Māsa, Cirvis vai Resnais... Apsaukāšanās un iesaukas? Tas nav tik vienkārši...

 14. augusts 2020 12:00 mammamuntetiem.lv Raksts

Senajās ciltīs vārda došanai bija īpaša nozīme. Vārds pavadīs bērnu visu dzīvi, un  katrai tautai ir īpaši rituāli, kā to izvēlas. Daudzviet lielākais sods bija vārda atņemšana, jo palikt bez vārda – tas nozīmēja palikt bez aizsardzības.



Foto: Shutterstock.com


"Tas, kā mūs uzrunā, veido mūs katru dienu, tas ietekmē mūs. Tāpēc, pievērsiet uzmanību, ja jūs sāk saukt savādāk. Esat īpaši vērīgi, ja savādāk sāk saukt jūsu bērnu gan pieaugušie, gan vienaudži, un iesauka "pielīp" lielākai grupai, par iesauku ietekmi un iemesliem stāsta Līga Bērziņa, pedagoģe,  uzvediba.lv bloga vadītāja. 

Protams, mīļvārdiņi ir viens, jo  uzrunājot tajā, mēs pasakām, ka šis cilvēks mums ir īpašs. Daudziem bērnībā ir bijusi iesauka, un citiem tā nāk līdzi arī pat pēc gadu desmitiem.

Tomēr šoreiz runa būs par tām iesaukām, kuras mums iedod pret mūsu gribu un bez mūsu akcepta. Tā ir sociālā identitāte, kā mūs redz citi. Iesākumā atsevišķi cilvēki, bet vēlāk šo redzējumu var pārņemt plašas grupas. Tās ietekmē mūs vairāk nekā mēs vēlētos.

Neitrālākā no šīm, šķiet, ir „māsa”, „brālis”. Vai esat pamanījuši, ka ir ģimenes, kur, ienākot jaunākajam bērnam, vecākais pazaudē savu vārdu? To var pamanīt rotaļu laukumiņā, kad kāds pieaugušais sauc – Māsa! Brāli!

 

Vai esat pamanījuši, ka ir ģimenes, kur, ienākot jaunākajam bērnam, vecākais pazaudē savu vārdu?

 

Tomēr nākas novērot, ka bērni atsaucas arī uz „cirvi” un citiem priekšmetu, dzīvnieku, parādību un pat slimību vārdiem. Tas ir daudz nopietnāk nekā tas izskatās.

Brīdī, kad bērns zaudē savu vārdu un tas tiek aizvietots ar kādu nicinošu iesauku, notiek process, ko sauc par dehumanizāciju. Jo Cirvi neuzaicināt piedalīties grupu darbā ir vieglāk nekā Kārli vai Alisi. Par cirvi ir vieglāk smieties, ignorēt, apsmiet.  Kādas jūtas, domas, sapņi un dzīve var būt Cirvim! Tāpat tās nav un nevar būt Resnajam, Arbūzam, Tievajam un visiem citiem. Vieglāk ir attaisnot savu rīcību, jo „Viņš taču ir cirvis!”. Cirvis nevar būt vienlīdzīgs ar citiem, tāpēc šī pieeja akceptē pat šokējošu vardarbību pret upuri gan no bērnu, gan pieaugušo puses.

Ja runājam par skolas vidi, te liela nozīme ir pieaugušajiem. Nicinošas piezīmes, iesaukas ir signāli, kam ir jāpievērš uzmanība pat, ja izskatās, ka upuris nereaģē, un šķiet, ka upuri tas neskar. Jūs varat iedomāties, cik daudzas meitenes sabojā veselību pēc nosaukšanas par resnām! 

Apsaukāšanās sāp ilgi, un daudz vieglāk bērniem ir pārdzīvot fiziskus ievainojumus nekā to, ka bērna identitāte tiek vardarbīgi transformēta. Ar apsaukāšanās un iesauku palīdzību viņš tiek veidots par to, kas patiesībā nav. Viņam ir jāatsakās no savas identitātes. Tāpēc mēs aicinām pieaugušos būt uzmanīgiem, ieklausīties, runāt un sarunāties. It  īpaši, ja bērns klusē. Jo sāpīgāka būs tēma, jo dziļākas sāpes, jo grūtāk viņam būs runāt par to. Te varētu palīdzēt Dusmu kontroles spēle, jo tā palīdzēs atrast piemērotu psiholoģisko distanci sarunai par to, kas notiek viņa dzīvē, klasesbiedru un draugu dzīvēs. Runāt par bērnu bildītē ir vieglāk nekā runāt par notikumiem, kuri tiek nesti līdzi sirsniņā jau ilgāku laiku.

 

Apsaukāšanās sāp ilgi, un daudz vieglāk bērniem ir pārdzīvot fiziskus ievainojumus nekā to, ka bērna identitāte tiek vardarbīgi transformēta. Ar apsaukāšanās un iesauku palīdzību viņš tiek veidots par to, kas patiesībā nav.

 

Ticiet bērnam! Ja viņš saka, ka sāp, nemēģiniet pierunāt, ka tas bija tikai dusmu uzplūdā, attaisnot, ka varbūt kādam bija slikts garastāvoklis. Vai vēl varāk - nemēģiniet izstāstīt, ka bērns jūtas nepareizi, jo citi viņa vietā vispār ignorētu tādu sīkumu. Ļaujiet bērnam justies tieši tā, kā viņš jūtas. Pieņemiet, un tieši pieņemšana stiprina. Ja bērns jutīsies slikti, jo jūtas nepareizi, viņš stāstīs par sarežģītiem notikumiem aizvien retāk un meklēs atbalstu kaut kur citur. 

Dziedinoši ir spēlēt kopā Pasaki sev. Pasaki citiem. Šī spēle trenēs pašapziņu. Meklējiet katrai kartītei atbilstošus pieredzes stāstus, kas definē to, kāds ir bērns – drosmīgs, atbildīgs, rūpīgs utt. Māciet viņu runāt par sevi labi. Klausieties, uzdodiet jautājumus. Jo transformācija notiek tad, kad bērns runā, kāds sadzird un apliecina teikto. 

Māciet bērnus izteikt komplimentus. Māciet bērnu pamanīt dzīvē labo. Tas nav saistīts ar neveselīgo hiperpozitīvismu, jo spēja pamanīt labās lietas trenē emocionālo imunitāti un palīdz novērst domas no trauksmes situācijām.

Spēlējiet kopā Sarunu apli. Šī ir fantastiska ģimenes spēle, un, ja apsaukāšanās ir skolā vai bērnudārzā, aiznesiet to uz izglītības iestādi. Bērni atradīs kopīgu valodu, kopīgas intereses, mācīsies izteikt pozitīvus apgalvojumus par sevi un citiem. Mums ir arī Sarunu aplis pašiem mazākajiem , kā arī pieaugušajiem ar eksistenciāliem jautājumiem.

Mācieties kopā atbildēt uz apsaukāšanos. Ja kāds viņam saka „Hei, tārps, ko tu velcies!”, māciet viņu apstāties un pateikt „Mans vārds ir... Vai varam sarunāt, ka tu mani sauksi vārdā?” Trenējaties to darīt mājās. Ļaujat bērnam apsaukāt jūs un atbildiet mierīgā balsī uz apsaukāšanos. Kopīgi piemeklējiet pareizās frāzes. Starp citu, viena audzinātāja par kādu bērnu, kurš bija izspēlējis Duzmu kontroles spēli teica „Es nezinu, kas mainījies, bet viņš izskatās savādāk, runā savādāk, iet savādāk”. Mēs ar mikrožestiem signalizējam par savu ievainojamību, un nestabilā vidē vienmēr kāds to izmantos,

Māciet bērnam impulsu kontroli. Tas noderēs visu dzīvi. Piemeklējiet nomierināšanās veidus, kas ir piemēroti bērnam, izmēģiniet tos kopā. Te var palīdzēt arī Dusmu kontroles spēles nomierināšanās stratēģijas. Bērni stresa situācijā izmantos tikai tos uzvedības modeļus, kurus viņš būs izmēģinājis drošos apstākļos. Spēja saglabāt mieru, spēja ignorēt kaitinošu uzvedību ir svarīga, jo mierīgs, nosvērts cilvēks ir neinteresants.

Māciet bērnam lūgt palīdzību un informēt pieaugušos par notiekošo. Neiejaucieties, ja bērns to nelūdz. Ja paši reaģēsiet emocionāli, bērns ne tikai parstās jums stāstīt par notiekošo, radot jūsos iluzoru sajūtu, ka situācija ir atrisināta, bet jūs viņu atbruņosiet un radīsiet bezspēcības sajūtu. Daudz vērtīgākas ir atklātas sarunas, kur jūs kopīgi izdiskutējiet iespējamos risinājumus.  

Aiciniet bērnu lūgt palīdzību vienaudžiem. Ja apsaukāšanās notiek izolētās vietās, piemēram, ģērbtuvē, mudiniet viņu tur nedoties vienam, bet turēties kopā ar kādu. Ja bērns saka, ka viņam nav neviena, uz ko paļauties, tad gan ir svarīgi jums izrunāties ar pedagogu un skolas administrādiju, kas īsti notiek klasē, kas tiek darīts, lai risinātu samilzušo situāciju. Pārrunājiet un pavērojiet, kādas prasmes bērnam trūkst, lai viņš labi justos kolektīvā. Te var palīdzēt plakāti vardarbības situācijurisināšanai. Tie var palīdzēt ne tikai skolā, bet arī mājās. It īpši plakāts Ja man dra pāri. 

Būtiskākais - mācīsimies kopā! Ir pieņemts uzskatīt, ka pieaugušie ir gudrāki par bērnu, bet šādā gadījumā svarīgi ir nolikt savu gudrību un pieredzi malā un klausīties. Klausīties ne tikai ar ausīm un galvu, bet arī sirdi. Bērni visu jums nepastāstīs, un, jo drošāki viņi jutīsies, jo varāk fakti nāks klāt ar katru nākamo reizi. Tieši tāpēc, ka viņu rokās ir visi fakti - gan tie, kurus bērns apzinās, gan tie, kurus neapzinās, viņš pats sev ir labākais padomdevējs. Labākais, ko mēs varam darīt, uzdot jautājumus. Un, protams, būt gataviem doties palīgā tad, kad tas būs nepieciešams. 




0 Pievienot komentāru

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas