Kāpēc nevar izmest to veco kruzuļkleitu? Pārdomas par vācējiem un tīrītājiem

 26. marts 2020 8:05 Raksts

Ģenerāltīrīšana nav praktiska, bet gan smalki psiholoģiska padarīšana. Arī tad, ja jātīra citu krājumi.



Foto: Shutterstock.com

Bet tieši par to arī ir ģenerāltīrīšana – lai atgūtu sirdī prieka gaviles par vietu, kurā tu dzīvo, un par mantām un lietām, ar kurām tu dzīvo.


Ģenerāltīrīšana ir jaunā apzinātība, jaunais melnais, jaunais detokss. To dara visi, ne tikai pēc naftalīna smaržojošas kundzītes ar ruļļu tīkliņiem galvā: gan jauni, gan veci, gan sievietes, gan vīrieši, gan bagātie, gan nabagie. Tie, kas dzimuši kā ģenerāltīrītāji, beidzot var uzelpot – viņi vairs nav ģimenes kaitinošās suņa naglas dibenā, bet gan mūsdienu varoņi, kas, ja vien vēl ir arī ar biznesa ķērienu, jau paguvuši uzbūvēt savas ģenerāltīrītāju impērijas.

 

Arī es esmu dzimusi ģenerāltīrītāja, un dzīve mani allaž savedusi kopā ar cilvēkiem, kurus es saucu par “vāverēm”. Viņiem visu vienmēr vajag, neko nedrīkst atdot vai izmest, un viņi ik pa brīdim lūdzošākā vai draudošākā formā man ir teikuši: “tikai nesāc kārtot” un “tev ka tik izmes”. Taču tieši viņi tajā mantu biezoknī regulāri meklē to vienīgo vajadzīgo, bet neatrodamo lietu. Un neizskatās arī, ka tas biezoknis liktu viņu sirdīm gavilēt priekā.

 

Bet tieši par to arī ir ģenerāltīrīšana – lai atgūtu sirdī prieka gaviles par vietu, kurā tu dzīvo, un par mantām un lietām, ar kurām tu dzīvo. Tā nav gluži mana frāze, to man iemācīja, iespējams, visu laiku slavenākā “tīrītāja”, pieticīgā japāniete Marija Kondo. Viņa vārdos noformulēja to, kā es vienmēr jūtos, kad pēc tāda vairākstundu maratona beidzot atliecu muguru un pārlaižu skatienu citādai, sakārtotākai telpai.

Tie, kas dzimuši kā ģenerāltīrītāji, beidzot var uzelpot – viņi vairs nav ģimenes kaitinošās suņa naglas dibenā, bet gan mūsdienu varoņi

Daudzu svētdienu laikā

Prieks un tīrīšana šķiet nesavienojami jēdzieni? Pēc manas pieredzes, tie ir nesavienojami tikai tad, ja visu trīsstāvu māju grib izrevidēt pāris stundu laikā. Tā pati Kondo pilnai ģenerāltīrīšanai atvēl sešus mēnešus, citi pat gadu un ilgāk. Nekas nav jāizdara vienas svētdienas laikā, jo... vispār nekas nav jāpaspēj. Ģenerāltīrīšana nav kaut kas, kas obligāti jādara. Ja ne citādi, tad bērni vai radinieki varēs to darīt... nu, ja galīgi nekad tā arī neatradās ne brīvs mirklis, ne gribas (zviedriem esot tāds termins dostadnik, kas burtiski nozīmē – nāves tīrīšana, ar to saprotot mantu izrevidēšanu pirms nāves, lai radiniekiem ar to nebūtu jānoņemas).

 

Es reizēm mēdzu sevi pārvērtēt un ieplānot tik daudz ģenerāltīrīšanas, ka vēl pirms bērniem tās beidzās kaut kur pusē ar piekusumu; ar bērniem – kaut kur vienā trešdaļā, jo viņiem zupa jāvāra. Tā nu es dažreiz sapņoju par laiku, kad es būtu pavisam viena bez jebkādiem pienākumiem un tad varētu augām dienām kārtot un revidēt vismaz kādu nedēļu. Jā, citi sapņo par spa Itālijā, bet es – par netraucētu ģenerāltīrīšanu. Kas nu kuram tuvāks.

Prieks un tīrīšana šķiet nesavienojami jēdzieni? Pēc manas pieredzes, tie ir nesavienojami tikai tad, ja visu trīsstāvu māju grib izrevidēt pāris stundu laikā.

Tagad es pievēršos tikai viena akūtākā, viskaitinošākā “punkta” likvidēšanai, kas prasa, maksimums, pāris stundu laika. Eksperti ģenerāltīrīšanu parasti iesaka sākt ar drēbju skapja revidēšanu. Jo ar lupatām ir vieglāk tikt galā nekā, piemēram, ar dokumentiem, turklāt daudziem tieši drēbju skapji plīst un lūst. Arī Kondo sāk ar apģērbu, tad ķeras klāt grāmatām, dokumentiem un papīriem, pēc tam virtuves, vannas istabas, garāžas mantām un nobeidz ar sentimentālām lietām. Es drēbju skapi revidēju divreiz gadā – kad mainu sezonas drēbes. Tas tad arī ir brīdis, kad atvados no lietām, kuras tā arī neesmu vilkusi vai par kurām skaidrs, ka vairs neuzvilkšu (var gadīties, ka, liekot nost, apģērba gabals vēl šķita tīri velkams, bet pēc pusgada... ni un ni). Es gan esmu tik bezceremoniāla, ka vēlāk vairākas reizes nācies nožēlot, tāpēc tagad lietas, kas ir augstas kvalitātes, no laba materiāla un nav ne par mazu, ne par īsu, bet “kaut kā nevaru uzvilkt”, mēdzu vienkārši nolikt atsevišķā kastē. Varbūt pēc kāda laika “varēšu uzvilkt”.

 

Kā mēms atgādinājums

Mēdz teikt, ka cilvēki vispār valkā tikai 20 procentu no savas garderobes un pārējie 80 procenti tur vienkārši karājas. Tas gan nenozīmē, ka tie visi uzreiz jādod prom, jo pa lauku skrienamajās ūziņās uz operu gluži neiesim un otrādi. Taču man skapī nav “kad beidzot saņemšos diētai” drēbju. Var jau tādas turēt kā kolekciju vai mēmu atgādinājumu, un es nesaku, ka tā kādreiz nenotiks. Tikai – vai tad, kad tas notiks, tas apģērba gabals vēl būs tikpat iekārojams? Man kā principa “labāk zīle rokā nekā mednis kokā” piekritējai jaukāka alternatīva šķiet pārdot tos mēmos atgādinājumus (ja vien tie ir pārdodami) un par iegūto naudiņu nopirkt kaut ko tādu, par ko sirds priekā gavilē. Vienai no manām draudzenēm bija pilns skapis ekstravagantām, ikdienā faktiski nevalkājamām kleitām. Ja viņa būtu baronese, nevis vienkārši juridiskās nodaļas darbiniece, varbūt arī to varētu saukt par lietderīgu garderobi. Viņa ik pa brīdim centās saņemties un atbrīvoties no lielākās daļas. Tas gan allaž beidzās ar to, ka viņa tika vaļā no pēdējā mēteļa vai biksēm, bet nevienas kleitas. Pirms kāda gada draudzene pārtrauca cīnīties – tagad kleitas viņai ir kolekcija. Kā citi krāj gleznas, tā viņa krāj savas trakās kleitas. “Šā procesa jēga nav sevi piespiest izmest mantas; tas ir tikai atgādinājums par to, kā tu jūties ar katru lietu, kas ir tavā īpašumā,” Netflix šovā Tidying with Marie Kondo saka Kondo.

 

Vai es drēbēm saku paldies, pirms lieku tās atdodamo maisā? Atklāti? Nē. Bet, iespējams, šādas empātijas un līdzcietības trenēšana pret lietām palielina arī empātiju pret sevi. Un tad tāda ģenerāltīrīšana ir nevis cīniņš ar gribasspēku, bet gan drīzāk kā bēres, atvadīšanās no lietām, kas bijušas mīļas un tuvas (vai arī tādas nekad nav bijušas, bet kaut kādu iemeslu dēļ jau tās ir tavā mājā), bet nu vairs nav noderīgas. Ir starpība, vai tu neonrozā džemperi, ko tā arī nekad neuzvilki, vienkārši ielidini maisā, vai pasaki paldies, ka tas tev uzskatāmi parādīja – neonrozā tomēr ir bērnu krāsa.

Agrā jaunībā kopā ar mammu izmetām ārā nu patiešām vecu katlu, bet mans mīļais tētis, kurš arī no “vāvernieku” sugas, atnesa to atpakaļ pēc pāris stundām, pat nenojauzdams, ka mēs to izmetām.

Izgriezt var ātri

Ģenerāltīrīšana vispār nav praktiska, bet gan psiholoģiska padarīšana, turklāt ne vienkārši “iztīri māju, un iztīrīsies galva” līmenī. Man, piemēram, ir problēmas atteikties no grāmatām, pat visnejēdzīgākās un tā arī nelasītās gadiem tup manā grāmatplauktā. Bet nu es sevi esmu pārliecinājusi, ka makulatūrā nodot tomēr nav nemaz tik traki, un pirms mēneša atbrīvoju divus plauktus. Tās grāmatas tur speciāli bija saliktas jau pirms gada, un dažas no tām bija patiešām stulbas (tā es te sevi mierinu). Tāpat kā manas draudzenes kleitām, arī manām grāmatām praktiska pieeja nederēja – man vienalga, ka, racionāli domājot, es, protams, tās sešsimt divdesmit trīs grāmatas nekad mūžā vairs ne pārlasīšu, daudzas tā arī pat neizlasīšu, un vispār tur tikai putekļi krājas. Esmu tām piedēvējusi gluži vai metafizisku jēgu, un, ja arī tev tāds “karstais punkts” ir, nesteidz to risināt tīri praktiski. Ja tas ir pārāk “karsts”, vispār neaiztiec. Gan jau pienāks mirklis, kad arī tur varēs sapost. Jo pēkšņa pārmaiņa ir kā operācija. Izgriezt var ātri, bet atlabšanas process var būt ilgs un sāpīgs.

 

Tagad vajag

Galu galā tas noteikti nav vienīgais, ko post un uzpucēt. Manā gadījumā grāmatplaukts ir viskārtīgākā (kaut arī vispiebāztākā) vieta mājā, bet tas ne tuvu nelīdzinās tiem krājumiem, par kādiem mūsmāju “vāveres” ir parūpējušās. Mūsu mājās tādas ir veselas trīs – viens liels un divi mazi. Ar pēdējo vāverkrājumiem esmu mēģinājusi tikt galā, kopīgi ģenerāltīrot, bet viņi nespēj atteikties ne no vienas mantas, un nelīdz skaļa un dusmīga aizrādīšana, ka tā manta te neaiztikta stāv jau no pagājušās kārtošanas reizes. Vienalga, tagad vajag. Viņi ir stāvējuši arī pie miskastes un pētījuši, vai kaut kas, ko tagad atkal vajag, nav tomēr izmests. Tāpēc viņu krājumus revidēju tikai viņu prombūtnes laikā, un pēdējo reizi pat mantas divu atdotu maisu apjomā viņi knapi pamanīja. Galvenais ir lieki nesatraukt un nestāstīt.

“Vāverniekiem” ir izteikta tendence aizmirst, kas tad ir viņu krājumos, un, visticamāk, viņi pilnām mutēm apgalvos, ka nekas tāds nekad šajā mājā nemaz nav bijis.

Ar Mr. Squirrel ir krietni grūtāk. Esmu pa kluso metusi ārā vecum vecu vizītkaršu kaudzes, bet laikam maiss tika saplēsts, kad to meta atkritumsavācējmašīnā, un, man par šausmām, atnākot mājās, atklāju, ka visa iela nosēta ar tām pašām vizītkartēm, no kurām biju cerējusi atbrīvoties. Pēc saskrāpētu un noķēpātu CD izmešanas Mr. Squirrel ar mani nerunāja nedēļu. Taču, ja domā, ka esmu atmetusi ar roku tīrīšanai šajā karazonā, maldies. Esmu tikai izkopusi smalkas tehnikas, kā atbrīvoties no viskaitinošākajiem “mēsliem”, piemēram, atkārtoti pajautājot, vai gadījumā mums nav tāda vai šāda lieta. “Vāverniekiem” ir izteikta tendence aizmirst, kas tad ir viņu krājumos, un, visticamāk, viņi pilnām mutēm apgalvos, ka nekas tāds nekad šajā mājā nemaz nav bijis. Ja tā, var droši mest ārā. Lielus apjomus labāk mest ārā pa mazām porcijām. Ja es būtu izmetusi nevis uzreiz visus 73 noķēpātos CD (nē, es neskaitīju, mani apvainoja tik daudzu izmešanā), bet tikai desmit, neviens nebūtu pamanījis. Un, ja nav pārliecības, vai tiešām nepamanīs, vispirms vajag tos noslēpt no acīm. Ja nepamana, ar dievpalīgu var sūtīt uz izgāztuvi. Metot ārā, gan jāpārliecinās, ka nejauši neatradīs, bet tur labi palīdz maisi. Agrā jaunībā kopā ar mammu izmetām ārā nu patiešām vecu katlu, bet mans mīļais tētis, kurš arī no “vāvernieku” sugas, atnesa to atpakaļ pēc pāris stundām, pat nenojauzdams, ka mēs to izmetām.

 

Protams, var iet godīgu ceļu, bet es desmit gadu laikā tā arī neesmu spējusi pierunāt kaut ko darīt ar dokumentu un vecu žurnālu kalniem, novecojušām mācību grāmatām un pat visādām sen vairs neviena nelietotām elektronikas precēm. Mums mājās vēl joprojām ir Walkie Talkie... Kas tas bija? Diktofons? Magnetofons?

Es drēbju skapi revidēju divreiz gadā – kad mainu sezonas drēbes. Tas tad arī ir brīdis, kad atvados no lietām, kuras tā arī neesmu vilkusi vai par kurām skaidrs, ka vairs neuzvilkšu

Es ticu, ka cilvēki, kuri nespēj no tādiem... sauksim tos par niekiem, tikt vaļā, nav vienkārši slinki un nekārtīgi. Tas būtu pārāk primitīvs skaidrojums. Dažiem tās ir saldas atmiņas; citiem mierinājums; kādam nespēja atteikties no kaut kā, par ko varbūt kaut kad ir samaksāts daudz naudas; vēl citam tik samocītas un sapiņķētas emocijas, ka jucekli ir vieglāk izturēt. Bet mani nepārskatāmu mantu kalni vienkārši žņaudz. Dažām mantām nāk līdzi bagāža, kas ne vienmēr ir tā jaukākā, un dažas no tām ir nejauki “skaļas”. Ikviena manta prasa ne tikai fizisku, bet arī emocionālu telpu... To walkie talkie es kaut kad drīz atdošu muzejam. Pa kluso.


3 iemesli, kāpēc netiekam vaļā no mantām

* Sentiments. Lieta atgādina par cilvēku, vietu vai laimīgu laiku; tā ir bijusi dāvana no kādas īpaši tuvas personas. Dažiem cilvēkiem tādu mantu izmešana līdzinās atmiņu izdzēšanai.

* Noderīgums. Padomjlaika cilvēkiem šis ir īpaši aktuāls, jo nekad nevarēja zināt, ko vajadzēs un tad nevarēs dabūt. Un vispār – tad tik daudz ko nevarēja dabūt, ka pirka to, kas vienkārši bija. Kas nu kuram skaitās atkritumi! Nereti žēl izmest, jo žēl iztērētās naudas.

* Estētika. Cilvēki vāc mantas, ko uzskata par skaistām, bet viņiem trūkst spēju šos priekšmetus arī saorganizēt, tāpēc mājās valda juceklis.

 

Triki, kā tikt vaļā no mantām

* Viens klāt, desmit prom. Šo likumu ir radījuši divi slaveni četrdesmitgadnieki (theminimalists.com), kas kopā aizsākuši tā saukto minimālisma kustību. Ar to viņi uzsver, ka ar katru jaunu lietu, kas ienāk mājā, desmit ir jāatdod / jāmet ārā. Tas ne tikai ātri vien samazinās mantu skaitu, bet arī liks krietni padomāt, vai tiešām vajag kaut ko jaunu.

* 90 dienu likums. Ja kaut ko neesi lietojusi 90 dienu, tātad vari tikt no tā vaļā. Nav obligāti jāpieturas tieši pie 90, tās var būt pat 365. Bet, lūdzu, ne 3650 dienu!

* Minimālisma spēle. Mēneša pirmajā dienā tiec vaļā no vienas mantas, otrajā – no divām, trešajā – no trim utt. Mēneša beigas var būt sarežģītas, jo īpaši “vāverniekiem”. Un pašā pēdējā dienā būs tikts vaļā no 564 (!) mantām.

* Tev vajag tikai vienu. Ar šo var sākt tie, kuriem citādi ir grūti pieķerties ģenerāltīrīšanai, proti, tiec vaļā no visu mantu dublikātiem. Ar vienu būs patiešām gana.

* Pārvākšanās spēle. Šo piekopis vēl viens minimālists – sapako visas savas mantas, it kā tu taisītos pārvākties. Katru dienu, kad tev ko vajag, ņem to no kastēm ārā. Drīz vien redzēsi, ka dažas kastes vispār netiek atvērtas. Nu tu saproti, kas ar tām jādara?!

 

Autore: Jolanta Sēnele

Avots: www.imperfekt.com




0 Pievienot komentāru

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas