Kļūt par jauno māmiņu 50 gados? Trīs pieredzes stāsti

 06. septembris 2020 19:25 mammamuntetiem.lv Raksts

Vēl ne tik sen sievietes, kas nolēma kļūt par mātēm pēc 35 gadu vecuma, tika sauktas par “geriatriskajām mammām”. Tagad šo termini ārsti lieto arvien retāk, tomēr vēstījums no ginekologu, reproduktologu un pārējo ārstu puses joprojām ir tas pats - tu esi pārāk veca, lai  kļūtu par māti. Vienlaikus medicīnas iespējas paplašinās un sievietes var paspēt gan kļūt par jauno māmiņu, gan piedzīvot menopauzi 50 un vairāk gados.  



Eimija Speisa ar jaundzimušo - dēliņu Hauku


Triju piecdesmit gadus vecu jauno māmiņu pieredze, kuru ir vērts izlasīt, palūkojoties uz pasauli caur citu pieredzes prizmu.

Eimija Speisa ir 50 gadus veca sieviete, kas visu dzīvi ir pavadījusi bohēmiskā vidē. Rakstniece, perfomanču māksliniece, komponiste, kas šogad laida pasaulē savu pirmo bērniņu - dēlu Hauku. 

Viņas dzīvē tās bija liela pārmaiņa, jo lielāko daļu savas pieaugušā cilvēka dzīves viņa pavadīja kā mūziķe - brīvmāksliniece bez izteikta dienas režīma un ritma. Kļūšanu par māti viņa raksturo kā meteorītu, kas uzgāzās viņai uz galvas. Viennozīmīgi tas bija milzīgs izaicinājums. 

Kāpēc 50 gadu vecumā tev ievajadzējās mazuli? 
25 gadus es ceļoju, radīju, piedzīvoju... 48 gadu vecumā pirmo reizi apprecējos. Man vīrs ir 6 gadus jaunāks par mani. Kad precējāmies, manos plānos nebija laist pasaulē bērniņu, bet tad kaut kas mainījās. Gribējām mazuli, bet sarēķinot izmaksas, secinājām, ka šis process mums ir pārāk dārgs. Tāpēc izvēlējāmies mākslīgo apaugļošanu ar donores olšūnu. Stāvoklī es paliku pēc otrā mēģinājuma. 

Vai tevi nebiedēja riski, kas saistās ar sievietes vecumu? 
Ja izmanto donores olšūnu, riski ir ļoti zemi. 

Kad tu pateici saviem draugiem un kolēģiem, ka kļūsi par māti 50 gadu vecumā, kā viņi reaģēja?
​Viņi teica, ka tā ir sasodīti slikta ideja. 

Un ko teica ārsti, kad nolēmi, ka vēlies izmantot medicīnisko apaugļošanu? Viņi brīdināja par riskiem?
Mana ginekoloģe apgalvoja, ka es esot fiziski vesela. Iespējams pat, ka daudz veselīgāka par daudzām viņas gados jaunākajām pacientēm. Brīdināja, ka risi var būt, bet detaļās mēs šo tēmu nepārrunājām. 

Tas tomēr ir izaicinājums kopt jaundzimušo. Vajag gan fizisko, gan emocionālo izturību. 
Esmu pieradusi strādāt un negulēt līdz vēlai naktij, celties no rītiem... Esmu taču rakstniece. 

Vai tu priecājies, ka tomēr dzemdēji savu bērnu?
Pilnīgi noteikti tas bija to vērts. Ja Hauks man piedzimtu 30 vai 35 gados, ņemot vērā manu dzīvesveidu, es būtu ļoti slikta māte. Visdrīzāk man viņš tajā vecumā nemaz nepiedzimtu. 

Vai tu to darītu vēlreiz?
Jā! Un, ja es būtu dažus gadus jaunāka, man noteikti būtu vēl viens bērn. Šobrīd es tomēr jūtu, ka tās ir mazas fiziskās izturības robežas. 


Laura ar savu meitiņu Adelīnu.

Fermere Laura Meista ir apveltīta ar labu veselību un stipru ķermeni. Dzīve laukos un daudz fizisku kustību ir iemesls, kāpēc sieviete vēl 49 gadu vecumā jutās pietiekami moža, lai domātu par bērniņu.  Laura ir vientuļā māte, šis lēmums bija apzināts un rīcība mērķtiecīga: “Lai arī bija daudz šaubu un pārdomu, galu galā es nespēju atteikties no sajūtas, ka vēlos bērnu.”
Meitiņai Adelīnai šobrīd ir 6 mēneši, viņa tika radīta, izmantojot mūsdienu medicīnas sniegtās iespējas.

Kāpēc 50 gadu vecumā tu nolēmi kļūt par mammu?
Es vienmēr esmu gribējusi bērnus, bet tam man bija vajadzīgs arī partneris. Sastapt mīļoto vīrieti, kas gribētu bērnus tikpat ļoti, cik es, man neizdevās. Tāpēc es nolēmu veikt mākslīgo apaugļošanu. Tā īsti par šo iespēju es sāku domāt, apmeklējot kādu lauksaimniecības semināru par augu apputeksnēšanas iespējām. 

Vai tevi nebiedēja riski, kas sasitās ar kļūšanu par māti tavos gados?
Man pagātnē ir bijuši spontānie aborti. Bija pamats baidīties, bet nolēmu tomēr paļauties uz likteni un riskēt. 

Un ko teica ārsti? Viņi nemēģināja tevi pārliecināt, ka esi par vecu šai lomai?
Brīdināja. Turklāt es dzīvoju tādā teritorijā, kura lauksaimnieciskās darbības dēļ tiek uzskatīta par ķīmiski piesārņotu un grūtniecībai augsta riska vidi. Vietējais ārsts atteicās mani uzraudzīt un pieņemt dzemdības. 

Kā tad tu saņēmi nepieciešamo medicīnisko uzraudzību? 
Paļāvos uz vecmāšu atbalstu, kas bija daudz pretīmnākošākas. Mājdzemdības man likās pārāk riskantas, tāpēc es laidu pasaulē meitiņu dzemdību centrā vietējā slimnīcā. Ikdienā es strādāju fizisku darbu, esmu labā fiziskā formā, tāpēc manu vecumu vecmāte neuzskatīja par pārāk riskantu, lai neļautu dzemdēt man pašai. 

Vai tu uzturi saziņu ar citām jaunajām māmiņām? Tev tas ir nepieciešams?
Māte ir māte neatkarīgi no tā, cik viņai ir gadu. Es satieku jaunās māmiņas, mēs kopā apmeklējam jogas nodarbības, viņas dod man padomus, kā labāk tikt galā ar zīdaiņu problēmām. Tas nekas, ka viņas ir uz pusi jaunākas par mani. Labos padomos es ieklausos. 

Vai esi apmierināta, ka tev piedzima meita tieši šajā vecumā?
Man būtu gribējies, lai tas būtu noticis 20 gadus agrāk, jo tad es ilgāk varētu būt kopā ar Adelīnu. Bet notika tā, kā notika. Tā tam bija jānotiek, acīmredzot.


Lorena, Kerola un dēls Galileo

Kerola (56) un Lorēna (50) ir lezbiešu pāris ar ilgu kopdzīves pieredzi. Pie viņām dēliņš Galilejs atnāca pavisam savādāk. 18 mēnešu būdami kā audžuvecāki jaundzimušajam un zīdainim, sievietes nolēma bērniņu adoptēt.  Pirms tam abas sievietes vispār neplānoja kļūt par vecākiem. Bērnu jautājums viņām nebija aktuāls. Vārds - Galilejs, puisēnam ir dots tāpēc, ka viņš pārim uzkrita "kā no debesīm". 

Kāpēc jūs abas - 55 un 49 gadu vecumā, nolēmāt uzņemties vecāku pienākumus? 
Kerola: Lorēna ir izaugusi audžuģimenē un ļoti labi saprot, cik svarīgi ir mazam bērnam nonāk mīlošā ģimenē. Gribējām adoptēt bērniņu, bet iepazīstoties ar visiem noteikumiem un prasībām, kas mums būtu jāievēro kā adoptētājiem, no šīs domas atteicāmies. Mūsu blīvi saplānotajā ikdienā bērnam nebija vietas. 


Kā tad jūsu ģimenē nonāca Galileo?
Kerola: Lorēnas pusbrālis un viņa draudzene ir narkomāni. Kad viņi neplānoti palika stāvoklī, kas mums cits atlika? Viņi lūdza palīdzību, jo citādi bērns būtu atdot citai ģimenei. Aizbraucām uz slimnīcu un sapratām, ka puisītis ir jāņem uz mājām.


Vai būt par mammu ir tā, kā jūs bijāt iedomājušās?
Lorēna: Gan jā, gan nē. Cilvēki saka, ka būt mātei ir tik iedvesmojoši un pagodinoši, bet realitātē tās sajūtas ir vēl daudz, daudz  spēcīgākas. Es pat nevarēju iedomāties, ka jutīšos tik pacilāti. 
Kerola: Bet ir ir arī ļoti grūti! Tas ir kā Murkšķa diena - būt ar mazu bērnu nozīmē, ka vienas un tās pašas lieta būs jāatkārto vēlreiz un vēlreiz.

Kas ir grūtāk, jūsu gados audzinot mazuli? Fiziskais nogurums vai emocionālie izaicinājumi?
Kerola: Dažreiz es vispār neesmu uzdevumu augstumos kā māte, bet man šobrīd ir premenopauze. Es varu palikt nervoza uz līdzenas vietas! Vēl nogurdina visu laiku domāt, lai divgadnieks kaut kur neielien un neapdraud sevi. Visu laiku domāt par drošību ir ļoti nogurdinoši. Bet lielākoties viņš dod mums savu neizmērojamo enerģiju un man tas patīk. 

Vai jūs neuztrauc tas, ka tīņa vecumā Galileo jūs uzskatīs par "vecmodīgiem vecākiem" lielās gadu starpības dēļ?
Lorēna: Uz brīdi kļūt par "vecmodīgu vecāku"  ir katra vecāka dzīves sastāvdaļa. Nav svarīgi, cik liela ir viņu un bērna vecuma starpība. Es ceru, ka pēc tam viņš atkal domās, cik superīgas mēs tomēr esam. 

Vai jūs uzņemtos šādu pienākumu vēlreiz, zinot visas grūtības, kas ir jāpiedzīvo? 
Kerola: Ja es būtu pārliecināta, ka mēs atkal dabūsim Galileo, tad jā. Bet citādi diez vai mēs pašas sāktu adopcijas procesu. Galileo pie mums nāca no zila gaisa, un, protams, mēs nevarējām viņam pateikt nē.


Avots: aarp.org




0 Pievienot komentāru

Kategorijas