Aidis atzīst: "Ir labi! Man nav, par ko sūdzēties. Darbs ne man, ne sievai nav zaudēts, līdz ar to finansiālā situācija ģimenē nav mainījusies." Foto no privātā arhīva


Pat Covid-19 laikā nonākot slimnīcā, Aidis Tomsons saka: “Ir tīri labi!”

 20. maijs 2020 15:35 Gunita Krilova, Mammamuntetiem.lv Intervija

Pozitīvismu nenoslēpsi – tā par Latvijas Radio žurnālistu Aidi Tomsonu varētu teikt katrs, kas ar viņu kaut reizi dzīvē runājis. Par spīti tam, ka šajā Covid-19 izplatības laikā bija nonācis slimnīcā, Aidis optimistiski saka: “Mēs ar ģimeni esam no tiem, kam šī krīze drīzāk patīk nekā nepatīk. Ir tīri labi!”



Par godu Starptautiskajai ģimenes dienai, ko Latvijā un pasaulē atzīmē 15. maijā, vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv sadarbībā ar Labklājības ministriju veido interviju un stāstu sēriju “Ģimene tuvplānā”. Maija mēnesī ir lasāmas spēka intervijas ar ģimenēm Latvijā un diasporas latviešiem, kā arī sarunas ar speciālistiem, apskatot ģimeņu ārkārtas situācijas laika radītās problēmas un varbūt pat ieguvumus. Stāstu sērijas “Ģimene tuvplānā” ietvaros sarunājamies ar Latvijā zināmo un iecienīto radio žurnālistu Aidi Tomsonu, kas kopā ar sievu Tatjanu audzina trīs dēlus.
 
 
Saukļi, ka katra krīze ir iespēju laiks, varētu šķist pārspīlēti, ja tomēr ik pa brīdim nebūtu cilvēki, kas to apstiprina – jā, man šī krīze ir nesusi labas lietas. Nonācis slimnīcā ar “sirds kaiti”, žurnālists Aidis Tomsons saglabā optimismu un mieru, atbild uz nezināmiem tālruņa numuriem un neiebilst sarunai par to, kā šis laiks ir mainījis viņa un ģimenes dzīvi. “Man jau nemaz tik bieži sveši numuri nezvana! Tik traki, ka mani būtu nomocījuši kādi cilvēki, kuriem es vairs nespētu atbildēt uz telefona zvaniem, vēl nav!” smejot viņš saka. Attālinātā sarunā ar “Mammamuntetiem.lv” žurnālists atklāj, kā trīs bērnu ģimenei, kur dēliem ir gan skolas mācības, gan interešu izglītība, bet vienlaikus vecākiem jādodas uz saviem darbiem un arī vēl jāatbalsta savi vecāki, kas prasa arvien vairāk rūpju, izdodas saglabāt mieru, optimismu, nesūdzēties un pat priecāties par iespējām, ko paver ārkārtas situācija valstī.
 
Aidis Tomsons ar sievu Tatjanu ir precējies jau vairāk nekā 25 gadus. Foto no ģimenes arhīva.
 
Aidis pastāsta, ka ar sievu Tatjanu ir iepazinies slimnīcā, kur abi savulaik ilgāku laiku ārstējušies. Nu pāris audzina trīs dēlus, un Aidis nemaz nesūdzas par to troksni un jezgu, kas ir mājās, kur aug trīs aktīvi puiši. Vecākajam dēlam Artim ir 15 gadu un šogad gaidāms 9. klases izlaidums. Vidējam ir 14 gadu, un arī viņam šis ir nozīmīgs gads – Justs pabeigs Mākslas skolu. Jaunākais dēls Intars ir 10 gadu vecs, un viņš pa vakariem mīl ar tēti uzspēlēt hokeju un viņu nokausēt. Aidis apzinās: laiks, kas atvēlēts būšanai kopā ar dēliem, ir ierobežots – vēl trīs gadi, un viss! Vecākais dēls jau ir izlēmis, ka pēc vidusskolas gribēs dzīvot atsevišķi.
 
Kā jūtaties šajā krīzes laikā?
Ir labi! Man nav, par ko sūdzēties. Darbs ne man, ne sievai nav zaudēts, līdz ar to finansiālā situācija ģimenē nav mainījusies. Uz darbu dodos tāpat kā parasti, vienīgi radio intervijas nu notiek citādi. Sieva gan ir mazliet vairāk pa māju, bet arī viņai tagad jau arvien vairāk sanāk atgriezties darbā. Vienīgi bērniem viss ir no mājām, bet viņiem tas tīri labi patīk. Viņi labprāt izguļas, izpilda savus darbus. Varbūt mazākajam ir grūtāk, pietrūkst kontakta ar klasesbiedriem un skolotāju. Šogad mums ģimenē sanāk divi izlaidumi – vecākajam dēlam ir 9. klases izlaidums, bet Justs beidz Mākslas skolu.
 
Aidis apzinās: laiks, kas atvēlēts būšanai kopā ar dēliem, ir ierobežots – vēl trīs gadi, un viss!
 
Kā bērni tiek galā ar mācībām?
Bērni ar mācībām tiek galā paši. Mēs ar sievu arī iepriekš neesam īpaši aktīvi kontrolējuši viņu mācības un ik mirkli skatījušies e-klasē. Kā jau teicu, tagad sieva ir mazliet vairāk mājās, var palīdzēt vai asistēt bērniem. Sieva ir bērnudārza vadītājas vietniece, darbs viņai ir netālu, viņa ir blakus bērniem un atbalsta. Varbūt sievai šobrīd ir nedaudz grūtāk, jo viņa arī studē, strādā un vēl papildus apkopj savu mammu, kas ir pārcietusi insultu. Tomēr viņai šis laiks arī dod iespēju būt elastīgākai. Novads mums kā daudzbērnu ģimenei atved siltas pusdienas. Kopumā mums ik dienu ir jāpabaro septiņi cilvēki – arī mans tētis dzīvo pie mums. Tad mēs ar dēliem arī iesaistāmies ēst gatavošanā – mizojam kartupeļus, burkānus.
Ja bērniem vajag palīdzēt mācībās, vecākajam dēlam es varu līdzēt ar latviešu un krievu valodu, bet matemātika un fizika 9. klasei jau ir diezgan nopietna. Es redzu, ka vecākajam dēlam, piemēram, šāds mācību stils pat nāk par labu, jo reizēm viņam vajag vairāk laika, lai pabeigtu kādu darbu, un viņš var darboties savā tempā. Mums ir labi tas, ka bērni var satikties ar draugiem – iet divatā staigāt pa mežu, tāpēc tā saikne ar citiem bērniem viņiem nav zudusi. Mājās gan mēs tikties neļaujam.
 

FOTO: Aidis Tomsons un ģimene

 
Miers un pozitīvisms ir jūsu rakstura iezīme vai apzināti veidota attieksme?
Nu… man nav pamata būt negatīvam. Citiem situācija varētu būt daudz sarežģītāka. Mums ir privātmāja, kas dod daudz, viss ir vienkāršāk. Garkalne ir zaļš un kluss ciematiņš. Apstākļi ir pietiekami labi, lai nebūtu jābēdājas. Pienākumu mums nekad nav bijis maz. Man patīk kaut ko darīt. Es labprāt pusstundu, stundu pasēžu un atpūšos, bet ilgi tā negribu, man gribas darboties. Ja man ir ko darīt, es esmu apmierināts.
 
Kas jūs sadusmo? Vai darbā nav sajūta, ka reizēm cīnāties ar vējdzirnavām?
Pa daudzajiem gadiem esmu apzinājies, ka varu uzrunāt to auditorijas daļu, ko varu, bet tos, kas negrib neko klausīties un zināt, es uzrunāt nevaru. Pāris reižu gan esmu sadusmojies, kad teicu sievai – nu kā tā var! Feisbukā uzturu aktīvu komunikāciju ar cilvēkiem, un tad es arī redzu, cik daudzveidīgi ir cilvēku viedokļi un ka reizēm tiek publicētas absolūtākās muļķības. Ir labi redzēt arī visādus brīnumus un to, cik ļoti atšķiras tas, kā uztveram lietas.
Bet, jā, varbūt par toleranci es sev apzināti atgādinu – ka to vajag gan saglabāt.
 
Vai ceļš uz darbu un atpakaļ uz mājām jūs nenogurdina?
Man ceļš ir ļoti ērts – ar vilcienu tās ir 30 minūtes. Laikā, kad uz darbu bija jābrauc obligāti ar mašīnu, tad bija grūtāk. Man patīk braukt ar vilcienu, jo es to daru laikā, kad tas nav pārpildīts. Es lasu, izbaudu braucienu. Reizēm šķiet, ka tas varētu būt garāks.
 
Vai bieži esat saņēmis komentārus par bērnu dzimumu – neuztraucieties, gan ceturtā būs meita?
Bērnu dzimums man nešķiet aktuāls. Otrajam bērnam mēs dzimumu nezinājām līdz pat beigām. Man tas vienmēr ir licies mazsvarīgs jautājums. Man nekad nav gribējies kaut ko no tā, kā nav. Ir forši – trīs čaļi, kāpēc ne?! Būtu meitenes, arī būtu forši! Es pieļauju, ka šādas piezīmes no apkārtējiem nav nopietni uztveramas, tas drīzāk tāds temats, par ko vienkārši parunāt.
 
Tatjana Tomsone ar dēliem un suņuku. Foto no ģimenes arhīva.
 
Kā dalāt pienākumus ģimenē?
Sākotnēji, kad uzcēlām māju, darbus sadalījām pēc principa – es pa āru, sieva pa iekšu. Sieva īpaši negribēja prom no Rīgas, jo bija uzaugusi Vecrīgā, tāpēc sākotnējais darbu dalījums bija tāds; protams, kaut kādi remontdarbi bija manā pārziņā. Tomēr tagad jau ir tā, ka gandrīz vienmēr sieva taisa ēst, jo viņa to prot labāk, lai gan arī mēs ar dēliem reizēm palīdzam – mizojam un griežam kartupeļus, burkānus. Vēl sievas ziņā vairāk ir puķu aplaistīšana un putekļu slaucīšana, un drēbju mazgāšana. Praktiski pārējais ir uz maniem pleciem, jo sievai laika ir mazāk. Es parasti gludinu veļu, mājas tīrīšana arī ir manā ziņā. Kopumā jau mēs ievērojam principu – kurš brīvāks, tas dara.
 
Kā dēlus iesaistāt mājsaimniecības pienākumos?
Man šķiet, ka šī ir visu vecāku iekšējā dilemma – no vienas puses, šķiet, ka vajadzētu bērnus vairāk iesaistīt mājas darbos, no otras puses, gribas, lai viņu brīvais laiks piepildās ar citām lietām. Tur ir kaut kāda taustīšanās. Ir reizes, kad puikas paši piedāvājas. Dienu pirms slimnīcas es ņēmos ar puķu pārstādīšanu, tad jaunākais pieteicās palīgā – nesa podus, zemi un stādīja ar mani kopā. Ir lietas, kurās es atkal saku, ka ir jāpalīdz, piemēram, manam tētim malku zāģēt. Arī zāli palīdz nopļaut. Savas istabas, izskatās, paši sāk kopt, tur vairs nav daudz jāiejaucas. Tāpat, kad jātaisa ēst, saucu visus, un ejam gatavot.
 
Izklausās, ka nedzīvojat pēc stingra grafika, bet vairāk pēc sarunāšanas principa.
Jā, noteikti. Tā ir. Reizēm, kad viņiem pašiem negribas, tad arī nespiežam.
 
Ko darāt, kad mājās ir pārāk liels troksnis un gribas laiku sev?
No rītiem man tās ir pastaigas pa mežu, bet tā vairāk ir tāda meditatīva lieta. Staigāt es eju, kad visi guļ, un tad vēl tas troksnis nemaz nav tik liels. Es nevarētu teikt, ka man mājās ir pārāk skaļi. Mani netraucē, ka ir pārāk skaļi. Reizēm gan saku bērniem – viss, ejiet ārā! Nav jau arī bērni tik maziņi. Agrāk viņi lielāku trādirīdi taisīja. Reizēm ar mazāko dēlu jāspēlē hokejs, tad viņš mani nokausē.
Es saprotu, ka divi lielākie pēc dažiem gadiem no mūsu mājas pazudīs. Ir jau labi, kamēr vēl ir. Tas laiks kopā ir ierobežots. Tas ir pats par sevi saprotams, jo vecākais dēls jau tagad zina, ka tad, kad studēs augstskolā, viņš gribēs dzīvot atsevišķi.
 
Bet, ja kādā mirklī esi noguris, dusmīgs vai vienkārši ir “ne līdz tam” un nekādu mīlestības izjūtu nav, nav slikti pieiet pie sievas un iedot buču, un sacīt, ka tu viņu mīli. Un izrādās – pēc tam arī jūties tā, ka mīli viņu.
 
Kas ir jūsu un sievas ilgās kopdzīves atslēga? Daudziem neizdodas nodzīvot tik ilgi kopā.
Iepazināmies mēs slimnīcā, kur abi divi gulējām un ilgi ārstējāmies. Atslēga… Noslēpumi? Nav jau tādas vienas receptes. Iespējams, ir kaut kādas atziņas, kas katram, arī man, ir, pie kā turos. Ja varētu dzīvi vai mīlestību salikt pa plauktiņiem, sasistematizēt matemātiskās formulās, tad jau būtu viegli dzīvot. Bet, jā, jāatzīst, ka tā doma, ka laulība ir jāsaglabā, tiek uzturēta. Līdz ar to tāda ideja – pamēģināsim un, ja nesanāks, iesim katrs uz savu pusi – netiek mūsu galvās uzturēta. Standarta frāze, ka mīlestība ir jākopj, – tā tas ir. Attiecības ir kaut kādā mērā jāuztur un jākultivē. Tāpēc varētu teikt, ka tā ir tāda apzināta izvēle – uzturēt attiecības. Jā, tādā ziņā es to esmu apzināti izvēlējies. Un tur jau arī ir tas psiholoģiskais paradokss – ja tu kaut ko izlem un kaut ko dari, tam bieži vien seko līdzi arī emocijas. Sākumā tu iemīlies, tam seko emocijas un tad darīšana. Bet, ja kādā mirklī esi noguris, dusmīgs vai vienkārši ir “ne līdz tam” un nekādu mīlestības izjūtu nav, nav slikti pieiet pie sievas un iedot buču, un sacīt, ka tu viņu mīli. Un izrādās – pēc tam arī jūties tā, ka mīli viņu. Tās emocijas atnāk.
Grūti jau tā pateikt. Bet, jā, ir tā, ka es citreiz speciāli veltu laiku tam, lai vērotu sievu no rītiem, kad viņa guļ. Es viņu vēroju un domāju, ka viņu mīlu. Jautājums jau vienmēr it tas, vai mēs to gribam. Vai uzskatām to par nepieciešamu lietu. Ja esmu nolēmis, ka tas ir nepieciešams, tad to ir vieglāk sasniegt. Esam arī ar dēliem runājuši, kā tas būtu, ja es ar mammu šķirtos, kā viņi to uztvertu. Lielā mērā, kad pieaugušie strīdas, viņi katrs domā tikai par sevi, ne tik daudz par to otru vai bērniem. Mūsu gadījumā tie ir vēl trīs bērni. Kāda jēga teikt, ka tu viņus mīli, bet rīkoties savtīgi?
 
Aidis Tomsons ar sievu Tatjanu. Foto no ģimenes arhīva.
 
Kā cenšaties iepriecināt sievu?
Ir jau lietas, kuras man nesanāk (smejas). Viņai patīk puķes… Sieva ir teikusi, ka viņai pietrūkst komplimentu, to es zinu. Es neesmu bijis pārāk veiksmīgs dāvinātājs. Bet viena lieta, kas viņai ir svarīga, – viņa ir cilvēks, kuram vajag izrunāties. Vienkārši izstāstīt, kas viņai uz sirds.
 
Cik daudz šajā izvēlē ir bijis vecāku piemērs – veiksmīgs, iedrošinošs. Vai tam ir nozīme?
Mani vecāki nodzīvoja garu un laimīgu mūžu, kopumā 50 gadu kopā. Mana mamma ar tēti bija krietni citādi. Pat nezinu, vai es varētu teikt, ka tas ir bijis kā piemērs, ko kopēt, ja nu vienīgi tā ideja un doma, ka ir nepieciešams laulību kopt, – tik daudz droši vien jā. Citādi ir lietas, kuras es sākumā pamēģināju kopēt, bet tas nedarbojās.
 
Ko jūs dzīvē būtu mainījis vai citādi darījis, atskatoties uz jau notikušo?
Hm… Nekas tāds nenāk prātā… Varbūt tas būtu tikai kādos ļoti lielos sīkumos… tādos tīri praktiskos jautājumos. Mājai varbūt vajadzēja citādu jumtu likt vai siltumizolācijas materiālus izvēlēties citus (smejas). Kaut kādas tādas triviālas lietas. Lielos vilcienos – nē. Nekas nenāk prāta, ko es gribētu citādi.
 

Stāstu sarunu sērija “Ģimene tuvplānā”

Par godu Starptautiskajai ģimenes dienai, ko Latvijā un pasaulē atzīmē 15. maijā, vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv uzsāk interviju un stāstu sēriju “Ģimene tuvplānā”. Tās ietvaros maija mēnesī būs lasāmas spēka sarunas - sirsnīgu un spēcinošu interviju sērija ar ģimenēm, mammām, tētiem Latvijā, kā arī ar diasporas latviešiem par to, ko ģimenēm nesis Covid-19 gads un kādu redz tuvāku un tālāku nākotni. Spēka stāstos atklājas arī ikviena kā cilvēka vājums un vienlaikus arī spēks šo grūto posmu izdzīvot, līdzi ņemot un rodot arvien jaunas atziņas un saskatot iespējas. Gaidāmas arī sarunas ar speciālistiem, apskatot ģimeņu jauno situāciju “tuvplānā”. Spēka stāstus un intervijas ar speciālistiem veido vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv sadarbībā ar Labklājības ministriju. Stāsti lasāmi www.mammamuntetiem.lv, savukārt video formātā skatāmi Mammamuntetiem.lv Facebook profilā un Youtube.com kanālā




0 Pievienot komentāru


Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas