viens no tiem, kurš veido drūmo statistiku. Katru gadu vairāk nekā 3000 bērnu vecumā līdz 14 gadiem cieš no dažāda rakstura traumām, liecina Veselības ekonomikas centra apkopotā informācija. Letālu iznākumu skaits sasniedz gandrīz 150. Salīdzinot ar Skandināviju, nelaimes gadījumu skaits ir no sešām līdz pat desmit reizēm lielāks. Iemesli un apstākļi, protams, ir dažādi. Bet nezināšana un par maz uzmanības bieži izrādās galvenais nelaimju iemesls.

Puika ir piegājis pie plīts, mēģina attaisīt cepeškrāsni. Un jau nākamajā brīdī viss gāžas — gāžas gāzes plīts, lido katls ar vārošo ūdeni, un viss virsū manam puisītim!

Kā izvārīts cīsiņš
«Tas bija briesmīgākais mēnesis manā dzīvē,» Inese saka, atminoties piecus gadus senos notikumus. Mazais Ričards ilgu laiku pavadīja intensīvā mediķu aprūpē. Sākumā reanimācija, vēlāk lēna atlabšana palātā. Tagad puišelis ir pārliecināts, ka rētas grezno kārtīgu vīrieti, un par tām vairs nepārdzīvo. Ričards neko īsti neatceras, un var būt, ka tā ir labāk, prāto Inese. Viņai pašai gan liktenīgās dienas notikumi ir dzīvā atmiņā. «Bijām nesen ievākušies jaunajā dzīvoklī. Viss vēl tāds pa pusei izdarīts, pa pusei iekārtots. Vīrs bija darbā. Izdomāju vakariņās vārīt zupu un uzliku katlu ar ūdeni uz gāzes plīts, paralēli tika nestas mantas no pagalmā stāvošās mašīnas uz dzīvokli trešajā stāvā.» Toreiz trīsgadīgais Ričards naski skraidījis mammai līdzi. Labprāt palīdzējis, atsperdamies stiepis augšā savus mīkstos lāčus un mašīnītes. «No vienas puses, jā, protams, kas gan ir trīs gadiņi, maziņš vēl. No otras — pats staigā, ņemas, zina, ko drīkst, ko ne. Pirmais bērns — uzmanīts un pieskatīts. Bet tad, es nezinu, kaut kā iedomājos vēl reizīti mudīgi noskriet līdz mašīnai, kaut ko gribēju paņemt, bet puika lai pagaida mani iekšā, jo kāpšana pa trepēm lejā un augšā viņam gāja diezgan lēni,» Inese rekonstruē notikumu gaitu.


Ūdens katlā uz gāzes plīts sācis lēnītēm burbuļot. Ričardam stingri pieteikts palikt savā istabā, kamēr mammīte noies uz minūti lejā. «Es biju atpakaļ pavisam ātri. Ieeju iekšā, pametu acis uz virtuvi...» Inese dziļi ieelpo, viņas slaidās rokas pēkšņi pārklājusi zosāda. «Saproti, tas bija kā palēninātu filmu skatīties. Puika ir piegājis pie plīts, mēģina attaisīt cepeškrāsni. Un jau nākamajā brīdī viss gāžas — gāžas gāzes plīts, lido katls ar vārošo ūdeni, un viss virsū manam puisītim!» Ineses balss aizlūst. «Tās milzīgās, dedzinošās šļakatas, un mans bērniņš tieši zem tā visa, ak Dievs!» Inese nervozi satver cigareti. Mēs sēžam tajā pašā virtuvē, kur pirms pieciem gadiem risinājās dramatiskie notikumi. Arī plīts ir tā pati. Parasta gāzes plīts, kādas ir tūkstošiem ģimeņu.
Nelaimes iemesls bija banāls. Ievākšanās karstumā, starp lietām, kas palikušas pusdarītas, izrādījās arī plīts nostiprināšana. Tā stāvēja toreiz pustukšajā telpā nestabila, bet it kā visumā lietojama. Ģimene bija gaidījusi brīvdienas, lai virtuvi sakārtotu, tai skaitā nostiprinātu visu, kas stiprināms...


«Tas ir neaprakstāmi — puika kliedza šausmīgi. Protams! Viņam taču nenormāli sāpēja. Bet es biju pilnīgā šokā. Nākamais, ko atceros, ka ar bērnu uz rokām stāvu koridorā un kliedzu: «Palīgā!» Es nespēju atrast telefonu, vēlāk gan izrādījās, ka tas stāvēja turpat blakus — koridorā uz plauktiņa. Jā, acīmredzot biju afekta stāvoklī. Nezinu, cik ilgi sabiju koridorā, varbūt tā bija minūte, varbūt tikai sekundes. Baigā putra galvā,» Inese piešķiļ cigareti, bet tā viegli vibrē, jo rokas trīc.
Paldies Dievam, pensionētā kaimiņiene bija mājās. Ieraudzījusi Inesi ar kliedzošo bērnu uz rokām, sieviete nekavējoties izsauca «ātros». Gaidīšana ilgusi veselu mūžību. Vēlāk gan kaimiņiene pastāstījusi, ka ārsti atbraukuši pēc 15 minūtēm. Bērnu uz reanimāciju, mātei — nervu zāles. «Tas šoka stāvoklis, tas ir briesmīgi. Tu vienkārši kļūsti rīcībnespējīgs. Un ja kaimiņienes nebūtu mājās? Es nezinu, kā viss būtu beidzies. Es taču gandrīz nogalināju savu bērnu,» pēdējie vārdi izskan pavisam klusu.

Ārsti bieži atkārtojuši, ka mazais ir dzimis laimes krekliņā. Kas gan tā par laimi, ja paša mamma tevi gandrīz... Saproti, tas ir tik briesmīgi — jo vainīgi jau esam mēs. Es esmu vainīga. Es nedrīkstēju viņu atstāt.

Gandrīz 60% ķermeņa apdegumu. Ārsti bieži atkārtojuši, ka mazais ir dzimis laimes krekliņā. «Kas gan tā par laimi, ja paša mamma tevi gandrīz... Saproti, tas ir tik briesmīgi — jo vainīgi jau esam mēs. Es esmu vainīga. Es nedrīkstēju viņu atstāt. Nu, kas mani dīdīja vienai pašai skriet ārā,» — Inesei ar to jāsadzīvo katru dienu.
«Protams, mans bērniņš ir dzimis laimes krekliņā, jo viņš izdzīvoja, jo viņam ir un būs normāla dzīve. Tās dažas rētas, kas palikušas, ir sīkums. Varēja būt arī daudz sliktāk. Atceros, pašā sākumā viņš gulēja reanimācijā un izskatījās kā pārvārīts cīsiņš — ādiņa sarkana, piepampusi, nostiepta tā, ka šķiet, pieskarsies un plīsīs.»
Ineses vīrs par notikušo uzzināja tikai pēc vairākām stundām. «Kad es vispār varēju sākt kaut cik sakarīgi runāt, zvanīju viņam uz darbu. Vai tu vari iedomāties, kā ir piezvanīt un teikt, ka mūsu dēliņš ir reanimācijā un ārsti vēl nezina, vai viņš dzīvos?»
Tas bija smags laiks jaunajai ģimenei. Inese bilst, ka vienmēr būs pateicīga vīram, jo viņš ne reizi neko nav pārmetis. Mierinājis, kā pratis. Ne mirkli nav ļāvis domāt, ka Ričards varētu zaudēt cīņā par dzīvību. Pamazām puika atlabis. Veiksmīgi pārcietis vairākas ādas pārstādīšanas operācijas. Šodien, redzot, aktīvo skolnieku, neviens pat iedomāties nevar, ko viņš reiz pārdzīvojis. Kamēr nenovelk krekliņu.


«Tā bija ļoti skarba mācība. Es pēc tam ļoti ilgi Ričardu vispār nelaidu virtuvē, kad gatavoju ēst. Patiesībā es viņu nemitīgi paturēju acu skatiena perimetrā. Tās mammas, kuras atstāj mazus bērnus vienus mājās... viņas, visticamāk, nesaprot, nē, nespēj pat iedomāties, ka nieka pāris minūtēs, pat sekundēs var notikt neatgriezeniskais. Mūsu, vecāku, pirmais un galvenais pienākums ir darīt visu iespējamo, lai bērns būtu drošībā. Un lai man neviens nestāsta, ka patstāvība jāmāca no mazām dienām. Jāmāca, bet ne jau atstājot viņus vienatnē. Jau tā tu nezini, kas var notikt uz ielas, nu, tad vismaz mājās riskus samazini līdz minimumam!»

Reklāma
Reklāma


Kāpēc citur desmitreiz mazāk?

Lai mudinātu vecākus bērnu drošībai pievērst vairāk uzmanības, arī portāls mammam.lv/tetiem.lv uzsācis īpašu informatīvo kampaņu Sargā savu bērnu!. Pirmie rezultāti... nevarētu teikt, ka ļoti iepriecinoši. Nesen portālā publicēts raksts par to, ka bērnus līdz divu gadu vecumam ir bīstami spēcīgi sapurināt vai mest gaisā, jo smagākajos gadījumos tas var draudēt ar garīgu atpalicību nākotnē vai pat nāvi. «Zini, kādi ir komentāri? Kaut kas no sērijas: «Ko?! Varbūt tad arī uz šūpuļzirdziņa nedrīkst šūpoties?» Ja godīgi, es nebiju gaidījusi šādu attieksmi — noliegumu un nevēlēšanos ieklausīties,» neizpratnē ir portāla līdzautore Inga Akmentiņa–Smildziņa. «Cilvēki iebilst — sak, mūs i gaisā meta, i vieniem uz upi ļāva iet, un — re! — mēs tak esam izauguši. Jā, tā ir, bet simt piecdesmit ik gadu nomirst. Un viņi nestāv mums blakus un nevar pateikt: ko jūs te runājat, es taču nomiru! Turklāt simtos skaitāmi arī tie, kas traumu sekas jūt vēl gadiem vai iegūst invaliditāti.»

Gandrīz puse lietotāju atzina, ka vide mājās ir daļēji droša un par to varētu parūpēties vairāk. Desmitā daļa respondentu uzskata, ka mājoklis nav iekārtots tā, lai par mazuļa drošību varētu nebažīties.

Lai noskaidrotu, cik droši bērns var justies mājās, portālā nupat veikta aptauja. Gandrīz puse lietotāju atzina, ka vide mājās ir daļēji droša un par to varētu parūpēties vairāk. Desmitā daļa respondentu uzskata, ka mājoklis nav iekārtots tā, lai par mazuļa drošību varētu nebažīties, bet 9% vaļsirdīgi atzina, ka viņiem trūkst zināšanu un informācijas, kā iekārtot bērnam drošu mājokli.
«Daudzi, uzzinot par mūsu kampaņu, saka, ka tas taču ir pašsaprotami — bērni jāsargā. Bet vai mēs saprotam arī, kā to izdarīt? Kāpēc Latvijā šis traumatisma un nāves gadījumu rādītājs ir tik liels? Ja visā pasaulē tas būtu vienā līmenī, varbūt mēs liktos mierā un teiktu, ka tā ir dabiskā atlase. Taču Skandināvijā šis cipars ir pat 6 līdz 10 reizes mazāks!» Inga pamato informatīvās kampaņas nepieciešamību.
«Ja paanalizētu vēsturiski, kā veidojusies mūsu sabiedrība, augstais bērnu traumatisms ir neizbēgama norma,» skarbs savos secinājumos ir Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārsts reanimatologs Pēteris Kļava. «Latvija par patstāvīgu valsti kļuva tikai pirms divdesmit gadiem, un iedzīvotāji aug reizē ar to. Bet tai pašā laikā sociālais un ekonomiskais stāvoklis ir tāds, kāds tas ir, kopējais izglītības līmenis, kultūras līmenis — ļoti zems. Tādēļ arī statistika ir tik satriecoša. Un velti gaidīt, ka tuvākajos gados kaut kas ievērojami uzlabosies.»
Kļava kā vēl vienu iemeslu min faktu, ka vidusslānis, kas varētu lepoties ar salīdzinoši augstāku izglītības un zināšanu līmeni, ir ļoti mazs. Tādējādi kopējā sabiedrības masa, kas spētu apzināties un pievērsties bērnu traumatisma problēmas risināšanai, arī ir niecīga. Turklāt arī patiešām zinoši un apzinīgi vecāki nav pasargāti no pēkšņu negadījumu riska.
Inga Akmentiņa–Smildziņa tam piekrīt. Pašai bijusi skarbi pamācoša pieredze. Viņas dēliņš pusotra gada vecumā nokrita no gandrīz divu metru augstuma. «Mums stāvēja klāt pati Laime — viņš iekrita puķu dobē kā tāds mīksts kamoliņš. Lai gan bija visas iespējas iegāzties blakus augošajos asajos krūmos,» Inga atminas un uzsver: «Es, tieši es, nebiju pietiekami uzmanīga. Tāpēc tā notika.»
Viņa atzīst, ka akcijas iniciatorēm pagaidām vēl nav īsti skaidrs, kā visefektīvāk uzrunāt vecākus. Kamēr uz vieniem iedarbojas biedinoši saukļi, citus tie atgrūž. Tomēr — ja kaut vai dažus portālā publicētie raksti un izvērstās aktivitātes būs pamudinājušas vairāk uzmanības veltīt bērnam un viņa drošībai, cerētais būs sasniegts.

Tikai jaciņa pa dīķa virsu
Par to, ka sliktās lietas notiek ar visiem citiem, bet ne ar pašu, Natālija bija pārliecināta līdz pērnajam rudenim. Košā brunete dzīvo Rīgas pievārtē. Turīga jauna ģimene — vīrs uzņēmējs, kuram, pat neskatoties uz krīzi, bizness iet, meitiņai Dacītei pusotra gadiņa. Pašiem sava savrupmāja, miers, klusums, harmonija un dekoratīvs dīķītis pagalmā. Īsta idille. «Bija oktobris. Rudenīgs. Izdomāju ar meitu iet ārā. Saģērbu mazo, izvedu pa durvīm un noliku uz sliekšņa, lai stāv, gaida mani, kamēr ratus paņemšu,» Natālija stāsta.
Tas viss aizņēma ne vairāk kā minūti. «Stumju ratus ārā, bet Daces nav tur, kur es viņu atstāju. Skatos apkārt, domāju, varbūt jau līdz vārtiem aiztipinājusi, nē, nav. Es visa kratīties sāku. Saucu: «Dace, Dace!» Nav! Neviens neatsaucas. Pa labi, pa kreisi, sīkās nekur nav!»

Pa dīķa virsu tikai jaciņa peld! Piepūtusies. Galva, kājas, viss zem ūdens.

Natālija metās uz mājas otru pusi. Tur, kur izrakts dīķis. Skats, kas pavērās, aizsita elpu. «Pa dīķa virsu tikai jaciņa peld! Piepūtusies. Galva, kājas, viss zem ūdens. Paldies Dievam, tas dīķis nav dziļš. Metos iekšā. Vilku mazo ārā,» jaunā sieviete enerģiski žestikulē, imitēdama toreizējās darbības.
Šoferu kursos apgūtā pirmās palīdzības sniegšana pēkšņi izrādījās noderīga. Natālija bilst, ka pati par sevi brīnās, kā bijusi spējīga uz tik operatīvu rīcību. «Iepriekš biju pārliecināta, ka, pat ja gadītos situācija, kurā kāds jāelpina vai jāveic sirds masāža, es nespētu ko tādu. Domāju, ka šoks mani paralizēs. Izrādījās, biju novērtējusi sevi par zemu. Noliku mazo turpat uz zemes, uztaisīju pāris elpināšanas, un viņa beidzot ieelpoja pati. Paldies, mīļais Dieviņ, paldies, ka tā! Zini, es neesmu nekāda ticīgā, bet tobrīd... Tobrīd, kad viņa ieelpoja un sāka raudāt — es pirmo reizi dzīvē biju laimīga par to, ka bērns raud.»
Kopš pagājušā rudens mājas pagalma dizainu papildinājis jauns elements — žodziņš ap dīķi. Un vismaz pagaidām Dacīte pati tam bīstamā tuvumā netiek. Bet Natālija teic, ka dzīve izmācījusi, cik garas var būt pāris minūtes. Cik daudz tajās var notikt, kas vairs nav labojams. «Neizlaist no acīm. Nekad!» jautāta par bērnu drošību, saka Natālija. «Jau tā ir daudz lietu, ko nevaram ietekmēt, tad jāparūpējas, lai vismaz viss pārējais tiktu kontrolēts.»
Informēt un biedēt
Par bērnu traumatismu Latvijā ar steigu jāzvana lielie trauksmes zvani, pārliecināts Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu ķirurģijas klīnikas vadītājs Aigars Pētersons. «Patiesībā trauksmi vajadzēja celt jau pirms desmit gadiem, kad apzinājām šo tendenci. Gadu gaitā nekas nav uzlabojies, un traumatisms joprojām ir dramatisks. Diemžēl sabiedrība pierod. Tāpat kā pierod, ka pazeminās dzīves līmenis, iztikas līmenis, ka cenas pieaug, pie tā, ka katras brīvdienas noslīkst pieci cilvēki. Un ka Bērnu slimnīcas traumpunktā šajās skaistajā, saulainajā laikā katru dienu ir vismaz simt pacientu,» saka ārsts, norādot — kopumā sabiedrībai ir priekšstats, ka viss ir kārtībā, jo bērnu ir pilnas ielas. Bet, pietiekot ārstiem doties uz kādu starptautisku kongresu, no kolēģiem to vien dzird, ka, jā, Latvijā ir Lielas Problēmas!


«Katru dienu reanimācijas nodaļā ir jauni smagi traumēti pacienti. Un tas NAV normāli!» uzskata Pētersons, norādot, ka bērnu traumatisma problēma pati par sevi ir ļoti komplicēta. Nav tā, ka būtu vainojami tikai vecāki, tikai bērni vai tikai valsts — tas ir daudzpusīgs jautājums, kas tā arī jārisina. Un tomēr — valsts līmenī nav vienas atbildīgās institūcijas, kuras misija būtu mazināt un novērst augsto traumatismu. «Ir jau veidotas un bijušas daudzas darba grupas, kas ar to nodarbojās. Ir vilktas kvadrātsaknes un zīmētas gaisa pilis ar pirkstu ūdenī... Un jūtami rezultāti arvien izpalikuši. Nomainās ministri, pienāk vēlēšanas — un atkal nekā,» rezumē ārsts, uzsverot, iespējams, lielākā problēma ir tā, ka bērnu traumatisma jautājums allaž bijis kolektīvās atbildības kompetencē. Un, iespējams, šoreiz vietā būt neliels autoritārisms, nevis vispārēja demokrātija.

Traumatisms joprojām ir dramatisks. Diemžēl sabiedrība pierod. Tāpat kā pierod, ka pazeminās dzīves līmenis, iztikas līmenis, ka cenas pieaug, pie tā, ka katras brīvdienas noslīkst pieci cilvēki.

«Piedevām valsts ir pilnīgi impotenta likumdošanas ziņā. Es nesaku, ka ir slikti deputāti vai ministri, bet faktiski visiem ir vienalga. Atšķirībā no gāzes vai naftas biznesa, kam ir savi lobiji, kas pret to visu ir bērnu traumatisms?... Bet būtu jāizdara tik vien, kā jāsakārto likumdošanu. Piemēram, ja bērns brauc ar velosipēdu, tad uz ielas viņš to var darīt tikai no noteikta vecuma un obligāti jābūt ķiverei. Tāpat arī ziemā — slēpojot obligāti jāliek aizsargķivere. Un tā pilnībā ir vecāku atbildība. Savulaik, kad ierosinājām, ka šādi profilakses pasākumi jānosaka ar likuma spēku, no dažiem deputātiem saņēmām aizrādījumus, ka mēs lobējam ķiveru ražotājus. Nu, kur te ir loģika? Pret etiķa esenci cīnījāmies astoņus deviņus gadus, līdz viena ministrija mūs beidzot sadzirdēja un saprata, ka šī inde tiešām nav vajadzīga. Tagad ir izrādījies, ka tik tiešām — var taču lietot arī vienkārši etiķi!» Pētersons iekarst.


Pretēji kolēģim, diezgan skeptisks par to, ka stingrāka likumdošana labotu pašreizējo situāciju, ir dakteris Kļava: «Var jau pieņemt jaunus likumus, bet ne tos kāds realizēs, ne tie strādās. Jo sabiedrībai kopumā trūkst saprašanas! Par bērniem neviens nedomā. Cik ir dažādu klubu un izklaides vietu pieaugušajiem, un cik bērnu spēļu laukumu? Turklāt arī esošajos ne visur ir sakārtots drošības jautājums. Tāpat kā tuberkuloze ir sociāla slimība, par tādu jāuzskata arī bērnu traumatisms. Tā augstie rādītāji nepielūdzami atspoguļo, kāda līmeņa sabiedrība mēs šodien esam.»
Par bērnu traumatismu abi ārsti runā daudz un aizrautīgi. Un, kā ne, ja dienu no dienas to vien dari, kā dzēs ugunsgrēku — cīnies ar sekām, kuru varēja nebūt vispār, ja bērnu drošībai pievērstu vairāk uzmanības. Skaļas kampaņas, iespējams, situāciju uzlabotu, piekrīt gan Kļava, gan Pētersons. «Tā pozitīvā sabiedrības daļa, kurai tomēr nav vienalga un kurai ir izpratne, var ar tādu kā inerces efektu pamudināt domāt un darboties arī mazāk ieinteresētos,» uzskata reanimatologs. Līdzīgi kā izdevies cilvēkus pārliecināt, ka, braucot automašīnā, obligāti jāpiesprādzējas vai ka jānēsā atstarotāji, jo tas ir tikai un vienīgi pašu labā. Tam piekrīt arī portāla mammam.lv/tetiem.lv veidotāji — viņu iniciētā kampaņa tiek plānota kā ikgadēja. Inga Akmentiņa–Smildziņa skaidro: «Tie, kuri šogad ir jaunie vecāki, jau nākamgad būs pieredzējuši, bet viņu vietā būs pavisam jauni jaunie vecāki, tāpēc mēs stāstīsim, brīdināsim, ja vajadzēs — biedēsim, jebkurā gadījumā meklēsim iedarbīgākos uzrunāšanas veidus, lai mēs paši apzinātos un saprastu, kā pasargāt tos, kuri mums ir visdārgākie!»

 

Autore: Linda Kalniņa, žurnāls SestDiena