Foto: Shutterstock.com

Speciālisti norāda: domājot par dzimumlomām ir miljoniem dažādu kastīšu, kādi var būt cilvēki, nevis tikai divu veidu


Kad Jānis grib būt Jana jeb mūs visus nevar salikt tikai divās kastītēs

 28. septembris 2020 14:00 Gunita Krilova, Mammamuntetiem.lv Raksts

Kas ir dzimumu identitāte, dzimumu disforija un seksuālā orientācija, visticamāk, nav līdz galam skaidrs daudziem. Taču klīniskā psiholoģe Kristīne Balode ir pārliecināta – tieši tā ir seksuālās izglītības daļa, par kuru vajadzētu stāstīt skolās un kura nodrošinātu augošās personības veselīgu pašapziņu un labklājīgu pašrealizāciju, nevis ārpus konteksta mācīt, kā banānam uzvilkt prezervatīvu vai ar slimībām un grūtniecību biedēt jauniešus.



Par to, kādas ir dažādās grūtības, ar kādām pusaudži un jaunieši varētu saskarties, atklājot savu seksualitāti un identitāti, stāsta klīniskā psiholoģe Kristīne Balode un pusaudžu terapeits Nils Sakss Konstantinovs.

“Mēs nestāstām ne bērniem, ne pieaugušajiem, kas ir seksuālā identitāte, tādēļ arī viss, kas ir ārpus divām mums zināmajām kastītēm – rozā kleitiņas un zilā krekla – mūs biedē. Ir miljoniem dažādu kastīšu, kādi var būt cilvēki, nevis tikai divu veidu. Skaidrs, ka orientēties tajā visā ir grūti, taču tāpēc par to ir jārunā,” pārliecināta ir K. Balode. 

Kad puikam patīk kleitas. Kas tas ir?
Reti ienāk prātā doma, ka seksuālā orientācija vai tas, kādam dzimuma cilvēks jūtas piederīgs, nav cilvēka izvēle, taču speciālisti norāda tieši to – visbiežāk tā nav cilvēka izvēle vai iegriba. Speciālisti aicina izprast jēdzienus:
Seksuālā orientācija – termins, ko lieto, lai aprakstītu to, kādas identitātes cilvēks šķiet pievilcīgs un izraisa emocionālu, romantisku, erotisku un/ vai seksuālu interesi. Izplatītākie termini, kuri tiek lietoti seksuālās orientācijas identificēšanai ir 

  • Biseksuāls – piesaista abi dzimumi
  • Heteroseksuāls – piesaista cits dzimums
  • Homoseksuāls – piesaista savs dzimums
  • Lesbiete – sievietes piesaista sievietes
  • Geji – parasti vīrieši piesaista vīriešus, lai gan dažas sievietes, kuras piesaista sievietes, identificē arī kā geju
  • Pansexual – kāds, kuru piesaista visi dzimumi, ieskaitot transpersonas
  • Bezdzimuma – kāds, kurš nepiedzīvo dzimumā balstītu seksuālu pievilcību, citos personības aspektos balstītu pievilcību
  • Apjucis – kāds nav pārliecināts, kas viņus piesaista.

Dzimum identitāte ir tas, kādam dzimumam es jūtos piederīgs. Ja jūtos piederīgs pretējam dzimumam, rodas dzimumu disforija. K. Balode no savu klientu pieredzes skaidro, kā jūtas cilvēks, kas psiholoģiski un emocionāli piederīgs dzimumam, kurš neatbilst dzimumpazīmēm ar kurām viņš ir piedzimis: “Ja man nav pieņemams mans ķermenis, man grūtības sagādā attiecību izveidošana ar sevi, kur nu vēl domas par to, ka man varētu būt attiecības ar kādu citu. Dzimumu disforija rada lielu noliegumu pret savu fizioloģisko būtību. Man var riebties manas fiziskās pazīmes un viss, kas no tā izriet. Un dzimuma maiņas process var būt kā glābējs, lai es varētu nomainīt sajūtu par sevi un nejustos tik nepareizi un neadekvāti.”

Jauniešiem reizēm pāriet trauksme, ja notiek tikai sociālā tranzīcija, piemēram, meitene sāk ģērbties kā puisis un neko vairāk mainīt negrib.

Operācija nav obligāta
Visbiežāk, kad vecāki saskaras ar sava bērna dzimuma disforiju, vecākus pārņem bailes. Vecāki uztraucas par to, vai bērnam būs jāuzsāk hormonu terapija, vai būs jāveic kādas operācijas, vai un kā viņu pieņems apkārtējie, ja pusaudzis izlems mainīt dzimumu. 
N. Sakss Konstantinovs stāsta: “Ja pusaudzim ir dzimumu nesakritība, bet viņam tas nerada problēmas, tad viņam nav arī disforijas. Pusaudzis var dzīvot un vienkārši izpausties. Mierinošā ziņa vecākiem ir, ka Latvijā līdz 18 gadiem dzimumu maiņa nenotiek un līdz tam laikam nav jāpieņem nekāds lēmums. Šādos gadījumos es ieteiktu koncentrēties uz savstarpējām attiecībām un emocionālās puses stiprināšanu, un parasti tas atrisina lielāko daļu problēmu.” Viņš norāda, ka jauniešiem reizēm pāriet trauksme, ja notiek tikai sociālā tranzīcija, piemēram, meitene sāk ģērbties kā puisis un neko vairāk mainīt negrib. Lai arī vecākiem uzreiz visbiežāk prātā nāk dzimumu maiņas operācijas, tas nav tas, par ko primāri būtu jāuztraucas. 

Psiholoģiskais dzimums ir tas, kā es jūtos. Jāņem vērā, ka tas var būt kaut kas mainīgs, jo to mēs savā ziņā konstruējam, taču lielākā daļā mēs sakrītam ar savu dzimumu.


Arī K. Balode pauž līdzīgu viedokli – ir jārunā par personību kopumā nevis par viņa dzimumu vai seksualitāti izrauti no konteksta: “Ja mēs katra dzimumidentitāti atstātu viņa paša ziņā, mēs mazinātu sabiedrības spiedienu, kas provocē sasteigtu lēmumu pieņemšanu un nepieciešamā atbalsta nodrošināšanu. Liela daļa varētu izzināt gan savu ķermeni, gan  identitāti. Netoleranta uz savām ērtībām orientēta sabiedrība spiež izdarīt ekstrēmas izvēles, kuras varētu nebūt, ja būtu atbalstoši profesionāļi, vecāki utt.”

Cik mums ir dzimumu?
Speciālisti vairākkārt uzsver. ka visus nevar likt rāmjos un ievietot tikai divās kastītēs – zilajā un rozā. Rodas jautājums – cik tad dzimumu īsti ir, ja ne divi? Izrādās – jā, bioloģiskie dzimumi ir divi – sieviešu un vīriešu un pēc šādiem parametriem cilvēkus var sadalīt tieši divās kategorijās. Bioloģiski pēc dzimumiem cilvēks ir binārs, lai viņam būtu spēja vairoties. Taču N.S. Konstantinovs norāda, ka ir vēl arī psiholoģiskais dzimums, kur kastīšu ir miljoniem: “Tur jau ir sarežģītāk. Psiholoģiskais dzimums ir tas, kā es jūtos. Jāņem vērā, ka tas var būt kaut kas mainīgs, jo to mēs savā ziņā konstruējam, taču lielākā daļā mēs sakrītam ar savu dzimumu. Psiholoģiskais dzimums sāk vairāk veidoties kā spektrs – esam vairāk vai mazāk mačo tipa vai sievišķīgi.” 
Tātad izriet, ka šeit vien, kombinējot bioloģisko un psiholoģisko dzimumu, kombināciju skaits ir neskaitāms. Taču lai situāciju padarītu vēl raibāku – ir arī ir izpaustais dzimums – tas, kā es sevi izpaužu sabiedrībā, kā es ģērbjos, izturos.

 Mierinošā ziņa vecākiem ir, ka Latvijā līdz 18 gadiem dzimumu maiņa nenotiek un līdz tam laikam nav jāpieņem nekāds lēmums.


K. Balode iezīmē situācijas sarežģītību: “Skumji, ka mēs bieži runājam tikai par vienu no šīm dzimumu izpausmēm, aizmirstot, ka ir arī citas. Tas, ka beigās kombināciju var būt miljoniem, ir tas skaistākais!” Viņa arī piebilst, ka no bioloģiskā dzimuma viedokļa ap 0,2% cilvēku pārstāv starpdzimumu, kas ir starp abiem bioloģiskajiem dzimumiem. Vēl viņa piemin neidentificēto dzimumu kā popkultūras trendu, ar ko mūsdienu paaudze mēdz eksperimentēt.

Kā tajā visā neapjukt
Speciālisti stāsta, ka šie jautājumi ir sarežģīti ne tikai sabiedrībai, bet arī profesionāļu vidū trūkst informācijas un prakses. Tomēr N. S. Konstantinovs norāda uz pozitīvu tendenci – viņam savā praksē ir laba pieredze jauniešiem ar dzimuma nesakritību vai disforiju gan Rīgas centra skolās, gan skolās ārpus Rīgas: “Ir daudz gadījumu, vismaz 10 manā pieredzē, kad skolas ir pretimnākošas. Ne vienmēr, bet ir.” 
Tomēr K. Balode norāda, ka mūsu sabiedrībai vēl tāls ceļš ejams uz iekļaujošu sabiedrību. “Vidējais latvietis ir ap gadiem 40+, pilns ar stereotipiem par seksualitāti un, lielākoties, ar ierobežotām spējām runāt, kad par to jārunā. Kad jautāju vīrietim, vai viņam ir savs urologs, saņemu neizpratnes pilnus jautājums – priekš kam man tas?! Vismaz sievietēm ir savs ginekologs – lielākajai daļai. Protams, jautājums ir, ko viņa ar to dara. Joprojām mēdz gadīties situācijas, kad sieviete pati sevi atveseļo un tikai tad iet pie ginekologa, lai nebūtu jārunā par savām problēmām. Psihoemocionālā atbalsta jautājumos joprojām griešanās pēc palīdzības nešķiet ne tuvu ne pašsaprotama. Savukārt, ārsta tiešajos pienākumos tāda neietilpst,”  situācijas nopietnību iezīmē speciāliste.




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti



Kategorijas