Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv

Cimmermaņu ģimene savā dārzā. Ieva atzīst – pēdējā desmitgade pagājusi ģimenes veidošanas un bērnu zīmē, bet viņa tic, ka reiz apceļos pasaules skaistākos dārzus


No baņķieres par dārznieci un četru bērnu mammu

 23. septembris 2020 9:50 Gunita Krilova, Mammamuntetiem.lv Intervija

Astoņpadsmit gadu pieredze bankā, kas vienā dzīves mirklī samainīta pret dārzu veidotājas profesiju. Tāpat kā dzīvesvieta – no Rīgas uz Pierīgu – un pat ģimenes stāvoklis – cits pēc cita ģimenē ienākuši četri bērni. Šī daudzbērnu māmiņa ir Ieva Use-Cimmermane, kas pirms vairākiem gadiem nolēma pamest vadošu darbu bankā un kļūt par dārzu veidotāju.



Saruna rit saulainā dienā Ievas ģimenes dārzā. Uz mirki pievienojas arī vīrs Jānis – laika viņam nav daudz, bet īsajā sarunas mirklī viņš nodod trāpīgu vēstījumu par to, kā ir būt daudzbērnu tētim: “Man tas liekas normāli. Ievai teicu – ja tu kādreiz domāsi, ka mums vajadzētu sunīti vai kaķīti, es ieteikšu mums labāk padomāt par vēl vienu bērniņu.” Vējš čabina smilgas, bet saule apmīļo ik ziedu dārzā. Uz košajām ehinācijām un gaisīgajām hortenziju bumbām nolaižas te kāda bite, te tauriņš. Un rozes, lai arī Ievai tik ļoti mīļas, dārzā atrodamas vien trīs – stiprs vējš, kas ir biežs viesis, tām neļauj te kupli augt. Saruna par darbiem, bērniem, attiecībām un visam pa vidu – pašai par sevi. Kā visu savienot un kā neaizmirst papriecāties par to, kas sasniegts? Jo Ieva ar vīru Jāni desmit kopdzīves gados ir iespējuši daudz.

Izziņa 
Vārds, uzvārds: Ieva Use-Cimmermane.
Mamma četriem bērniem: Didzim (9), Dāvim (7), Dārtai (5) un Adelei (2).
Vīrs: Jānis Cimmermanis.
Izglītība: ekonomiste; sociālo zinātņu maģistre sabiedrības vadībā.
Nodarbošanās: dārzu veidotāja.
Mīļākie augi: hortenzijas, kaķumētras, dažādas graudzāles, rozes, salvijas.
Ikdienā sev gribētu atgādināt: saglabāt līdzsvaru un atcerēties papriecāties par paveikto, pat ja šķiet, ka nekas īpašs vēl nav paveikts.

DARBI UN DĀRZS
Kā nonāci pie tā, ka vēlies, jau triju bērnu mamma būdama, tik krasi mainīt profesiju?
Savu pieaugušo dzīvi es sāku laukos kā vidusskolniece, kura bija izvēles priekšā, kur studēt. Latviešu valodas skolotāja man kā organizatoriskai jaunietei ieteica iet mācīties kādu “kārtīgu” profesiju, piemēram, kļūt par baņķieri. Tā arī iestājos Banku augstskolā. Astoņpadsmit gadus pavadīju baņķieres lomā, un mani pēdējo gadu pienākumi bija cilvēku finanšu pratības veicināšana – ģimenes budžeta plānošana, uzkrājumu veidošana, saprātīga aizņemšanās.

Vai tas bija pamats tam, ka varēji tik viegli nomainīt profesiju, jo tev bija daudz zināšanu par to, kā plānot budžetu? Iespējams, daudziem tas šķiet kā nerealizējams sapnis – pēkšņi nomainīt profesiju.
Tas nebija vienas dienas lēmums. Skaidrs, ka tās lietas, ko māci citiem, bieži paša dzīvē ne pārāk viegli strādā (smejas). Bankā strādāju līdz trešā bērna nākšanai pasaulē, un pēc tam, kad bija piedzimusi meita, visi apstākļi sakrita tā, ka es mainīju savu nodarbošanos.
Mana baņķieres pieredze noteikti ir devusi vēlmi mācīties – vienalga, kādā dzīves posmā atrodos – un nepadoties, mēģināt vēlreiz, ja kaut kas nav sanācis ar pirmo reizi. Es ļoti labprāt gribētu būt ainavu arhitekte, pagaidām šādu izglītību vēl neesmu ieguvusi, bet tam ir laiks (smejas). Toties esmu mācījusies pie ļoti labiem šīs jomas speciālistiem Latvijā. Jaunajā darbā man ir jābūt arī ļoti labai cilvēku pazinējai. Nu nevar uztaisīt smalkas puķudobes cilvēkam, kurš dārzā grib spēlēt bumbu un kuram nav laika tās kopt. Un otrādi – es ar prieku šādas dobes veidoju dārzos, kur saimnieki no sirds izbauda puķu krāsas un smaržu, smilgu gaisīgumu un šī dārza baudījuma dēļ ir gatavi arī likt rokas zemē un to kopt, kas bieži kļūst arī par uzlādēšanos, kad ikdienas steigā darbā esi iztukšojies.

Vai nodarbošanās maiņai kā īpaši gatavojies?
Man ļoti patīk plānot, tomēr ne visas lietas var paredzēt dzīvē uz priekšu. Bija jāparedz, kāda būs situācija, un tai jāpielāgojas. Tomēr tam, ka ģimenē būs četri bērni, nekā īpaši iepriekš nevar sagatavoties. Pat tad, ja visu mūžu esi sapņojis, ka tev būs kupla ģimene un tu dzīvosi pie dabas, ikdiena veidojas tikai tajā brīdī, kad tev ir četri bērni. Dzīve rit, un tai ir jāpielāgojas. Ar šo profesiju ir salīdzinoši vieglāk pielāgoties – es varu strādāt no mājām, varu strādāt gan rītos, gan naktīs, jo pa dienu to par strādāšanu īsti nevar nosaukt. 

Grūti, bet tas ir jādara – ir jāatrod laiks sev un attiecībām. Citādi nav patīkami paskatīties spogulī un redzēt, kā tas nogurums jau atspoguļojas sejā.


Šobrīd dzīvi kopā ar četriem bērniem un darbu birojā nevaru iedomāties. Tas varētu būt liels izaicinājums nogādāt visus no rīta bērnudārzā un skolā, paspēt laikā darbā un būt perfektai darbiniecei, un strādāt ar pilnu jaudu, atgriezties mājās joprojām možai un spēt uztaisīt vakariņas, un būt jaukai, mīļai sievai un mammai. Es dēlam prasīju: kā ir labāk – kad mamma ir baņķiere vai kad mamma ir dārzniece? Viņš teica: “Zini, mammu, kad tu biji baņķiere, naudas mums bija vairāk, bet, kad esi dārzniece, citiem no tā ir skaistāk un nauda mums arī ir.” Neslēpšu, man bija ļoti patīkami to dzirdēt, jo par savu izvēli mainīt profesiju es bieži bažījos arī tieši finansiālu apsvērumu dēļ – nav noslēpums, ka ir profesijas, kas ir ienesīgākas un kas ir mazāk ienesīgas. Tik lielā ģimenē kardināli mainīt profesiju un rēķināties, ka ienākumu kādu brīdi būs mazāk, ir liela uzdrīkstēšanās.

Kādu pārsteiguma momentu šis pavasaris nesa tev un tavai ģimenei?
Laikā, kad sākās pandēmija, mums bija viens otrklasnieks, divi bērndārznieki un viens tikko staigāt sācis mazulis. Uz skolas lietām mēs paraudzījāmies ar pavisam citu skatu. Sapratu, cik ļoti patstāvīgs var būt mans vecākais dēls, cik ļoti viņš var tikt galā ar uzdevumiem. Atklāju, cik loģiska un iedvesmojoša ir viņa klases audzinātāja – skolotāja Aija prata mums visiem neparasto situāciju padarīt daudzmaz ciešamu. Vecākais dēls ar prieku pildīja uzdevumus, un mazākais dēls mācījās līdz ar viņu. Man ir sajūta, ka jaunākais dēls, kurš tagad ies pirmajā klasē, varētu jau iet otrajā, jo viņš kopā ar brāli ir iemācījies reizrēķinu un tekoši lasa. Tāpat bērndārznieki ļoti gaidīja Didzim skolā uzdotos radošos darbus, jo gribēja tos pildīt kopā ar brāli.
Skaidrs, ka visām mūsu attiecībām tas bija pārbaudījums. Līdz šim man likās, ka esmu daudz bijusi ar bērniem kopā, bet tas tomēr nebija tik lielā intensitātē. Es nevaru iedomāties, kā vecāki, kam biroja darbs bija jāpārceļ uz mājas vidi, savienoja savus pienākumus ar bērnu mācībām!

Kāda profesija ir tavam vīram?
Zināmā mērā tieši vīra dēļ es izvēlējos šo savu profesiju, jo viņš ir būvnieks, ļoti prasmīgs cilvēks. Šobrīd viņš restaurē vienu simtgadīgu ēku, un es skatos un nebeidzu brīnīties, ko viņš ar savām rokām spēj izdarīt. Tas, kas ir mūsu mājās, praktiski viss ir vīra roku darbs – ar nelielu palīdzību no mūsu tētu puses. Izvēle par dārziem man ir nākusi likumsakarīgi. Esmu tā laika cilvēks, kurš skolas gadus septembrī sāka ar ābolu un aroniju ražas vākšanu, ar biešu talkām, un tikai pēc tam sākās reizrēķins un lasīšana. Mani vecāki visu mūžu ir bijuši ļoti strādīgi un audzējuši visu paši. Tāpat šī mūsu ģimenes māja ir mudinājusi mani pievērsties dārzu veidošanai. Kad pārvācāmies uz māju, sapratu, ka man ir nepieciešams kāds hobijs, kas palīdzētu atslēgties no ikdienas biroja dunas. Hobijs atnāca pats, kad sāku veidot savu dārzu. Drīz vien aptvēru, ka augus esmu sastādījusi pārāk cieši, tie neatrodas tur, kur tiem būtu jābūt. Tad es aizgāju mācīties. Vairākus gadus mācījos dārzu mākslu pie labiem ainavu arhitektiem šeit pat Latvijā. Pakāpeniski veidoju savu dārzu, un tad vairāki draugi mani uzrunāja, lai izveidoju dārzu arī viņiem. Dažus klientus esmu atradusi tepat, pie savām mājām. Drosmīgākie, kas staigā garām, saka: “Jums tāds neparasts dārzs, vai varat padalīties ar dārznieka kontaktiem?” Un tad es nekautrējos dot savu telefona numuru, aicinu nākt iekšā un dārzu apskatīt.

Par savu izvēli mainīt profesiju es bieži bažījos arī tieši finansiālu apsvērumu dēļ – nav noslēpums, ka ir profesijas, kas ir ienesīgākas un kas ir mazāk ienesīgas.


Arī vietās, kur vīrs ir būvējis kādu namu, es piesakos būt par to, kas namam visapkārt ievieš dzīvību. Manuprāt, dārzs ir papildinājums dzīves telpai, kas ir mums apkārt. Lai to iekoptu, ir jāsaprot, ko ģimene katrā vietā dara – kur staigā, kur nepieciešami celiņi, kur ir skaistuma un klusuma zonas, kur bērniem ir bumbošanās laukums. Kad visu saplāno, ir daudz ērtāk kustēties un daudz mazāka varbūtība, ka gadu laikā dārzs būs atkal un atkal jāpārveido. Lai gan dārzs ir tik mainīga lieta! Fotografējiet savu dārzu tāpat kā mazus bērnus, jo tas tik ātri izaug un mainās! Pēc tam bilžu vakaros ir patīkami un interesanti apskatīt, kā veidojusies ainava. 
Tagad, vasaras beigas, ir mans mīļākais laiks, kad hortenzijas veras vaļā. Man daudzi augi patīk, bet ir tādi, kas ir mīļāki par citiem. Tās noteikti ir hortenzijas, graudzāles, dekoratīvās ābelītes, kaķu mētras, salvijas. Rudens un ziema ir laiks, kad var atpūsties, jo uz vasaras beigām jau var nogurt no piesātinājuma, kas ir dārzā. Tad pavasarī atkal dedzīgi gaidu pirmos krokusus, tulpes un citas puķes. Gadalaiku maiņa mani iedvesmo – mēs redzam, kā dārzs no pavasara līdz rudens beigām zied, bet ziemā priecājamies par sarmu, kas veidojas uz noziedējušo puķu kātiņiem. Kad ziemā tie ir apsarmojuši, tie piešķir dārzam citu burvību.

Tevī klausoties, šķiet, ka esi savā jaunajā nodarbē iekšā ar visu prātu un domām un esi īstajā vietā. Vai tev nav nožēlas par tiem 18 gadiem, ko pavadīji darbā birojā? Kā tu atskaties uz to laiku?
Es savā ziņā baidījos, ka tev varētu būt šāds jautājums. Dzīvē nevar paredzēt, kas ir labāk, kamēr neesi to piedzīvojis. Nenožēloju nevienu dienu no tām, ko pavadīju bankā. Tā darba pieredze, ko esmu ieguvusi, strādājot “Swedbank” tik ļoti ilgu laika posmu, ir mani norūdījusi, darījusi mērķtiecīgu. Arī atalgojums ir bijis ļoti labs, kas man ir ļāvis kādas lietas pabaudīt, nevis tikai smagi strādāt. Jā, iespējams, dārzu veidotājas profesijā ienākumu līmenis ir zemāks, bet gandarījums ir daudz, daudz reižu lielāks. 
Es noteikti varu ieteikt cilvēkiem nebaidīties riskēt, bet atrast līdzsvaru. Visiem nav obligāti jāiet prom no labi apmaksātiem biroja darbiem. Katram cilvēkam un darbam ir nozīme, bet, iespējams, paralēli ikdienas darbam vajag atrast savu hobiju, kas iedod līdzsvaru. Ja es kaut ko varu nožēlot no laika, kad strādāju bankā, tad tikai to, ka daudzās lietās man nebija līdzsvara. Ka darbs man aizņēma lielāko dzīves svara kausu nekā visas pārējās lietas. Arī tagad darbs aizņem daudz laika, bet tas ir ar patīkamu pieskaņu, un par to es nejūtu nožēlu. 

Katrs bērns nāk ar savu vajadzību un prasību, vēlmi, sapni, bet svarīgi ir nepazaudēt arī savus sapņus. Es joprojām ticu, ka kādreiz apceļošu pasauli, apskatot skaistākos dārzus.

Tomēr pa vidu vecāko bērnu dzimšanai tu atgriezies biroja darbā?
Jā, turklāt ar vecāko bērnu es neizmantoju pilnu bērna kopšanas atvaļinājumu. Būsim godīgi – to gadu, pusotru, kad esi mājās ar bērnu, ikdiena ir ņigu ņegu, un, kad atgriezies darba ritmā, ir zināms šoks. Manā ikdienā bija ļoti daudz sapulču, tikšanās ar medijiem, intervijas televīzijā, man bija gan jāzina, ko runāt, gan pietiekami labi jāizskatās. Jaunajām māmiņām labi izskatīties no rīta ne vienmēr ir iespējamā misija.
Vienlaikus tas ir vērtīgi kā darba devējam, tā ņēmējam. Katra pieredze, ko dzīvē iegūstam, dod pievienoto vērtību – no tāda viedokļa skatoties, jaunie vecāki ir diezgan produktīvi darbinieki, jo viņiem ir limitēts laiks, ko atvēlēt darba attiecībām, līdz ar to darbdiena birojā, iespējams, ir daudz produktīvāka nekā tiem, kam ir iespējams strādāt virsstundas.

ĢIMENE
Divas paralēlas dzīves līnijas – bērni un tava jaunā profesija. Šķiet, ka jūsu ģimenes dzīvē visu laiku ir pārmaiņas.
Ja ar vecāko dēlu Didzi es bērna kopšanas atvaļinājumu neizmantoju pilnīgi, tad ar katru nākamo bērnu paliku mājās maksimāli ilgi un šo atvaļinājumu esmu ne tikai izmantojusi, bet arī baudījusi. Ar trešo bērniņu bija brīdis, kad turēju savu mazo meitiņu rokās un domāju – kā es vispār varētu tagad aiziet stādāt? Kad Didzis jau bija paaudzies, man bija sajūta, ka dzīve tik ātri paskrien. Apjautu, lai arī šobrīd ar četriem bērniem bieži ir ļoti, ļoti grūti, jo viņi visi ir mazi un fiziski prasa daudz uzmanības un kopšanas, ar katru gadu es jūtu, cik ļoti kļūst vieglāk. Kļūst interesantāk! Ir milzīgs gandarījums par visiem bērnu panākumiem, kas viņiem ir, – skolā, sportā, dejošanā. Es redzu, ka tas, ko mēs ar vīru esam radījuši, aug, attīstās un tam ir nākotne. Jā, mani pēdējie desmit gadi ir pagājuši ģimenes ar bērniem veidošanas zīmē. Bet droši vien būs kāda cita desmitgade, uz kuru atskatīšos kā uz savas brīvības laiku.

Kāds bija tava dzīvesbiedra komentārs, kad visam pa vidu izlēmi mainīt nodarbošanos?
Viņš mani ļoti atbalstīja. Vēl viena (trešā – red.) bērna ienākšana ģimenē prasīja daudz mana laika. Jānis teica, ka es kļuvu daudz harmoniskāka gan tajā brīdī, kad ģimenē ienāca bērni, gan – kad sāku nodarboties ar dārzu veidošanu. Tā ir ļoti sievišķīga profesija, lai arī pati dārza ierīkošana prasa fizisku spēku. Man ļoti patīk stādīt puķes, bet parasti es organizēju kādu komandu, kas piedalās smagāku darbu veikšanā – rakšanā, akmeņu pārvešanas, zemes darbos. Sev atstāju saldo ēdienu – kad visu dobju formas ir izveidotas, kā iecerēts, es ierodos dārzā ar veselu kravu augu un izlieku tos pa vietām. Parasti to daru viena pati un drusku pabaudu to dārza saimnieku acīm – skatos no vairākām vietām un iztēlojos, kā tas mainīsies pa gadalaikiem un kā tas izskatīsies no saimnieku skatupunkta. Un tikai tad stādu.
Interesanti, ka šogad Māmiņdienā bērni un vīrs man nevis uzdāvināja vienkārši puķes, bet uzraka dobi. Tā gan man vēl ir jāsastāda. Tur man ir ieplānota smilgu dobe. Dārzniekam savā dārzā laiks uzrodas apmēram oktobrī, novembrī vai martā, aprīlī.

Pieminēji tik svarīgo līdzsvaru savā dzīvē. Kā šo intensīvo gadu laikā izdodas uzturēt attiecības ar vīru? Es pilnīgi ticu, ka reizēm starp visiem darbiem, kas jāpaveic, laiks, ko pavadīt divatā, galīgi netiek izvirzīts kā prioritāte.
Rīt mums ar vīru desmit gadu laikā būs pirmā reize, kad brauksim kaut kur divatā – un uzriez uz piecām dienām. Paldies maniem vecākiem, ka viņi pieskatīs visus četrus mūsu bērnus. Jāatzīst, ka šī bija arī kritiskākā robeža manā emocionālajā pasaulē. Es vīram teicu, ka mums vajag beidzot izbraukt divatā no savām mājām, no savas ikdienas un darbiem. Mēs vēl nezinām, kur brauksim, būsim kopā, mūsu mērķis ir vienkārši staigāt, būt dabā, pabraukt ar velosipēdiem, ar laivām un atslēgties no ikdienas. 
Tas ir ļoti svarīgi – paspēt īstajā brīdī pamanīt, kad ir vajadzīga atpūta. Tu vari strādāt un teikt, ka tā puķudobe tev ir vajadzīga, lai te varētu sēdēt un baudīt, bet, ja nokavēsi to brīdi, kad būsi pārstrādājies, to rokot un ravējot, tad nebūsi ieguvis vajadzīgo gandarījumu par izvēli, dobes dēļ zaudējot kaut ko citu, daudz svarīgāku. Līdzsvara saglabāšana ir viena no svarīgākajām lietām, jo īpaši daudzbērnu ģimenēm, kāda esam mēs. Katrs bērns nāk ar savu vajadzību un prasību, vēlmi, sapni, bet svarīgi ir nepazaudēt arī savus sapņus. Es joprojām ticu, ka kādreiz apceļošu pasauli, apskatot skaistākos dārzus. Šajā desmitgadē mēs daudz vairāk esam bijuši kopā un mājās – taču tas ir tikai loģiski.

Kā bērni skatās uz to, ka jūs brauksiet prom atpūsties divatā?
Ļoti pozitīvi. Reiz ar vecāko dēlu man bija saruna par to, kāpēc cilvēki šķiras un kas ir jādara, lai vecāki nešķirtos. Tad es viņam stāstīju, ka viena no lietām, kas ir vajadzīga, ir atpūta vecākiem divatā. Tā saruna laikam viņam ir iespiedusies atmiņā, tāpēc viņam nav nekādu iebildumu. Tā kā viņš ir arī tas, kas nosaka toni un noskaņojumu pārējo bērnu vidū, viņš pārējiem to izskaidro, un mazās māsas un brālis pārņem Didža attieksmi.

Reizēm vairāku bērnu vecākiem jautā: “Kā jūs tiekat galā?”, domājot, ka šis laiks, kamēr bērni ir mazi, ir vienkārši kaut kā “jāizvelk”. Tomēr, šeit sēžot un runājot, man nešķiet, ka uz jūsu ģimeni neattiecas šis jēdziens.
(Smejas.) Attiecas, attiecas! Un bieži arī netiekam galā. Tas, protams, ir jautājums par prasībām un ekspektācijām pašam pret sevi. Laikam tikai tagad, pandēmijas laikā, beidzot sapratu, ko man draudzenes savulaik ir teikušas: kopš laikiem, kad man nebija bērnu, un tagad, kad man ir četri bērni, man nav mainījušās prasības pret sevi un savu darbu. Es nespēju pieņemt, ka nevaru paspēt izdarīt visu vai nevaru izdarīt tādā kvalitātē, kā to gribu. Apjaust to bija skaudri. Man joprojām liekas, ka es varu vairāk vai vismaz gribētu vairāk. Tāpēc mums ar vīru tieši tagad ir atvaļinājums. Protams, man ik pa laikam ir vainas sajūta, ka es varbūt neesmu pietiekami daudz laika veltījusi katram savam bērnam atsevišķi. Kad žurnālos lasu padomus, cik tas ir svarīgi un kā tas ietekmē bērna personību, protams, pirmais, ko domāju, ir, ka esmu diezgan slikta mamma, kas nav paspējusi vēl arī šo izdarīt. Jādara ir labākais, ko mēs šajā brīdī varam izdarīt. Un citas atbildes nav.
Ņemot vērā, ka grāmatās pirmais ieteikums ir veltīt laiku sev, tad attiecībām ar partneri un tikai tad bērniem, jāatzīst, ka tas pirmais punkts – laiks sev – pēdējā desmitgadē man bieži vien ir bijis ļoti tuvu nullei. Tas, protams, nav mani padarījis par jaukāku cilvēku, jo tas katliņš reizēm iet pāri malām. Tas ir grūti, bet ir jādara – ir jāatrod laiks sev un attiecībām. Citādi nav patīkami paskatīties spogulī un redzēt, kā nogurums atspoguļojas sejā. Bet iekšienē domā – es vēl varu, es te vēl uzzīmēšu kaut ko, es vēl visiem viņiem pagatavošu ēst, es vēl ar viņiem iziešu ārā pastaigāties vai ar vīru vēl kopā pavadīšu laiku. Bet tad apstājos pie otrā punkta un saprotu – nē, es neko nedarīšu!

Kas dod spēku turpināt?
Tagadējā darbā mani ļoti spēcina, ja redzu: cilvēkiem, kam esmu veidojusi dārzu, tas sniedz prieku un gandarījumu. Ja sākumā ģimeņu vīri pretojas un dusmojas uz mani un maniem plāniem attiecībā uz viņu dārzu, jo, ierīkojot dārzu, ir diezgan daudz jārok, tad ar laiku kaut kā viss sakārtojas. Tāpat es tik ļoti lepojos ar savu vīru, jo viņš nu jau atpazīst tik daudz augu! Vīram bērnībā bija ļoti daudz jārok dobes vecmāmiņai, un viņš pirmsākumos man teica, ka neko mājās neraks. Bet sanācis tā, ka šogad no vīra esmu ieguvusi divas stundas nedēļā tieši uz rakšanas darbu rēķina (smejas).

Tev kā finansistei laikam viss ir uzskaitīts?
Jā, man patīk uzskaitīt, es piefiksēju arī stundas, ko esam pavadījuši, strādājot savā dārzā. Bet vasaras vakaros, kad sēžam un baudām dārzu, kad bērni skraida un priecājas, ir grūti pateikt, vai tās 70 stundas, ko šogad esam veltījuši darbiem savā dārzā, ir bijis smags darbs vai atpūtā pavadītas stundas. Dārza ierīkošana, protams, ir fiziski smags darbs. Arī uzturēšana. Tomēr laiks, kas pavadīts dārza kopšanā, ir vērtīgi pavadīts laiks. Katram dzīves posmam ir savas aktualitātes, un jāķer labākais, ko varam dabūt konkrētajā brīdī. Un, kad bērni sāk atpazīt, ka tās ir, piemēram, hortenzijas, nevis vienkārši puķes, tad tam ir pavisam cita vērtība.
Man ļoti patīk rozes, bet tās prasa lielu kopšanu, tāpēc manā dārzā ir palikušas tikai trīs rozes. Pirmos gadus, neslēpšu, biju tipisks dārza mīļotājs, kas sapirka daudzus augus, nēsājās ar tiem pa dārzu, domājot, kur tos stādīt, bet vējš ņēma un ieviesa savas korekcijas – aplauza, nolauza. Šo gadu laikā, kopš mācījos dārza mākslu, ir izdevies atklāt augus, kas der manam dārzam, kur ir gan saule un ēna, bet ir daudz vēja. Smilgām vējš kā reizi ir radīts – tad tās līgojas kā balerīnas…

VĪRS
Kad sarunai uz īsu brītiņu pievienojas Ievas vīrs Jānis, tā iegūst dinamiku un saliek arī nelielus akcentus, kā patiesībā ģimene vienojās par to, ka Ieva ies prom no darba. Ģimenes joki, savstarpējā sapratne, kompromisu māksla, caurvīta ar maigu sirsnību, – Cimmermaņu ģimenes komunikācija ir dinamiska.
Kā tu izjuti laiku, kad sieva nomainīja profesiju?
Jānis: Ļoti daudz jārok! Man ļoti nepatīk rakt. Es jau bērnībā esmu ļoti daudz racis un ravējis, mūsu saimniecība bija hektāriem plaša.
Ieva: Es Jānim esmu ļoti pateicīga par to, ka viņš mani pieņem tādu, kāda esmu. Es domāju, ka man ar pieņemšanu ir grūtāk…
Jānis: Jā, tu mani nepieņem! (Smejas.) Es sīpolus nedrīkstu ēst…
Ieva: (Smejas.) Jā, man nepatīk sīpoli!
Jānis: Pāreja no darbiem bija tāda – lai Ieva varētu darīt to, kas viņai patīk, viņai bija jāļauj man darīt to, ko es gribu. 
Ieva: Jā, mums ir tāda vienošanās. Un īstenībā šī ir tā vienošanās, kad es no baņķieres kļuvu par dārznieci – es varēju darīt to, ko gribu (veidot dārzus), bet vairs nedrīkstēju ierobežot Jāni, jo viņš principā vienkārši grib strādāt.

Bet sīpolus ēst – to gan ne?
Jānis: Nē, tas būtu apmēram tāpat, it kā es smēķētu.
Ieva: Par to ir atsevišķs stāsts. Kad mums šeit, Ikšķilē, pirms daudziem gadiem bija pirmais randiņš, Jānis vēl smēķēja. Bet tā arī bija pēdējā diena, kad viņš to darīja. Man nesakot, viņš bija izlēmis, ka vairs nesmēķēs. Mēs satikāmies tādā laikā, kad abi bijām gatavi kaut kam nopietnākam. Mums šāda dobe nebūtu bijusi ne pirmajā, ne otrajā kopdzīves gadā. Pamazām esam tikuši uz priekšu.

Jāni, cik daudz drosmes tev prasīja kļūt par četru bērnu tēvu?
Jānis: Man jau tas liekas normāli. Kad dzīvoju kā bērns Kuldīgā, radiem bija suņu audzētava. Mums tur bija arī 10 000 pīļu, 1000 zosu, 100 suņu, vairāki dīķi ar zivīm, hektāriem zemeņu un kāpostu. Ņemšanās ar visiem suņiem un zemes darbiem bija jau apnikusi. Tāpēc Ievai jau laikus teicu – ja kādreiz domāsi, ka mums vajadzētu sunīti vai kaķīti, es ieteikšu mums labāk padomāt par vēl vienu bērniņu.
Ieva: Un tā mēs tikām līdz ceturtajam bērnam! Tagad, pēc ceturtā bērna piedzimšanas, es Jānim smejoties saku, ka labāk neriskēšu domāt par sunīti vai kaķīti. Lai gan Jānis vienā dienā pēc Adeles piedzimšanas teica: radio esot dzirdējis, ka vecākiem, kam ir pieci bērni, ir iespēja doties priekšlaicīgā pensijā. Es viņam teicu, ka labāk neattīstām šo domu (smejas). Lai gan tā kopējā mūsu šā brīža noskaņa ir – cik labi, ka mēs desmit gados šo visu esam paspējuši. Jo, ja kaut vienā brīdī būtu jau pa vidu sajutuši, ka bērni kļūst patstāvīgāki, mēs nebūtu sadūšojušies nākamajiem.
Jānis: Mums noteikti arī nebūtu māja.

Vai jūs savas attiecības varētu raksturot kā veselīgu kompromisu?
Ieva: Pilnīgi noteikti! Tomēr es domāju, ka, arī satiekoties piemērotiem cilvēkiem, tā nav garantija, ka viss būs viegli un ideāli – tāpat būs jāpielāgojas. Taču, satiekoties īstajiem, lietas dzīvē sakārtojas pašas no sevis. Mēs esam ļoti atšķirīgi, bet mums abiem ļoti nepatīk rakt. Tomēr esam pielāgojušies viens otram un mēģinājuši ieklausīties. Vismaz Jānis manī (smejas). Lai gan arī es mācos! Mācos ieklausīties. Mēs abi esam diezgan traki – četri bērni jau pats par sevi ir diezgan traki –, bet traki arī tādā ziņā, ka Jānis tikko ir kļuvis par studentu!
Jānis: Es tiku budžetā! Studēšu RTU industriālo dizainu. Es vienkārši ļoti gribu mācīties.

Vai mācības ir plānotas klātienē?
Jānis: Jā.
Ieva: Un neprasi man, ko es par to domāju! Man nav nekādas saprašanas, kā sāksies mūsu septembris – mums ģimenē būs divi sākumskolēni, divi bērndārznieki un ģimenes tēvs būs pilna laika students! Lai gan, iespējams, ja visi bērni būs dārziņos un skolās, man atliks vairāk laika sev, ko iegūšu, veidojot dārzus.  Iekšēji par visu man ir mierīga sajūta – tas, ka mums dzīvē notiek daudz lietu, nozīmē, ka mēs vēl neesam veci, mēs varam vēl attīstīties, augt un veidoties, nevis pacelt rokas un teikt – viss.
Jānis: Man nekas daudz dzīvē nemainīsies, es tikai mazliet mazāk strādāšu.

Tāpēc fotografējiet savu dārzu tāpat kā mazus bērnus, jo tas tik ātri izaug un mainās!

UN ES PATI
Vai cilvēki ar jums mēdz jokot par bērnu skaitu ģimenē?
Jā, jā, protams! Tomēr, kad mēs bijām kļuvuši par daudzbērnu ģimeni, man bija ļoti spēcinoša sajūta – man likās, ka esam izdarījuši kaut ko vērtīgu. Man vecmāte Dina Ceple, piedzimstot trešajam bērnam, teica – īsts līdzsvars ģimenē iestājas tikai pēc ceturtā bērna. Kad piedzima Adele, es to sajutu – tā ir! Īpaši tagad, kad viņa jau ir paaugusies. Es redzu, cik labi viņi savstarpēji spēlējas. Tādā ziņā es varu pa jokam vecākiem ieteikt varbūt tikai pamēģināt, kā tas ir, ka ir četri bērni ģimenē. Ir gan jāsaprot, ka tas ir mēģinājums daudzu atbildības pilnu gadu garumā – būt vecākiem un atrast laiku sev, dzīvesbiedram un karam bērnam. Saprotams, visu laiku sanāk nokļūdīties.

Kas ir tā palīdzība, ko esi visvairāk novērtējusi savā dzīvē?
Lielākoties tā ir palīdzība no draudzenēm un visbiežāk sarunu veidā – emocionālās lietas, ar kurām no viņām saņemu vislielāko atbalstu. Vairākas reizes dzīvē manas draudzenes ir arī palīdzējušas un norādījušas, ka kaut ko daru ne gluži tajā labākajā veidā. To kādam citam pateikt noteikti nav viegli, tāpēc to ļoti novērtēju. Arī šajā pavasarī viņas man lika aizdomāties par to, kādu kursu esmu uzņēmusi.
Par praktisko pusi, zupas uzvārīšanu un bērnu pieskatīšanu – paldies manai mammai. Kolīdz viņa atbrauc, viņa ar savu apņēmību izdara darbus, kuri man ir krājušies nedēļām! Četru bērnu ģimenes veļas telpā visu laiku ir drēbes! Visu laiku! Un tās nebeidzas nekad. Bet tad uz pāris dienām atbrauc mamma, un tur viss ir kārtībā! Viss ir izmazgāts, bieži vien izgludināts un salikts pa plauktiem.
Reizēm man ir grūti, jo esmu cilvēks, kas neprot dzīvot šeit un tagad, taču nu es to apzinos. Dažreiz aizdomājos, ka abas manas profesijas ir ar skatu nākotnē. Esmu tās izvēlējusies, jo nākotne man parasti šķiet svarīgāka par tagadni? Vai tomēr otrādi – darbā ik dienu trenēju prasmes skatīties uz priekšu nākotnē, un tas nu ir “pielipis”? Kā baņķiere mudināju cilvēkus plānot savas naudas lietas un domāt par nākotnes finanšu jautājumiem. Kā dārzniece – stādu mazo kociņu, bet atvēlu tam daudz brīvas vietas, lai gadu laikā koks pienācīgi aug un kuplo. Man citreiz ļoti gribas, lai viss ir pareizs un kārtīgs, lai dārzā viss ir pabeigts, bet tad Jānis man saka, lai es liekos mierā, jo viss taču ir labi.

Vai kādreiz neaizmirstas novērtēt to visu, kas jau ir?
Jā, ļoti aizmirstas. Un tā ir viena no svarīgākajām lietām – apstāties un papriecāties par to, kas tev ir. Jo ir ļoti viegli ieiet vāveres ritenī, kad atrunājamies ar “mums nav laika satikties ar draugiem”, “nav laika izdarīt to un šo”. Tomēr ir svarīgi un svētīgi paspēt izbaudīt to, kas ir izdarīts, – tas dod milzīgu gandarījumu un emocionālu atbalstu pašam sev.
Kad mēs pirms piecām sezonām sākām veidot dārzu, katru gadu biju dzīvojusi ar sajūtu, ka man daudz kas nav izdarīts. Šis bija pirmais gads, kad beidzot ieraudzīju – mans dārzs sāk kuplot! Tā ir Dieva dāvana, ka varu baudīt sava darba augļus, un tas ir ļoti svarīgi. Līdzīga sajūta droši vien ir vecākiem, kad izaug bērni, – nav taču tā, ka neko neesam paspējuši vai izdarījuši. Ir, par ko priecāties un būt lepniem.




0 Pievienot komentāru


Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas