Niķīgs un kaprīzs bērns. Ko viņš ar to grib panākt? Bērnu psihiatra komentārs
Činkstēt un tiepties dažkārt mēdz visi bērni. Tie, kas to dara ilgstoši, parasti panāk savu. Vienalga, ko bērns teiktu činkstošā balsī, vecākus tas padara nervozus.

FOTO: Shutterstock.com
Katrs vecāks uz bērna tiepšanos reaģē citādi. Daži bērna spiedienam nepadodas, citiem „uzdod nervi”.
Daudzi vecāki mokās vainas apziņā, jo daudz laika pavada darbā,
ir pārāk aizņemti, varbūt jau paguvuši nokārtot laulības šķiršanu
vai arī nepelna pietiekami daudz naudas. Šo iemeslu dēļ viņi savas
atvases izlutina tieši tik lielā mērā, lai bērniem šķistu, ka visa
pasaule griežas tikai ap viņiem. Vecāki sāk domāt, ka bērna vēlmes
taču ir saprotamas, un bieži vien pakļaujas činkstēšanai.
Bērni činkst par daudzām lietām, bet iemesls ir viens — pievērst vecāku uzmanību.
Katrs vecāks uz bērna tiepšanos reaģē citādi. Daži bērna
spiedienam nepadodas, citiem „uzdod nervi”. Tieši tāpēc jau bērni
liek šo līdzekli lietā, lai īstenotu savu gribu. Un jāteic, ka
viņiem tas arī izdodas. Tiesa gan, ne bez neapmierināto vecāku
palīdzības. Reizēm bērni tiepjas tāpēc, ka vecāki ignorē to
likumīgās tiesības būt nogurušiem, izjust pieaugušo viesībās
garlaicību vai arī būt sadrūmušiem par kādu savu problēmu.
Bērni činkst par daudzām lietām, bet iemesls ir viens — pievērst
vecāku uzmanību. Rodas apburtais loks. Jo vairāk bērns činkst, jo
vairāk vecāki uzvelkas.
Činkstēšana, kas kļuvusi par paradumu, laupa bērnam ticību saviem
spēkiem, viņš baidīsies uzsākt ko jaunu. „Es negribu spēlēt
futbolu... man nesanāks... es neprotu... kāpēc jūs liekat man to
darīt?!” Arī vecāki ar laiku sāk domāt, ka bērns ir tik ļoti jūtīgs
un ievainojams, ka sāk viņu pārāk cieši pieskatīt: „Viņš šajā
rotaļā var pakrist un sasisties... labāk, lai pasēž malā.” Bērnā
savukārt krāsies dusmas uz vecākiem, jo viņš netiek pienācīgi
novērtēts.
Ko iesākt?
Vispirms nepieciešams bērnam darīt zināmu, ka viņa tiepšanās padara
jūs nervozus: „Tu ar savu spalgo balsi mani kaitini. Tiepties pēc
tam, kad esmu pateikusi nepārprotamu nē, nozīmē to, ka tu mani
neklausi.”
Lieciet bērnam atpazīt balss činkstošo toni un māciet viņam, ka var
runāt arī citā balss tonī. „Reizēm tu runā tādā balsī. Atpazīsti?
Tad, lūk, zini — uz mani tas neiedarbojas. Kad tev ir vajadzīga
mana palīdzība vai uzmanība, runā ar mani normālā, parastā balsī.
Tad es tevi vienmēr dzirdēšu.” Varat kopā arī palasīt kādu pasaku
grāmatu dažādās balss intonācijās, lai bērns čīkstošo balss toni
labāk atpazītu. Varat pat ierakstīt to magnetofona lentē, lai viņš
to dzirdētu no malas.
Pēc tam vajadzētu bērnam pastāstīt, kā to pašu iespējams panākt bez
činkstēšanas: „Ja tu kaut ko ļoti gribi, bet es to atsakos pirkt,
tu taču varētu censties mani pierunāt: „Bet man tik ļoti gribas.
Varbūt mēs pēc pusdienām varētu par to aprunāties vēlreiz?””
Nelāgs paradums
Činkstēšana var izveidoties par paradumu, tāpēc no tās uzreiz
atbrīvoties nevarēs. Varat izdomāt īpašu signālu, kas norādītu, ka
bērns sāk činkstēt. „Kad es pieskaršos savam zodam tā..., tad zini,
ka tev ir jāmaina savs balss tonis uz normālu.”
Pēcāk bērnu vajadzētu pamudināt izmēģināt problēmu atrisināt bez
tiepšanās: „Nu, iedomājies, ka tu kaut ko ļoti gribi, bet es tam
nepiekrītu. Kā tu mani varētu pierunāt? Neaizmirsti, ka tiepties
nav atļauts. Tu varētu teikt to, kā jūties: „Mammu, es esmu
noguris, tāpēc gribētu iet uz mājām!” Tas noteikti izklausās labāk
nekā: „Mammu, iesim tūlīt uz mājām!” Vai arī: „Man žēl, ka citi
bērni drīkst to filmu skatīties, bet es ne. Lūdzu, padomā — varbūt
tu man tomēr atļausi to noskatīties?””
Bērnu ieteicams uzslavēt par vēlamo uzvedību, mudinot uzvesties tā arī turpmāk
Visbeidzot bērnu ieteicams uzslavēt par vēlamo uzvedību, mudinot
uzvesties tā arī turpmāk: „Man patika veids, kā tu to palūdzi. Bez
jebkādas tiepšanās. Tu biji ļoti pieklājīgs. Es varu ar tevi
lepoties.”
Izvairieties no situācijām, kurās bērna tiepšanās varētu vēl tikai
notikt, pārrunājot to ar viņu jau laikus: „Kad atradīsimies
lielveikalā, iepirkšanās prasīs vairāk laika, nekā tev gribētos. Es
apsolu visu izdarīt iespējami ātri. Vai atceries, kā es tevi mācīju
izteikt savus lūgumus bez tiepšanās? Pamēģini veikalā tos
atkārtot.” Iepērkoties vecākiem nekad nevajadzētu aizmirst uzslavēt
bērnu par to, ka tas netiepjas. Turklāt nevajadzētu nogaidīt
atgriešanos mājās, bet darīt to turpat veikalā. Starp citu, dažkārt
ieteicams uzslavas vietā bērnam nopirkt kādu našķi, piemēram,
saldējumu.
Ja bērns savu lūgumu ir izteicis ļoti saprātīgi un pieklājīgi, bet
jūs tomēr to nevarat izpildīt, esiet uzmanīgi. Iespējams, bērnam
nekas cits, izņemot tiepšanos, neatliek. Tāpēc pareizāk būtu darīt
zināmu, ka vecāki spēj bērna situācijā iejusties, un mēģināt viņa
izteikto vēlēšanos ja ne pilnībā, tad vismaz daļēji tomēr
apmierināt. „Tev taisnība. Te iekšā ir karsts, un mēs te esam
uzturējušies pārāk ilgi. Bet man šis tas vēl jānopērk. Es tevi
nevainoju par to, ka jūties noguris un neapmierināts. Ko mēs varētu
izdomāt, lai tev būtu vieglāk izturēt līdz beigām? Varbūt varētu
sagādāt tev kādu mazu prieciņu?”
Nesteidziniet bērnu
Bērns ne vienmēr var dabūt to, ko ir sadomājis, arī tad, kad
pārtraucis tiepties. Tad vecākiem vajadzētu darīt zināmu, ka tie
spēj viņa izjūtas saprast, un tad pateikties par izrādīto
pretimnākšanu. „Es saprotu, ka tu jūties apbēdināts tāpēc, ka mēs
šo nedēļas nogali nevarēsim pavadīt pie tava brālēna. Tu šo
braucienu ļoti gaidīji. Nāc, padomāsim, kad mēs to tuvākajā laikā
varētu ieplānot. Paldies, ka tu izturies tik saprotoši.”
Ja vecāki ir pārāk prasīgi un bērns saņem vēstījumu „kļūsti ātrāk
pieaudzis”, viņš var sākt činkstēt — tad tā ir regresa pazīme. Tas
ir veids, kā bērns pavēsta: „Nesteidziniet mani!” To var viegli
konstatēt, ja bērns turpina niķoties vēl spēcīgāk pēc tam, kad jūs
sakāt: „Tu uzvedies kā pavisam mazs.”
Činkstēšanas laikā esiet mierīgi un līdzsvaroti. Sakiet sev: „Tā —
tagad bērns sāk činkstēt. Es esmu viņam piemērs, tāpēc man jāpaliek
mierīgam.”
Ja bērns niķojas sabiedriskā vietā, vēlams uzreiz doties pēc
iespējas ātrāk mājās. Tā arī sakiet viņam: „Ja tu niķosies
sabiedriskā vietā, mēs nekavējoties dosimies mājās.”
Ko labāk neteikt?
„Beidz činkstēt!” Šāda frāze uz bērnu nekādi neiedarbojas, un to
jūs droši vien esat pamanījuši. Ja agrāk bērna vēlmēm esat
izdabājuši, tad tagad tam atteikt kļuvis jau ievērojami grūtāk.
Nesamierinieties ar bērna neadekvātu uzvedību. Lieciet, lai viņš
papūlas izturēties pret jums pieklājīgāk.
„Nu, pagaidi — mēs tūlīt būsim mājās, un tad...” Nepadodieties
bērna provokācijām.
„Ja tu tūlīt nebeigsi tiepties, es...” Pirmajā brīdī piedraudējums
var nostrādāt, bet jums pie rokas ir saīdzis un neapmierināts
bērns, kurš, jādomā, atliks tiepšanos uz vēlāku laiku. Tāpēc šo
problēmu vajadzētu risināt pārdomāti un konsekventi, proti,
izvērtējot, vai agrāk vienmēr esat par pieklājīgu izturēšanos bērnu
uzslavējis, un mācot arvien jaunus lūguma izteikšanas veidus.
„Kad tu vienreiz būsi pieaugusi?” Tas laiks nekur nepazudīs. Jūsu
meita brauks vaļējās automašīnās ar puišiem uz randiņiem, izjūtot
katrā organisma šūnā hormonu raisītās vētras, un kas to zina, kuras
ķermeņa vietas tiks papildus izdaiļotas ar metāla griezumiem. Un
jūsu vienīgā vēlēšanās tad būs meiteni redzēt atkal pavisam mazu.
Tikai septiņus gadus vecu... un visīstāko tiepšu. Vecāku vēlmes
mēdz būt tikpat mainīgas kā meteoroloģiskā biroja prognozes.
„Tu padarīsi mani traku!” Tieši tāds jau ir bērna nodoms. Tāpēc
vecāki rīkotos pareizi, ja viņa tiepšanos ignorētu, nevis atzītos
savā nevarībā.
„Tu esi slikts puika/meitene, kā tev nav kauna?” Nevajag radīt
bērnā kauna sajūtu, jo tādējādi cietīs viņa pašvērtējums.
Pēc „histērijām” daži vecāki izvēlas kādu laiku nesarunāties
ar bērnu. Ignorējot viņu, jūs liekat bērnam saprast, ka mīlat viņu
tikai tad, kad viņš ir mierīgs un paklausīgs.
Autors: Gunārs Trimda, Bērnu Klīniskās universitātes
slimnīcas psihoterapeits