Mani bērni mani neklausa

Paklausības robežas
„Vārds „paklausība” dažkārt liek domāt par bērnu, kas automātiski pakļaujas citu prasībām un kam nav savas nostājas. Labā nozīmē paklausība ir bērna sadarbība ar vecākiem, kas noteikti atšķiras no paklausības tikai baiļu no soda dēļ. Jāteic, ka ne četru, ne divu gadu vecumā absolūta visu vecāku prasību ievērošana nav ne iespējama, ne arī vajadzīga. Ap piecu gadu vecumu bērnam veidojas sirdsapziņa, kas balstās uz noteikumiem (proti, vecāku izvirzītos noteikumus, vērtības — kas labs, kas slikts, kas pareizs, kas nepareizs — bērns pieņem vairāk vai mazāk kā savējos).

Ne četru, ne divu gadu vecumā absolūta visu vecāku prasību ievērošana nav ne iespējama, ne arī vajadzīga.

Šajā vecumā bērni biežāk ir paklausīgi (ja vien līdz tam ir bijuši kādi vecumam atbilstoši noteikumi), tomēr dažkārt grib strīdēties, lai aizstāvētu savu viedokli, tā var būt arī protesta forma, „cīņa par varu”. Divu trīs gadu vecumā bērni sāk ievērot noteikumus, taču spēj izpildīt tikai aptuveni pusi no tiem. Grūtāk viņiem ievērot noteikumus svešās vietās, kā arī tad, ja vecāku nav blakus. Jāpiebilst, ka šajā vecumā bērniem īpaši raksturīgas tā saucamās „dusmu lēkmes” — kaut kas līdzīgs tam, ko Jūs minat savā vēstulē.

Ko darīt?
Vispirms formulējiet svarīgākos noteikumus, kas bērniem jāievēro, izsakiet prasības vienkārši un saprotami, esiet konsekventa, pievērsiet uzmanību labai bērnu uzvedībai un dodiet pozitīvu atgriezenisku saiti par to. Dažkārt nepieciešams izskaidrot iemeslus, kādēļ Jūs pieprasāt noteiktu uzvedību un kādas varētu būt sliktās uzvedības sekas. Atstājiet jomas, kurās varat dot bērniem lielāku brīvību, uzklausiet viņu viedokli tajās, kā arī piedāvājiet ierobežotu izvēles iespēju viņu vecumam atbilstošās sfērās (piemēram, dzersi pienu, kefīru vai tēju, vilksi zilās, zaļās vai raibās zeķes). Bīstamos priekšmetus, ar kuriem bērns varētu savainoties, labāk būtu nolikt viņam nepieejamā vietā, lai vēlākā vecumā pamācītu, kā ar tiem rīkoties pašam.”