Tēta un bērna pilnvērtīgi kopā pavadīts laiks. Ko tas nozīmē?

 11. septembris 2020 10:00 mammamuntetiem.lv Raksts

Bijām it kā blakus, dzīvojām kopā, bet esam sveši. Iespējams, daudzi mūsdienu pieaugušie tā jūtas, domājot par savu tēvu. “Kad domājam par to, ko nozīmē būt tētim, parasti nevilšus katram jādomā par savu tēvu,” bezmaksas žurnālā "Mammām un tētiem. Bērnudārznieks" stāsta psiholoģe un “Skolas Mammām un Tētiem” pasniedzēja Ilze Vardanjana, skaidrojot, ko nozīmē pilnvērtīgi pavadīts laiks ar mazuli un kā tētiem veidot attiecības ar bērnu?



Foto: Shutterstock.com


Vai vēlam savam bērnam to, ko saņēmām paši?
Vērtējot attiecības savā jaunajā ģimenē un īpaši domājot par tēva lomu tajā, parasti atskatāmies bērnībā un vērtējam, kāda ir bijusi mana un mana partnera pieredze. Domājam, vai mans tēvs ir pratis būt klātesošs un iesaistījies manā kā bērna dzīvē. Vai pratis par mani kopā priecāties? Varbūt it kā bijis tepat, tomēr pasīvi palicis mammas ēnā. Varbūt manā dzīvē tēvs ir svešinieks – tikai formāla parādība dzimšanas apliecībā? Tāpat jāatzīst, ka krietnai saujiņai cilvēku tēvs ir bijis pat kaitējošs un destruktīvs pāridarītājs.
 
Katrā vīrietī ir viss, kas vajadzīgs, lai būtu par piemērotāko tēti savam bērnam. Gluži tāpat kā mammai.
 
Atskatoties uz to, kāda ir paaudze, kas audzinājusi šodienas jaunos vecākus, ir vieglāk saprast savu un savu vienaudžu bērnību plašākā kontekstā. Prioritātes laikā, kad mūsdienu vecāki bija bērni, bija citas. Tāpat ir jāizvērtē, vai tā laika vecākiem bija resursi (piemēram, laiks, nauda, briedums un zināšanas), kas būtu ļāvuši viņiem pamanīt savus bērnus un pieslēgties viņu vajadzībām. Šāds plašāks ieskats labi izgaismo arī to, kā mēs individuāli jūtamies. Kā bērnībā jutāmies mājās, cik daudz mājās sarunājāmies, vai mūsu vēlmes un vajadzības tika uzklausītas? Kad paši kļūstam par vecākiem vai gatavojamies par tādiem kļūt, mēs itin viegli nonākam līdz secinājumiem par to, ko nekādā gadījumā negribam atkārtot no savas bērnības pieredzes. Novārtā atstāšana, neiesaistīšanās, kritizējoši komentāri, vainošana, arī fiziska ietekmēšana – visbiežāk savu negatīvo pieredzi identificējam uzreiz. Tomēr grūtāk ir atbildams jautājums, ko mēs īsti gribam iedot saviem bērniem. Jādomā, kā es kā vecāks varu veidot emocionāli tuvas un sapratnes pilnas attiecības ar bērnu un kā tas izpaustos ikdienā, ne tikai vārdos.
 
Vai zināji?
Pētījumi rāda, ka arī tēvos bērnu audzināšana rada bioloģiskas izmaiņas. Pavadot laiku ar bērnu, daba vīriešiem iedod tādu hormonu savienojumu, kas palīdz būt atsaucīgākam pret bērnu un mācīties pavadīt laiku kopā. [1]
 
Es esmu labs, un pasaule ir laba
Tipiski katrs vecāks grib, lai viņa bērns augtu drošs, par sevi pārliecināts un izaugot gatavs izzināt pasauli, draudzēties, uzņemties iniciatīvu, prasīt palīdzību. Tomēr šīs pozitīvās iezīmes nav ar vārdiem vien iedodamas, sakot: esi stiprs, esi līderis, cīnies! Lai varētu justies par sevi pārliecināts, mazajam cilvēkam ir jāsajūt, ka viņš ir labs un pasaule ir laba. Bērnam jābūt spēcīgai pārliecībai: kad es kaut ko daru, es zināmā mērā varu ietekmēt vidi. Savukārt tad, kad bērns sajūt, ka viņš kādu lietu ietekmēt nevar vai viņam kāds uzdevums vienkārši nav paveicams, ir labi, ja bērns apzinās, ka viņam kāds palīdzēs vai viņu vilšanās brīdī mierinās. Apziņa, ka viņš nav viens, bērnam ir ārkārtīgi būtiska. Piemēram, ja bērnudārza vecuma bērns nokrīt un sasitas un ja viņš zina, ka pieaugušais viņa nobrāzumus papūtīs un viņu mierinās, nevis mazais tiks sarāts par asarām un kritienu, mazajā cilvēkā nostiprinās apziņa, ka viņš var būt drošs pasaules pētnieks.
 
Sajūta, ka tētis ir blakus un uz viņu var paļauties, rodas caur ikdienas rūpēm un pienākumiem.
 
Nevis tikai dzirdēt, bet sadzirdēt
Apziņu “es esmu labs, un pasaule ir laba” bērns iemācās tikai saiknē ar saviem tuvākajiem cilvēkiem. Tāpēc ir tik būtiski, lai vecākiem ir prasmes un resursi būt atsaucīgiem – gan tētim, gan mammai. Tas ir arī par pamatu kvalitatīvai laika pavadīšanai kopā. Būt atsaucīgam pret savu bērnu, pamanīt viņa vajadzības un dot ziņu pretī: “Hei, es tevi redzu!” Tas ir līdzīgi, kā sazinoties ar rācijām: svarīgi ir ne tikai dzirdēt, bet arī “reģistrēt” bērna teikto. Piemēram, “Jā, tu gribi saldējumu, es saprotu. Jā, ir grūti sagaidīt.” Tad mūsu rācijas galā ir tā iekšējā pārliecība, ko bērnam netieši nododam: pat ja es vienmēr nevaru katru tavu vajadzību un vēlmi nekavējoties apmierināt, es esmu te un tevi redzu, jūtu un dzirdu.
 
Atceries! 
Nav tik svarīgi, ko tieši tētis ar bērnu kopā dara, galvenais būt atsaucīgam pret savu bērnu, pamanīt viņa vajadzības un uz tām reaģēt, tomēr ne vienmēr visas vēlmes apmierināt. Tas ir arī pamats kvalitatīvai laika pavadīšanai kopā.
 
Tāpat kā mammai, arī tētim būt ir dabiski
Ilgu laiku ticis uzskatīts, ka bioloģiski mātes ir privileģētā pozīcijā jau kopš bērna piedzimšanas. Šķietami viņām ir iedots kas tāds, kā vīrietim nevar būt: ķermenis, kurš pielāgojas mazā cilvēka vajadzībām, līdz ar to arī dabiska, bioloģiska prasme būt mammai. Lai gan sava daļa taisnības tajā ir, tomēr izrādās, ka tik nevienlīdzīga daba nemaz nav: pētījumi rāda, ka arī tēvos bērnu audzināšana rada bioloģiskas izmaiņas. Tas nozīmē, ka vīrietim, pavadot laiku ar bērnu, daba iedod tādu hormonu savienojumu, kas palīdz būt atsaucīgākam, būt ar bērnu, mācīties pavadīt laiku kopā. Katrā vīrietī ir viss, kas vajadzīgs, lai būtu par piemērotāko tēti savam bērnam. Gluži tāpat kā mammai. Nevienam pirms bērna piedzimšanas nav zināms, kā tieši tas būs, kāds būs mans bērns, kā viņa temperaments izpaudīsies trīs vai piecu gadu vecumā. Svarīgi ir nevis tas, vai es esmu sieviete vai vīrietis, mamma vai tētis, bet gan – vai manī ir vēlme būt savam bērnam blakus.
 
Mammas loma tēva attiecībās ar bērnu
Ļoti bieži, domājot par mātes un tēva iesaisti bērnu audzināšanā, sabiedrības līmenī tēva ieguldījums netiek uztverts vienlīdzīgi ar mammas. Lai gan mūsdienās tēvu iesaiste aizvien palielinās, tomēr joprojām vairumā ģimeņu lielāko daļu ar bērniem saistīto rūpju un arī prieku uzņemas mamma. Lai svaru kausus izlīdzinātu, ir nepieciešama gan tēva vēlme un interese ar bērnu būt kopā, gan arī mammas gatavība viņam uzticēties un pilnībā paļauties. Zināms, ka nereti mammas neļauj vīriešiem būt daļai no bērnu audzināšanas. Protams, bērna drošība un veselība ir prioritāte, tur vecāki viens otram var izteikt savas raizes un gaidas. Tomēr nereti ir novērota neuzticēšanās nevis par drošību, bet gan, ka tētis nepareizi saģērbs, paēdinās vai noliks gulēt bērnu – lietas, kuras mamma dara vienā veidā, bet tētis citā. 
Ja ģimenē pieņemts, ka tēva iesaiste ir pavisam maza un visi kopā vēl tikai mācās veidot attiecības, tad ieteicams mammām paļauties uz tēviem un ļaut viņiem ar bērnu palikt divatā bez vērtējošām acīm – neizsekot viņus pa māju, nepreparēt katru rotaļu, nenorādīt uz katru atšķirīgu manevru. Ir ļoti svarīgi bērnam un tētim pašiem sajust savu attiecību robežas un pašiem savu prieku. Vislabāk, ja mamma prot paiet malā un palaist bērnu ar tēti divatā. Tas arī bērnam rada drošību: ja mamma ir mierīga un uzticas, ka ar tēti divatā bērnam viss būs labi, tad mazajam arī šķiet, ka viss būs labi.
 
Interesanti! 
Domājot par to, ko darīt kopā ar mazo, tētim jāvadās pēc diviem rādītājiem – ko patīk darīt pašam un kas patīk bērnam. Ja izvēlas no šāda skatupunkta, tad laika pavadīšana būs aizraujoša un sniegs gandarījumu neatkarīgi no izvēlētās aktivitātes.
 
Attiecības – tā ir ķīmija
Lai laika pavadīšana kopā būtu vieglāka, ir ļoti būtiski pašam tētim justies ērti un izjust pozitīvas emocijas, pavadot laiku ar atvasi. Tad ir lielāka iespēja, ka arī bērns jutīsies labi. Un tas savukārt nozīmē, ka vismaz daļā kopīgā laika ir jāizvēlas darīt tādas aktivitātes, kas tētim pašam šķiet interesantas. Tās var būt ikdienā jau klātesošas darbības, kas, kopā paveiktas, izraisa prieku. Pētījumi rāda: bērni ar vecākiem vairāk atkārto tādu uzvedību, kas vecākos rada atalgojuma izjūtu. Piemēram, zināms, ka fiziskas rotaļas (ķerenes, lekšana, cīnīšanās) daudziem tētiem aktivizē hormonus, kas liek justies labi. Ja tētis jūtas priecīgs, apmierināts, arī bērns to uztvers, imitēs un jutīsies līdzīgi. Protams, ne visi tēti ir fizisku rotaļu fani – tādā gadījumā var izvēlēties jebkuru citu aktivitāti. Ir tikai jāsaprot, ko tētim patīk darīt un kur ir gatavs iesaistīt bērnu. Ja tēta prieks ir velobraucieni, mūzika, ēst gatavošana vai remonts, tad, mazliet pielāgojot aktivitāti bērna vecumam, arī to var padarīt par bērnudārzniekam draudzīgu rotaļu, kurā izjust abpusēju prieku.
Otra būtiska lieta, pavadot laiku ar bērnu, ir darīt to, ko vēlas bērns. Tas nozīmē, ka jāiepazīst savas atvases aktuālās intereses tieši konkrētajā vecumā. Ja bērnam vislabāk šobrīd patīk skriet, šūpoties un spēlēt bumbu, tad ir labi nodaroties ar šīm aktivitātēm. Ja vislabprātāk bērns zīmē, veido no plastilīna vai spēlējas ar “Lego”, tad arī mazais gūs prieku, ja tētis šajās rotaļās viņam pievienosies. Pavērojiet savu bērnu, pajautājiet viņam, ko viņš vēlas, un esiet gatavi pēc bērna noteikumiem tā arī paspēlēties – nenosodot un nerādot “pareizo” veidu, kā likt torni! Iespējams, ka tas nav vienmēr pieaugušajam interesanti, bet ir vērts kaut tikai 20 minūtes dienā ieplānot tieši šādu spēlēšanos, ko vada bērns. Ja tas notiks bez multenes fonā vai telefona pieaugušā rokā, kur piedalīsies tikai tētis un bērns, tas mazajā radīs prieku un svarīguma sajūtu, ka tētis viņu redz un pamana viņa intereses.
 
Praktiski ieteikumi tētiem, lai pavadītu kvalitatīvu laiku ar bērnu:
- ieplānojiet regulāru laika pavadīšanu ar savu bērnu, vēlams, katru dienu vai, ja nedzīvojat kopā, katru nedēļu;
- veidojiet savus rituālus – lietas, ko īpaši jūs darāt ar bērnu. Tas radīs bērnā drošības sajūtu;
- iespējams, fiziskās rotaļas būs lieliska izvēle laika pavadīšanai ar bērnu – tās sniedz lielu prieku pašiem tētiem, nodrošina ķermenisko kontaktu ar mazuli un iepriecina bērnus;
- parūpējieties, lai bērns saņemtu nedalītu jūsu uzmanību, bez tādiem liekiem fona trokšņiem kā ieslēgts TV vai telefona lietošana;
- plānojiet laiku, ko pavadīsiet kopā ar bērnu. Bērnudārzniekam ir pietiekami nostiprinājusies ikdienas ritma izjūta. Tieši tāpat kā bērns iemācās, ka darbdiena bērnudārzā sastāv no konkrētām aktivitātēm, viņš var apgūt, ka viņam ar tēti ir konkrēts laiks, kas ir tikai viņu, piemēram, katru ceturtdienas vakaru. Ieplānot laiku kopā ir svarīgi gan bērnam, gan vecākam;
- piedalieties bērna sadzīvē – sajūta, ka tētis ir blakus un uz viņu var paļauties, rodas caur ikdienas rūpēm un pienākumiem. Tā var būt bērna vešana uz dārziņu, vakara mazgāšanās vai rotaļlietu sakārtošana pirms gulētiešanas: ja vecāki ir klātesoši sadzīvē, tas rada drošības sajūtu bērnā;
- sakiet bērniem labas, spēcinošas lietas, piemēram, “Man patīk ar tevi pavadīt laiku” vai “Tu man esi ļoti mīļš/mīļa”, un samīļojiet savus bērnus. Pat tad, ja jūsu kopīgais laiks nepaiet bez kreņķiem, bērnam ir svarīgi zināt, ka viņš ir labs un vērtīgs, neraugoties uz ikdienišķām grūtībām;
- nešaubieties, ka esat savam bērnam vislabākais tētis. Esiet klātesošs, klausieties, vērojiet savu bērnu un ziniet, ka jums jau tagad izdodas!
 
Autore: Ilze Vardanjana, “Skolas Mammām un Tētiem” psiholoģe.
 
Raksts no žurnāla "Mammām un Tētiem. Bērnudārznieks" rudens numura! Elektroniski lasi to sadaļā MŪSU IZDEVUMI
 
 

Izmantotā literatūra

1. Feldman, R.; Gordon, I.; Schneiderman, I.; Weisman, O.; Zagoory-Sharon, O. (2010) Natural Variations in Maternal and Paternal Care are Associated with Systematic Changes in Oxytocin Following Parent-infant Contact. Psychoneuroendocrinology, 35, 1133-1141.




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas