"Puisītis ieraudājās, bet neviens pie viņa nesteidzās..." surogātmāte atklāj, kā tas ir - dzemdēt un atdot bērnu citiem

 02. jūnijs 2020 5:00 Jauns.lv Raksts

Vai ir grūti būt par surogātmāti? Ko saka pašas bērni un vīrs? Vai nav žēl pēc dzemdībām atdot bērnu prom? Ukrainiete, kura citiem ārzemju pāriem laidusi pasaulē trīs dēlus, medijam “Deutsche Welle” atklāti pastāsta par savu pieredzi.



Ilustratīvs foto. (Foto: AP/Scanpix)


Jāatgādina, ka pirms dažām nedēļām pasauli satrieca video no Ukrainas klīnikas “BioTexCom”, kur bija redzami 46 surogātmāšu iznēsāti mazuļi, kuri pandēmijas dēļ nevarēja nokļūt pie īstajiem vecākiem. Šis video raisīja daudz diskusiju, tostarp lika cilvēkiem uzdot jautājumu – kā gan sieviete var iznēsāt bērnu un vēlāk to atdot prom. Vai tas nav emocionāli smagi?
 
Alina Stahorskaja ir viena no vismaz pusotra tūkstoša ukrainietēm, kura 2019. gadā iznēsāja un laida pasaulē bērnu, kurš atdots ārzemniekiem. 32 gadus vecajai sievietei no Harkovas šīs bija trešās surogasijas dzemdības jeb, kā pašas surogātmātes to sauc – programma. Pirmo “ne savu” dēlu viņa laida pasaulē pārim no Īrijas 21 gada vecumā. Tagad bijušajai pārdevējai ir pieci dēli – divi savi un trīs no programmas. Ar pāriem no Vācijas un Indijas, kuriem viņa iznēsāja bērnus, Alina aizvien uztur draudzīgas attiecības.
 
“Deutsche Welle” raksta, ka Alina ir viena no retajām mātēm, kura piekrita intervijai, neslēpjot savu īsto vārdu. Vienīgi viņa atteicās runāt par savu honorāru apmēriem, jo to aizliedzot līgums. Tomēr medijs, atsaucoties uz saviem avotiem, vēstī, ka ukrainietes par šo pakalpojumu saņem vidēji 15 000 eiro.
 
Vaicāta, kā kļuva par surogātmāti, Alina stāsta: “Pirmajā reizē es biju ļoti jauna. Ar pirmo vīru sašķobījās attiecības, man nācās no viņa aiziet, bet nebija kur dzīvot kopā ar bērnu. Manam pirmajam bērnam tobrīd bija trīsarpus gadi. Es meklēju darbu, bet man nav izglītības. Pamanīju sludinājumu, piezvanīju un mani uzņēma surogātmāšu programmā. Sākumā mēs dzīvojām pie manas vecmāmiņas. Tur arī bija liela ģimene – viņas vidējais dēls dzīvoja ar viņu, vēl tur bija divi bērni. Pusgadu padzīvoju tur, bet pēc tam par programmas naudu jau noīrēju dzīvokli un ar bērnu pārcēlos. Uz klīniku veikt analīzes braucu kopā ar dēlu. Viņš sēdēja gaitenī un mani gaidīja. Vai arī vedu pie vecmāmiņas.”
 
Sieviete atklāj, ka ne mirkli nav šaubījusies par lēmumu iznēsāt bērnus citiem. Sākumā viņa baidījās, ka netiks uzņemta programmā, jo ir pārāk jauna, bet viss izdevās. Arī viņas vecāki zināja, ar ko meita nodarbojas, un viņas lēmumu uztvēra normāli. “Es nekad neesmu slēpusi ne no kaimiņiem, ne draugiem, ne radiem. Dažiem, protams, bija slikts viedoklis par mani, jo es, redz, pārdodot savus bērnus, bet es viņiem atbildēju, ka tas ir normāli, neviens neko nevienam nepārdod. Un daudzas manas draudzenes caur mani iesaistījās programmā. Jau 10-15  meitenes.”
 
Surogātmāte gan atklāj, ka iesaistījās programmā ne tāpēc, ka vēlējās palīdzēt citiem pāriem, kuri nevar tikt pie bērniem. “Ja godīgi, es negāju tur, jo būtu kāda māte Terēze un vēlētos palīdzēt pāriem bez bērniem. Pirmkārt, es gāju pelnīt naudu. Mēs tagad sazināmies ar vecākiem un viņi ir man ļoti pateicīgi. Jā, man ir patīkami, ka esmu viņiem palīdzējusi, bet galvenokārt gāju tur savu mērķu vadīta.”
 
Uz iebildumu, ka citi šādas programmas uzskata par sievietes ekspluatāciju, Alina norāda: “Kad sieviete tur iet, viņa zina, kas tur būs. Un kāpēc. Es gribu sev nopirkt mašīnu vai izremontēt dzīvokli. Man nosauca summu: “Vai tāda tevi apmierina?” Es zinu, ar kādu summu varu rēķināties, zinu, ko par to naudu nopirkšu. Nekādu ekspluatāciju es te neredzu.”
 
Surogātmāte atklāj, ka pēc pirmā honorāra nopirka pusi no trīs istabu dzīvokļa, bet pēc otrās programmas – pusi no divistabu dzīvokļa. Tad viņa tās pārdeva un iegādājās vienistabas dzīvokli. Vēlāk pārdeva arī to un, saliekot kopā ar naudu no trešās programmas, iegādājās māju Harkovā, divas mašīnas. “Tādu naudu es nenopelnītu pa visiem šiem gadiem,” viņa atklāj.
 
Vaicāta, par pašsajūtu, sieviete atklāj, ka pirmās programmas laikā bijis visgrūtāk, jo viņa cieta no toksikozes, nevarēja nekur iziet ārā. “Sēdēju četrās sienās. Tad, protams, bija smagāk. Vēlāk, otrās un trešās programmas laikā tu jau skaidri zini, kam esi piekritis un kas tevi sagaida šajos mēnešos. Un kļūst vieglāk. Otrās programmas laikā ar krūti baroju “surogātbērnu”. Vēlāk man nekādas tabletes nepalīdzēja, lai atbrīvotos no piena. Tas paņēma laiku, bet nekādu nopietnu veselības problēmu man nav bijis. Neesmu pat šo piecu grūtniecību laikā pazaudējusi nevienu zobu. Meitenēm te parasti ir tā – izkrīt mati, zobi. Man nekā tāda nebija.”
 
Pēdējā surogasijas grūtniecība Alinai bija jau laikā, kad viņa sagāja kopā ar savu pašreizējo vīru. Sākumā viņš esot bijis kategoriski pret, vairākas dienas neesot runājis, jo Alina ar viņu neapspriedās par šo lēmumu, taču vīram algu maksā reizi divos mēnešos, bet pati Alina strādāt nevarēja, jo audzināja kopīgo dēlu, kurš bija vēl maziņš. “Bet maksāt par dzīvokli vajag, ēst arī gribas. Vēlāk, kad es viņam pateicu, ka neatkāpšos, viņš jau samierinājās. Viņam bija grūti redzēt mani stāvoklī, iznēsājam svešu bērnu. Viņš grib meitu, bet es ne ļoti. Es vispār vairs negribu bērnus. Man divi ir un pietiks. Bet viņš samierinājās. Tagad ar mašīnu brauc un normāli jūtas. Un viss ir labi,” viņa atklāj.
 
Sieviete atklāj, ka šo grūtniecību laikā juta – bērni, kurus viņa nes zem sirds, nav viņas, tomēr izturējās saudzīgi. “Tēvs no Indijas, tā bija pēdējā programma, sūtīja man dziesmas, kuras viņš dziedāja savā valodā, lai es tās atskaņoju bērnam. Atzīšos, ka reizi vai divas mēnesī ieslēdzu, bet ne katru dienu. Ar saviem bērniem es runāju, sazinājos. Tas bija pavisam citādāk. Bet šeit – ir un ir. Es zināju, ka man viņi jāiznēsā, jāatdod un viss. Ja godīgi, nekādas maigas jūtas es neloloju,” viņa neslēpj.
 
Vaicāta, vai tā bija arī pēc dzemdībām, Alīna apdomājas. “Kad es pirmo reiz ieraudzīju pēdējo bērniņu, viņš gulēja bērnu nodaļā, es toreiz parakstīju dokumentus un puisītis tieši ieraudājās. Pie viņa nesteidzās neviena no medmāsām vai ārstiem  viņi bija aizņemti ar mani, šiem papīriem, un nedevās pat viņam iedot knupīti. Man kļuva ļoti žēl. Gribēju pati paņemt rokās, bet mani palūdza aiziet. “Māmiņ, ejiet. Mēs visu zinām, tiksim galā. Pēc tam es mazliet paraudāju, protams. Bija grūti,” viņa saka.
 
Runājot par pirmajām divām grūtniecībām, Alina atklāj, ka pirmās laikā esot bijusi pavisam vienaldzīga, bet otrajā reizē baroja bērnu ar krūti. “Pēc tam, kad viņu paņēma, jā, man bija mazliet morāli grūti, bet es pat nevaru pastāstīt, kā tas izpaudās. Jā, es atcerējos par bērnu. Vecāki aptuveni pēc pusgada man atsūtīja fotogrāfiju, kā viņš sēž un smaida. Man līdz asarām bija patīkami, kad to ieraudzīju. Es gribu redzēt, kā aug šie bērniņi,  man gribas zināt, kāda būs viņu nākotne,” neslēpj surogātmāte.
 
Viņa aizvien uztur attiecības ar pēdējām divām ģimenēm. Pāris no Vācijas pat atbrauca uz Harkovu, lai parādītu puisītim, kur viņš piedzimis, taču patiesību, ka viņu iznēsāja cita sieviete, viņam neatklāja. Alina satika zēnu, kuram tika paskaidrots, ka viņa ir paziņa. Nekādas mātes jūtas viņa pret puisīti neloloja, jo apzinājās, ka tas nav viņas bērns.
 
Alina arī neslēpj, ka plāno vēl iesaistīties programmā, ja viņu vēl uzņems. “Pēdējo reizi,” viņa saka.
 
Jānorāda, ka komerciālā surogasija daudzās valstīs, ieskaitot Lielbritāniju, Franciju, Grieķiju, Dāniju, Nīderlandi, Spāniju, Šveici, Kanādu un Austrāliju ir aizliegta. Šajās valstīs tiek atbalstīta tikai altruistiskā surogasija. Savukārt Vācijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Itālijā, Ķīnā, Japānā un Saūda Arābijā ir aizliegta jebkāda surogasijas forma.
 
Ukrainā, Krievijā un Indijā surogātmātes bērnus drīkst iznēsāt par maksu.



0 Pievienot komentāru

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas