RSU eksperts Artūrs Miksons: neviens līdz šim nav saskāries ar ārkārtas situāciju un dzīvi karantīnā

 30. marts 2020 16:30 Raksts

Nu jau pāris nedēļu Covid-19 pandēmijas dēļ mūsu dzīve ir apmetusi kūleni, un ikviens ir bijis spiests krasi mainīt ikdienas ieradumus. Šajā ārkārtas situācijā kolektīvā apziņa, godaprāts un vienota rīcība ir būtiska un nenovērtējama. Bet ko darīt katram individuāli, lai adaptētos krīzes situācijai psiholoģiski? Atbild Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas ārsts psihoterapeits un docētājs Artūrs Miksons.



Visvieglāk krīzes pārcieš cilvēki, kas ir pa vidu – viņi cer, ka viss būs labi, ka atgriezīsies ierastā ikdienas dzīve, bet rēķinās, ka var būt sliktāk un gatavoties plānam B. Foto: www.pexels.com


"Visracionālāk krīzi pārdzīvot ir, ejot pa "zelta vidusceļu" – pieņemot situāciju, gūstot no tās mācību un rīkojoties racionāli," uzskata Artūrs Miksons.

 

Kāpēc cilvēki uz šo situāciju reaģē tik dažādi?
Šī brīža situāciju var salīdzināt ar to, kā jūtas students, kurš visu atliek uz pēdējo brīdi, un viņam pēkšņi paziņo, ka eksāmens jākārto divus mēnešus ātrāk. Ir vairāki scenāriji, ko students varētu darīt, – viens ir sākt panikot, pārmest, vainot situāciju vai sevi, otrs – noliegt visu, uzskatīt, ka viss ir pārspīlēts un gan jau kaut kā izkulšos. Optimālākajā variantā būtu jāpieņem situācija un jāsāk tā risināt ar resursiem, kuri pašlaik ir pieejami. To pašu redzam arī tagad – ir cilvēki, kuri klaji ignorē visus drošības pasākumus, un ir tādi, kuri krīt panikā un izpērk veikalu plauktus.

Jāaizdomājas par to, ko šī krīze mums katram nozīmē un par ko mēs patiesībā esam satraukušies – par to, ka jāstrādā mājās, ka samazinājušies kontakti ar draugiem vai izjukuši brīvdienu plāni? Ja tagad cilvēks ir panikā, tad, visticamāk, jau pirms krīzes viņš ir dzīvojis izvaires situācijā un viņam ir bijušas attiecību vai darba problēmas.

Šodienas situācija ir unikāla, jo neviens līdz šim nekad nav saskāries ar ārkārtas situāciju un dzīvi karantīnā. To var salīdzināt ar traumatisku krīzi, kas prasa pielāgoties, meklēt risinājumus, lai adaptētos un izdzīvotu.

Realitātes noliegums ir psihes aizsardzības mehānisms. Ja cilvēki sāks apzināties reālo situāciju, tad, visticamāk, uzreiz netiks ar to galā. 

Cilvēku reakcijās varam atpazīt visas krīzei raksturīgās stadijas: šoks, noliegums, dusmas, vainas izjūta, skumjas, bailes un pieņemšana.

Realitātes noliegums ir psihes aizsardzības mehānisms. Ja cilvēki sāks apzināties reālo situāciju, tad, visticamāk, uzreiz netiks ar to galā. Savukārt otrā galējībā esošie krīt panikā un katastrofizē situāciju. Viņi nespēj uzticēties autoritātēm, bet arī paši nespēj pieņemt lēmumus, jo tad ir jāuzņemas atbildība par tiem. Tas rada milzīgu trauksmi, kas ir kaut kā jāizreaģē. Meklējot autoritātes, cilvēki mētājas no vienas pie citas. Tas parauj līdzi citus līdzīgi domājošos un rada masu paniku.

 

Spēja paskatīties uz situāciju racionāli un kritiski ir zelta vērta – kur to var iemācīties?
Mazās ikdienas situācijās, ko bieži cilvēki pat neapzinās, piemēram, risinot sadzīves problēmas vai sarežģījumus darbā un attiecībās. Tās arī var uztver kā mazu krīzi – var vainot visu un arī sevi, vai arī atzīt, kas ir noticis un saprast, ko nākamreiz var darīt citādi. Pirmajā gadījumā nepatīkamās izjūtas tiks izreaģētas, bet neko jaunu neiemācīsimies, un nākamajā situācijā uzvedīsimies tieši tāpat. Situācijas katru reizi var būt atšķirīgas, bet prāta stāvoklim jābūt tādam pašām – realitāti pieņemošam un uz rīcību vērstam. Šis reakcijas veids palīdz arī lielās krīzes atrisināt.

Krīze ir kā palielināmais stikls, kas izgaismo visu pieredzi, kas bijusi iepriekš. Tā parāda to, kā līdz šim esam iemācījušies tikt galā ar dzīves grūtībām. Ja ir destruktīvs, neadaptīvs reagēšanas veids, tad lielā krīzē tas var desmitkāršoties, no kā cieš gan cilvēks pats, gan apkārtējie.

Krīze var aktualizēt iepriekšējās emocionālās pieredzes. Tas provocē dažādas izjūtas – izmisumu, vientulību, dusmas, aizvainojumu, un tas ir normāli.

Ko tagad varam darīt, lai emocionāli justos labāk?
Sākumā būtu jāpajautā sev, kuru dzīves aspektu krīze ir visvairāk ietekmējusi un ko es varu darīt, lai šo aspektu mainītu. Cilvēkam instrumenti šodienas situācijas labošanai jāmeklē sevī, savā iepriekšējā pieredzē. Var būt tā, ka cilvēkam šādu intrumentu nav, ja iepriekš viņš ir peldējis pa straumi vai paļāvies uz veiksmi.

Krīze var aktualizēt iepriekšējās emocionālās pieredzes. Tas provocē dažādas izjūtas – izmisumu, vientulību, dusmas, aizvainojumu, un tas ir normāli. Šajā gadījumā var reaģēt neproduktīvi, piemēram, izgāžot dusmas feisbukā, bet var arī konstruktīvi un racionāli sākt kaut ko darīt, lai situāciju sakārtotu gan mājās, gan darbā. Kopumā cilvēkiem tomēr ir ļoti daudz iespēju, kā vērtīgi pavadīt šo laiku, – varam sakārtot iedzīvi, attiecības, iemācīties ko jaunu.

 

Tagad daudziem cilvēkiem liels izaicinājums ir pavadīt visu dienu kopā ar ģimeni un bērniem. Kāpēc tā notiek?
Ja līdz šim bijām raduši kontaktēties minimāli un tikties tikai jaukajos brīžos, tad tagad ir jāmācās jauns attiecību modelis, jāapgūst jauni veidi, kā kopā pavadīt laiku. Mācoties kaut ko jaunu, parādās bailes no neveiksmēm, un tad jāmeklē iekšējie resursi, lai tās pārvarētu. Līdzīgi ir ar attālināto darbu – cilvēkiem ir jāapgūst jaunas iemaņas, jaunas tehnoloģijas, jāmeklē veidi, kā sevi disciplinēt.

Vajadzētu paņemt atpūtu no informācijas, neskatīties visas ziņas pēc kārtas, kas bieži vien ir toksiska informācija vai viltus ziņas, kas uzvelk cilvēkus.

Labs veids, kā tikt galā ar situāciju, ir nevis dzīvot noliegumā, bet atzīt problēmu un darīt visu, lai nesaskartos ar situāciju, kas taucē. Šajā gadījumā – izvairīties no pārmērīgas dzīvošanas krīzes informatīvajā vidē, kas apmierina vajadzību realizēt savas bailes, dusmas, skaudību.

Vajadzētu paņemt atpūtu no informācijas, neskatīties visas ziņas pēc kārtas, kas bieži vien ir toksiska informācija vai viltus ziņas, kas uzvelk cilvēkus. Šis ir brīdis, kad varētu vairāk fokusēties uz sevi.

Visvieglāk krīzes pārcieš cilvēki, kas ir pa vidu – viņi cer, ka viss būs labi, ka atgriezīsies ierastā ikdienas dzīve, bet rēķinās, ka var būt sliktāk un gatavoties plānam B.

 

Kā šajā laikā jūtas jaunieši? Šis viņiem varētu būt satraucošs laiks, it sevišķi vidusskolu pēdējo klašu skolēniem.
Jauniešiem ir dažādas izjūtas – no vienas puses, prieks, ka nav jāiet uz skolu, no otras, – uztraukums, kā būs ar attālinātajām mācībām un eksāmeniem. Tie, kas dzīvo viedierīcēs un tehnoloģijās, jūtas ļoti komfortabli, jo tas ir viņu pierastais dzīvesveids.

Daļa skolēnu nesatraucas, jo nesaprot situācijas nopietnību, citi – saprot, taču viņiem iestājas noliegums. Jauniešu reakcija bieži ir atkarīga no tā, kā viņu ģimene uztver šo situāciju. Manuprāt, visvairāk cietīs jaunieši no nelabvēlīgām ģimenēm, kas komunikācijā ar ārpasauli guva glābiņu un mierinājumu. Tagad viņi varētu justies kā iesprostoti, jo ir jābūt izolācijā mājās, kur jūtas slikti. Iespējams, šajā situācijā varētu palielināties vardarbība ģimenēs.

Jauniešiem, kuri šogad beigs vidusskolu un domā, kur mācīties tālāk, šis dzīves posms jau tāpat ir satraucošs, jo jātiek galā ar kārtējo attīstības krīzi. Klāt šajā situācijā nāk Covid-19 krīze, kas ir papildu stresors.

 

Avots: www.rsu.lv




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas