"Tutas lietu" radītāja Marta Selecka no dīkstāves citrona izspieda limonādi

 11. jūnijs 2020 10:35 Jauns.lv Intervija

“Es būtu ļoti slikta sieva un ļoti slikta mamma, ja nevarētu darīt darbu, kas man patīk,” ir pārliecināta žurnāliste un producente Marta Selecka. No dīkstāves citrona viņa ir pagatavojusi limonādi – raidījumu "Literatūre" un virtuālo auklīti "Tutas lietas". Marta mīl literatūru, viņai nepatīk darboties virtuvē, viņa nelasa attiecību padomus un ar vīru Uģi ir kopā kopš vidusskolas.

 


Foto: Oļegs Zernovs


Pēc raidījumiem cilvēkiem šķiet, ka tu visu laiku braukā apkārt. Vari teikt, ka tava dzīve norit uz riteņiem, tāds ceļojums?
Lielā mērā tā ir taisnība, es tiešām daudz ceļoju. Un ne tikai darba dēļ, arī kopā ar ģimeni, kad to vēl drīkstēja. Radiem ir lauku mājas pa visu Latvijas perimetru, arī tāpēc diezgan daudz braukājam. Manas lauku mājas ir pie Jēkabpils, tagad abi ar vīru daļēji uz dzīvi esam apmetušies Kuldīgā, vīra tēvs dzīvo Raunā, visu laiku iznāk apceļot Latviju. Un tā mēs arī kopjam ģimenes saites.


Atgādini – viss sākās ar Ziemeļu pusi?
Jā, 2008. gadā mēs četratā ar Gustavu, režisoru Uģi Olti un operatoru Juri Zemīti sākām braukāt pa ziemeļvalstīm. Tas manā dzīvē bija kolosāls laiks, kuru vienmēr atceros ar siltu sirdi. Mazliet jaunības trakuma, uzticami biedri. Bet – mums visiem bija mazi bērni, manam vecākajam dēlam tikai pusotrs gads, nācās viņu uz diezgan ilgu laiku atstāt. Reiz sarēķinājām, ka bijām prom simts dienas gadā, tas ir ļoti daudz.


Tad nāca TE! un Literatūre... Interesanti, ka ideja tev radās personīgās dīkstāves laikā.
To projektu biju sākusi čubināt vēl pirms tam. Slēpošanas braucienā guvu traumu – pārrāvu krusteniskās saites, un sākās ilgs mājās sēdēšanas posms, gandrīz trīs mēneši uz kruķiem, bija ļoti sarežģīti kaut kur tikt, turklāt bija mazs bērniņš, mans jaunākais dēls, kurš pats vēl nestaigāja. Uz kruķiem būdama, nevarēju pati viņu paņemt klēpī, pārtīt un aprūpēt. Jā, tas bija traki. Bet tādos brīžos tiešām rodas visādas labas domas. Lai arī ideja par Literatūri man jau bija piedzimusi, īstais koncepts atnāca laikā, kad biju uz kruķiem.


Dīvains vārds – dīkstāve. Kā no padomijas laikiem – vecis atspiedies pret kravinieku, gaida, pīpē vienu cigareti pēc otras...
Jā, man tas vārds nepatīk – dīkā būšana. Es visu laiku atrodu, ar ko nodarboties. Esmu tāds trakais cilvēks. Tagad visi stāsta, ka viņiem neesot ko darīt, bet man nav laika! Ne seriālus, ne izrādes noskatīties, vakarā knapi, jau pusaizmigusi, paņemu rokā grāmatu. Arī divi bērni, protams, neļauj atslābt.

Mazajam trīs gadi, šobrīd uz dārziņu neiet, audzina mūs ar vīru (smejas). Vecākajam tālmācībā ir gan skola, gan mūzikas skola – diezgan liels pārbaudījums. Ja godīgi, man nav sevišķi daudz laika ar viņu ņemties, vienkārši ļauju, lai caur to visu aug liels pats.


Vai Tutas lietas arī bija, ja tā var teikt, brīvā laika izprovocēts projekts?
Jā, arī tas radās uz kruķiem. Bija mazs bērniņš, šķita, viņš varētu sākt kaut ko skatīties, bet īsti jau nav ko. Ir iestājies tāds ekrāna laikmets, taču pavisam maziem bērniem pēc Teletūbijiem nekas foršs nav radīts. Lupatiņi ir kvalitatīvi, arī Joka pēc alfabēts visiem ļoti patīk, bet latviešu valodā nekā cita bērniem vecumā no viena gada līdz četriem nebija. Sākumā tas man likās tāds joku projekts. Darbi filmu studijā ir nopietni, bet Tutas lietas – joku darbs. Es pabeidzu maģistrantūru komunikāciju zinātnē, tad sāku studijas doktorantūrā, biju iekšā televīzijas teorijā, bet Tuta neatbilda normālas televīzijas kritērijiem. Televīzijā ir strikta programma, bet jaunā paaudze tā nedzīvo, viņi skatās, kad grib. Mazie bērni vienu un to pašu skatās atkārtojumā, tāpēc arī bija ļoti labi reitingi, un tā bija mana veiksme.


Tev bija doma par virtuālu auklīti, lai uz brīdi novērstu bērna uzmanību?
Jā, lai gan nekas labs tas nav. Pielikt bērnu pie ekrāna – pēdējais, ko var darīt (smejas). Taču sapratu – kad jāizmazgā mati vai kādam jāpiezvana, tas varētu būt viedpalīgs, virtuāls rīks tieši piecām minūtēm, turklāt ļoti kvalitatīvs. Tā nav tikai izklaide, jo katrā sērijā Tuta iemāca kaut ko jaunu: krāsas, skaitlīšus, kā uztaisīt sniegpārsliņu – vienkāršas lietas. Man gribējās, lai tas būtu parocīgi mammām. Tad izrādījās, ka tas ļoti patīk latviešiem ārzemēs, jo Tuta runā dzidrā latviešu valodā, un to izmanto arī kā valodas mācīšanas rīku.


Vai princese Tuta patīk arī puikām?
Skaidrs, ka Tuta ir zefīriņš, ļoti eleganta, bet mēs viņai liekam arī braukt ar traktoriņu, mašīnu un zāģēt kokus – viņa ir tāds emulators, kas dara visu.

 

Ļoti emancipēta meitene?
Daudzpusīga. Mūsu raidījumi ir arī par emocijām – teiksim, kā pajokot, kā pateikt paldies, kā izturēties pret draugu, dalīties ar mantām. Tas nav par puikām vai meitenēm, bet par vispārcilvēcisko.


Vari teikt, ka tagad tas ir tavs bizness?
Kādu dienu Tuta tādā pārvērtās. Esmu pilnīgi ne-biznesa cilvēks, šādiem pavērsieniem nepiemērota. Vienu dienu tu savā nodabā kaut ko izmēģini ar dēlu, un tad izrādās, ka tas patīk visiem bērniem. Tuta veido attiecības, dialogu ar Lapsu, un pēkšņi visi grib tādu nopirkt, grib Tutu dzimšanas dienā... Sācies kā joku projekts, tas lielā tempā gāja uz priekšu. Izdevām CD un dabūjām Zelta Mikrofona balvu. Tas nebija mērķtiecīgs komerciāls aprēķins, tā vienkārši iznāca. Lai gan nav arī par ko kautrēties – tikko to pašu nofilmējām ar zviedru aktrisi, drīz Tutu skatīsies arī Zviedrijā.


Dziesmu tekstus raksta Kārlis Vērdiņš?
Jā, tūlīt nāks klajā piektā sezona, arī ar Vērdiņa jaunajām dziesmām, bet viņš nav vienīgais tekstu autors. Viņš man pašai ir ļoti nozīmīgs, esmu viņa talanta cienītāja, iepazināmies pagājušogad Amerikā Literatūres projektā. Kautrīgi pajautāju, vai viņš būtu ar mieru uzrakstīt kādu dzejoli manam televīzijas projektam, Kārlis neatteica, un es biju ļoti priecīga. Tādējādi visas dziesmas iegūst dubulto dibenu, padziļinātu jēgu. Viņš, protams, ir ārkārtīgi talantīgs – dod uzdevumu, un viņš to izpilda izcili. It kā vienkārša bērnu dziesma, bet patiesībā tajā ir pateikts ļoti daudz.


Jūsu projekts ir patriotisks, izmantojat latviešu zīmolus – apģērbā, rotaļlietās, mēbelēs...
Uzrunāju visus, kas man šķiet forši, un parasti neviens neatsaka. Tagad ar latviešu dizainu iziesim arī Zviedrijas tirgū.


Tu esot pārdevusi savu mašīnu, lai uzšūtu tūkstoti lapsu...
Tā bija drausmīga izšķiršanās. Iedomājies – tu esi cilvēks, kas strādā medijos, tev, kā jebkuram žurnālistam, ir normāli, parasti ienākumi, bet pēkšņi rodas situācija, kad jāriskē. Kredītus ņemt negribi. Bija izšķiršanās – ārprāts, vai man tagad jāpārdod mašīna un jāsāk tirgot rotaļlietas?! Vai tiešām tas ir tas, ko es dzīvē vēlos?

Viss beidzās veiksmīgi, bet tā noteikti bija pārlēkšana citā līmenī. Viens ir saņemt naudu par padarīto, bet pavisam cits – sākt maksāt darbiniekiem. Transformēties ir ļoti grūti. Man tas bija kaut kas pilnīgi jauns. Tagad viss labi darbojas un iet uz priekšu. Gribas iedrošināt arī citus – metieties iekšā, tas ir forši! Jūs jutīsieties labāk. Tā ir baigā ņemšanās, bet arī ceļ pašapziņu – tu vari! Tu kļūsti par jauno uzņēmēju, maksā nodokļus. Iznāk, ka pati sev maksāju algu. Lai viss labāk izdotos, iestājos biznesa inkubatorā, guvu daudz vērtīgu padomu.

 

Kā tev liekas – vai tas ir likumsakarīgi, ka galu galā izaugi par uzņēmēju? Atskatoties saproti, ka pa solītim jau gāji tajā virzienā?
Vispār ne. Un arī tā nejūtos. Ir cilvēki, kas tam ir radīti, piemēram, mans vīrs. Viņš ļoti daudz saprot, dažreiz paskatās, kā man iet, dod labus padomus, arī par psiholoģisko pusi. Redz, darba ņēmējam ir pavisam cita dzīve – ir forši draudzēties, neplānot uz priekšu, neuzņemties atbildību. Jā, šis manā dzīvē ir interesants laiks... Tomēr palieku pie tā – ja kādam ir biznesa ideja, to noteikti vajag realizēt. Vismaz mēģināt.

Raidījumi, kurus tu vadi, ir intelektuāli. Tev nebija nekas pret it kā nolaišanos līdz vienkāršākam līmenim?
Kad ierakstīju sociālajos tīklos, ka esmu nolaidusies līdz Teletūbiju līmenim, kāda skolotāja atbildēja – tu esi pacēlusies! Un tiešām... Tas ir pilnīgi cits formāts, žanrs, inscenējums ar aktieri, grimu, gaismām, dekorācijām. Pirms tam darbojos dokumentālajā žanrā, ar reāliem cilvēkiem reālās situācijās. Tuta ir kā spēlfilmiņa, fikcija. Tie nav salīdzināmi lielumi, nevar pateikt, esmu pacēlusies vai nolaidusies (smejas). Šķiet, varēju to atļauties, jo man bija pieredze Tele 2 Zelta Zivtiņas seriālā. Tur septiņi gadi pagāja vienās dekorācijās, tāpēc zinu, kā tādi seriāli ir uzbūvēti. Tagad man ir pašai savs.

Kaut arī tā bija reklāma, jūs bijāt iemīļoti.
Tieši tā. Visiem ļoti patika...

Vīrs uzreiz noticēja tavam projektam vai mēģināja tevi piebremzēt?
Vīrs noticēja uzreiz. Uģis darbojas kinoindustrijā, viens viņa uzņēmums izīrē kino tehniku, tāpēc viņš varēja Tutas lietām pieslēgties ar saviem resursiem. Otrs Uģa uzņēmums nodrošina māksliniecisko noformējumu filmām – ja vajag uzbūvēt kādu šķūni, kuru paredzēts nodedzināt, vai iekārtot deviņdesmito gadu dzīvokļa interjeru, viņa komanda to spēj nodrošināt. Tas bija forši, ka varējām izmantot viņa resursus manai idejai. Uģis joprojām ļoti daudz palīdz – arī pieņemt lēmumus –, ļoti priecājas par mani un atbalsta visos veidos.

Varētu domāt, ka tavi braucieni pa pasauli ģimenes cilvēkam varētu nepatikt...
Jā... Šķiet, ja viņš mani tā neatbalstītu, mēs nebūtu kopā. Attiecības ir tieši tādas, kādām tām jābūt. Ja tev ir vīrs, kurš grib, lai tu visu laiku sēdi viņam blakus un cep kotletes, tad jau tu nestrādāsi. Uģis nekad man nav norādījis, ka vajadzētu darīt kaut ko citu. Un tāpēc jau viņš ir mans vīrs (smejas).

Jūs saveda kopā televīzija?
Nē, mums ir ļoti ilglaicīgas attiecības. Satikāmies vidusskolā, tad izveidojās nopietnākas attiecības. Esam senie dinozauri. Liekas, tagad ar cilvēkiem vairs tā nenotiek...


Arī ar Gustavu Terzenu esat ilglaicīgā profesionālā tandēmā.
Jā, viņš man ir foršs draugs. WhatsApp grupā, kurā esmu tikai es, Gustavs un režisors Uģis Olte – trīs musketieri, visu laiku rakstām visādas muļķības, esam superīgi cīņu biedri. Lai gan esam ļoti atšķirīgi, mums labi saskan. Mūsu tandēms ir radošs un spēj ļoti daudz, mums ir simbioze. Varu teikt, ka tā ir laime, ka esam satikušies un varam kopā strādāt.


Vai taisnība, ka sākumā viens otram ļoti nepatikāt?
Jā, Gustavs man likās baigais plātīzeris, joku plēsējs. Viņš ir ļoti runātīgs, harismātisks. Kad mūs salika kopā, Gustavam bija tāds kā noliegšanas posms, viņam likās, ka neesmu gana laba un profesionāli atbilstoša viņa žurnālistiskajiem uzstādījumiem (smejas). Jā, mēs nesatikām, viņš manī neredzēja raidījuma vadītājas talantu. Tas, protams, ātri mainījās.


Droši vien pieslīpējāties, lai neietu uz asumiem?
Noteikti, bet vienalga ik pa brīdim vajag pakašķēties. Kad braucam ilgākos ceļojumos, vienmēr ir kāda diena, kad pamatīgi sakašķējamies. To var paredzēt – visi vienmēr saiet ragos ceturtajā dienā. Katram sava taisnība. Pēc tam nomierinās. Ir tik daudz piedzīvots, ka tie cilvēki kļuvuši ļoti, ļoti tuvi. Joki, braucieni, smiešanās. Gustavs visus šos gadus mani ir tik forši smīdinājis... Es ne ar vienu dzīvē neesmu tā smējusies kā ar Gustavu un Uģi Olti.


Vai taisnība, ka viņš tev dzimšanas dienās raksta dzejoļus?
Gustavam ir talants. Ja viņš to attīstītu, noteikti izdotos. Tie dzejoļi ir... nenormāli asprātīgi, viņš velk uz zoba gan mani, gan situācijas.


Gustavs nav slēpis, ka viņam ir visai patriarhāli uzskati par sieviešu un vīriešu lomu sabiedrībā. Bet, šķiet, tu neesi tas cilvēks, kurš spētu ar to samierināties.
Jā, jā, viņiem abiem ar Uģi tas ir jājamzirdziņš. Par to arī strīdamies. Bet diskusijas ar Gustavu par šiem jautājumiem nav pārāk auglīgas (smejas). Katram ir sava taisnība. Un ir kādas foršās, kopīgās taisnības.


Cilvēki nonāk kopīgas taisnības fāzē un ignorē to, par ko domas atšķiras.
Varbūt. Ar Uģi Olti esmu tāda paklausīga. Viņš ir ļoti talantīgs režisors. Parasti ir tā – tu filmējies, bet nedomā, ka vēlāk taču ar to uzrunāsi tautu. Vienkārši ar draugiem vazājies apkārt, forši. Bet no tā top raidījums... Uģis daudz reižu ir pierādījis, cik ļoti viņam var uzticēties. Raidījumos nekad nav parādījies nekas tāds, kas man nepatiktu, par ko es nodomātu – nu, to tiešām nevajadzēja likt.

Mums saskan gaume, tāpēc darba attiecībās, manuprāt, esmu diezgan paklausīga. Ar Gustavu nesaskaņas rodas biežāk, viņam ir citādāka izpratne, viņš mēdz sarežģīt vienkāršas lietas. Tajā ir gan mūžīgais konflikts, gan dzinējspēks. Pēteris Krilovs teica, ka esmu vislabākā, jo māku uz Gustavu pareizi paklusēt. Tā kā Gustavs ir ļoti runātīgs, tas rada balansu, harmoniju.


Varētu būt, ka tevī dzīvo arī kādas skandināviskas, feministiskas idejas?
Noteikti. Tāpēc man ļoti patika Ziemeļu puses pieredze, varēju uzzināt, kas notiek ziemeļvalstīs, pēc kādiem principiem cilvēki dzīvo, kā veido attiecības. Mani tas ļoti uzrunāja, drusku atvērās acis. Nevar teikt, ka es kādas no tām gudrībām piekopju dzīvē, bet es tās zinu (smejas).


Tev piemīt gudrība lēnām iepazīt cilvēku. Esi teikusi, ka cilvēki lēnām pierod viens pie otra, izšķirties nav māksla.
Jā, tieši par to es domāju. Visu laiku... jebkuru dienu var izšķirties. Tas ir ļoti vienkārši. Bet uzturēt attiecības – tas, man liekas, ir grūti. Tas ir liels dārgums – nodzīvot mūžu kopā, īpaši mūsdienās, kad ir tik daudz iespēju, pašpalīdzības grāmatu, visādu lekciju par sevis un attiecību analizēšanu. Viens sajūtas tik gudrs, ka zina visu...

Bet es tam nepiekrītu, mani vispār neinteresē attiecību ķeskāšana, tā, manuprāt, daudz ko nogalina savstarpējā romantikā. Salasies gudras grāmatas, bet tas ar tevi izspēlē joku – sāc otru mācīt, kādam viņam jābūt. Man liekas, attiecības vairāk notiek caur pieņemšanu. Tāpēc tāda rakņāšanās mani nekad īpaši nav interesējusi. Tieši tā daudzus izšķir. Patiesībā nav gudri.

Kāds teica, ka labās attiecībās valdot distance un maigums. Tu to – apzināti vai neapzināti – māki uzturēt?
Nu, tā ir. Lai gan šķiet, ka man vispār nav attiecību pieredzes. Zini, skatos, kā draugiem mainās partneri... Man tā nekad nav bijis. Lai gan arī mums ir bijuši brīži un notikumi, kas pārbauda, cik stipra ir mūsu sakabe. Nezinu, man liekas – kamēr viss ir daudzmaz labi, nav jēgas mesties citos izaicinājumos. Man tie ir vairāk saistīti ar darbu, tur varu plosīties, būt neganta un izdzīvot visādas ainas. Tādā ziņā mana ģimenes dzīve, var teikt, ir ļoti garlaicīga. No preses viedokļa (smejas).


Vai vari teikt, ka tu kādu rītu to cilvēku ieraugi citām acīm?
Tā noteikti ir! Dzīvē notiek daudz interesanta, un jaunās situācijās tu cilvēku ieraugi citādāk. Man patīk, kā vīram veidojas attiecības ar lielo puiku. Mūsu dēliem ir liela gadu starpība. Ieraugu savu vīru jaunā gaismā – teiksim, caur to, kā viņš veido attiecības ar mazo bērnu, tik forši.

Tiešām – attiecībās ar bērniem jaunas nianses var ieraudzīt pat ļoti tuvā cilvēkā.
Kad mūsu lielais puika bija maziņš, mēs bijām daudz jaunāki. Tas bija skrējiens, un par to, kas notiek, īsti nedomājām. Jaunākiem vecākiem bērni organiski iekļaujas ikdienā, tu daudz kam nepievērs uzmanību. Kad krietni vēlāk piedzimst otrs bērns, tu pamani, kā vīram piestāv būt tētim, cik forši viņš var izpausties. Interesanti veidojas attiecības ar lielo puiku. Viņam aug ragi, nāk pārmaiņu vecums, rodas savas idejas un vēlmes.

Man patīk, ka mans vīrs ir ļoti vīrišķīgs vīrietis un tiešām zina, kā tie puikas jāaudzina (smejas). Un es pieņemu – lai tā arī būtu. Ja ir jākrīt grāvī, tad jākrīt, nevis jāgaida, kad kāds nesīs pāri. Zini, kā ar puikām – baigā vīriešu enerģija apkārt plosās. Visos darbos – un arī mājās – tikai džeku lietas. Kad ar dēliem aizbraucu uz saviem laukiem, manu vecvecāku mājām, tur arī iet vaļā baigais ņigu ņegu, skriešana un bļaustīšanās.


Viņiem tagad Kuldīgā ir kur riktīgi izņemties?
Tā iznāca, ka šajā periodā jāpārvācas tālāk no Rīgas. Ja reiz ir iespēja mācīties attālināti, nevajag to darīt pilsētas centrā. Mums ir projekts – brīvdienu māja. Forši, ka var ilgāk padzīvot pa Kuldīgu, bīdīt uz priekšu darbus. Arī puikām šis laiks nenāks par sliktu. Es visu laiku esmu aizņemta, skraidu kā vāvere ritenī. Tagad visi bērni sēž mājās, grib redzēt Tutas jaunās sērijas.


Tev bija skaists brauciens uz Ameriku – pie Raimonda Staprāna un Kārļa Vērdiņa.
Jā, tas bija kolosāli. Kā tā var noveikties – staigāt pa Ņujorkas centru...


Vērdiņš teica: “Marta, tu esi forša, tev ir gaiši mati.” Viņš pabeidza to dzejoli?
Tas nebija dzejolis, tikai tāds Vērdiņa joks.

Domājot par Elles ķēķa radošo garu – vai tavā dzīvē ir bijis tāds lidojums?
Jā... Šķiet, tas ne uz brīdi nav apstājies. Radošais lidojums man ir ārkārtīgi svarīgs. Man patīk visi projekti ar Vides filmu studiju. Man patīk viss, ko es daru, jo tā varu izpausties visādos veidos. Ar rūpēm par māju un ģimeni man būtu par maz. Ja nebūtu darba, kurā sevi piepildīt, es būtu ļoti slikta māte un slikta sieva – neganta mājsaimniece, kas ar visiem kašķējas.

Man mājas darbi ne sevišķi patīk. Piemēram, ļoti nepatīk gatavot ēst, tas šķiet zemē nomests laiks. Bet puikas ēd ļoti daudz, tagad nākas gatavot trīsreiz dienā, un es jūtos diezgan apspiesta. Vīrs arī ne īpaši labi gatavo, tad nu mēs kaut kā dalāmies, bet vienalga tas ir diezgan liels rūpju avots. Var teikt, ka mājas dzīve šobrīd vairāk ir uz vīra pleciem.

Vai Kuldīgas mājā tu sevī atklāj arī dārznieci vai interjeristi?
Īsti vēl nav kur atklāt. Pagaidām īrējam māju, kur varam palikt, jo pašu mājas vēl nav. Bet tas, protams, būs projekts ar dārzu. Kaut kādas vēlmes man ir, varēšu mazliet izpausties. Lai gan droši vien kaut ko iesākšu, bet tad aizlaidīšu atmatā (smejas).

Tu radošu bohēmu esi piedzīvojusi?
Noteikti. Bet tāda ilglaicīga, kā Elles ķēķī, mani nav skārusi. Protams, bijušas visādas ballītes, forši piedzīvojumi, taču tāda radošā bohēma noteikti vairāk ir raksturīga kino un teātrim. Televīzijā ideju ģenerēšana tādā veidā notiek mazāk.

Pati esi mēģinājusi kaut ko rakstīt?
Tas mani galīgi neinteresē. Es rakstu tikai telefonā un e-pastus (smejas). Varu darīt citus darbus, lai raksta tie, kas prot. Esmu sapratusi, ka vajag milzīgu talantu, lai tu rakstniecībā kļūtu vērā ņemams un izcils. Nekas nevar būt labāks par to, kā pastaigāties ar Raimondu Staprānu un aplūkot namu, kurā kādreiz dzīvojis Anšlavs Eglītis, vazāties pa Ņujorku ar Kārli vai ar Māru Zālīti apstaigāt viņas romāna pieturvietas.

Kāpēc Literatūri vispār sāku – jo gribēju tikt tuvāk rakstniekiem. Līdz tam bija tāda pieredze – ja raidījumā parādījās kāds rakstnieks, viss uzreiz ieguva jēgu, sarunas pēkšņi kļuva saturīgas. Mūsdienās rakstnieki nav superpopulāri, daudzi cilvēki nezina, kā viņi izskatās. Literatūre bija paredzēta arī tam, lai viņus ieceltu saulītē, parādītu sabiedrībai. Bija arī ļoti egoistisks mērķis – gribējās ar viņiem parunāties.

Šis raidījums ir domāts tiem, kuriem patika literatūras stundas, bet vairs nav iespēju tam pievērsties. Cilvēki, ar kuriem tikāmies, dzīvo literatūrā, bet mēs esam žurnālisti – vienalga, vai tu taisi raidījumu par dārzkopību vai literatūru, uzdod jautājumus un vēro procesu. Mēs ar Gustavu daudz braukājam pa skolām un bibliotēkām un stāstām, lai gan mēs tiešām neesam nekādi literāti.

Šķiet, skatītājs varēja ieraudzīt, ka literāti ir mazliet dīvainas un trauslas personības, ievainojamas...
Kā nu kurš. Es gan neteiktu, ka ievainojami. Trausli – varbūt.

Padomju laika literatūras mācību grāmatās rakstnieki bija stīvām sejām, saķemmēti, pareizi. Jūsu sarunās varēja ieraudzīt radoša cilvēka jūtīgumu, kā dēļ radušies viņu darbi.
Tā jau ir. Varu piekrist – tu ieraugi dzīvu cilvēku. Piemēram, Māra Zālīte izvēlējās stāstīt par Ernestu Birznieku-Upīti, likās – kas tas par rakstnieku?! Māra, tāda zvaigzne, bet izvēlas vienkāršu autoru. Pēc tam viņa skaisti paskaidroja – izrādās, Birznieks-Upītis ir nozīmīga personība, visādus labus darbus darījis, lai latviešu literatūra varētu rasties. Viņš bija ļoti bagāts, sponsorēja Raini un Aspaziju, maksāja desmitkārtīgus honorārus...

Kad nostājies pie Latvijas kartes, vai domās redzi – tur bija forši cilvēki, tur notiek kaut kas interesants...?
Kad nostājos pie Latvijas kartes, saprotu, ka nekad neesmu bijusi Ludzā. Kā tas ir iespējams, ka visur citur ir būts, bet tur ir caurums... Jā, par katru vietu man ir siltas atmiņas. Vispār – Latvijā dzīvot ir tik labi! Esmu patriote. Domāju, kā tā var būt – izej jūras krastā, un tur nav neviena cilvēka. Starp Pāvilostu un Kolku ir tādas vietas. Latvija ir iespēju zeme.


Bet kurā pasaules vietā vai notikumā tu gribētu atgriezties?
Grūts jautājums... Labi, vēlreiz ar Kārli Vērdiņu pa Ņujorku pastaigāt.

Lija lietus.
Bet ne jau katru dienu! Tieši pirms gada Lieldienās bijām pie Gunāra Saliņa bērniem un mazbērniem, svinējām un runājāmies, viņam būtu bijusi 95. jubileja. Tas bija foršs pasākums. Bet vispār man gribētos atgriezties bērnībā – vasarā, laukos, kur visi tik saulaini un piepildīti dzīvojām, foršā pulkā. Esam liela ģimene, pieci bērni, un mana bērnība ir pagājusi barā. Kā vasaras sākumā mūs aizsūtīja uz laukiem, tā tikai 31. augustā ar vilcienu veda atpakaļ uz Rīgu. Tas būtu foršs ceļojums laikā.

Tev ir gan brāļi, gan māsas?
Jā, divi brāļi un divas māsas. Es tieši pa vidu. Man ir visas iespējamās kombinācijas – ir mazāka māsa un brālis, un arī vecāka māsa un brālis.

Domāju, ka psiholoģiski gan esmu jaunākā, nevis vidējā. Tāda – bišķi izlutināta. Jo faktiski mēs bijām trīs vecākie. Jaunākie bērni mammai un tētim dzima septiņus gadus vēlāk. Tāpēc iznāca tā, ka augu kā jaunākā, bet mazajiem bija bišķi sava republika.

Kā tu atpūties – nomainot vienu darbu pret citu...?
Pat nezinu, kā atpūšos. Tas liekas baigi izģērbjošs jautājums (domā). Labi, zinu – man patīk satikties ar draudzenēm. Bieži ejam uz kafejnīcām, pļāpājam, kaut ko iedzeram, uzēdam. Arī ar vīru izejam ārpus mājas – uz restorāniem, uz kino. Ņemam auklīti un divatā kaut kur dodamies. Man patīk lasīt, bet, ja speciāli neieplānošu tam laiku, tāds var arī nepienākt (smejas).

Patīk arī vingrot, bet pārāk sevi nenoslogoju. Citreiz no rīta pamosties un saproti – šodien darīsim pilnīgi neko. Jonis, ar kādu vēl pirms dažām nedēļām griezās pasaule, bija nenormāls. Ir forši apstāties.


Sandra Landorfa, Žurnāls "OK!"