Zinātniece Marina Makrecka-Kūka: Pret šūnu novecošanu vislabāk palīdz mierīga pastaiga tukšā dūšā

 24. marts 2020 7:00 Līga Brūvere, Mammamuntetiem.lv Intervija

Marina Makrecka-Kūka divas reizes ir saņēmusi godpilno  "L`ORÉAL Baltic" apbalvojumu "Sievietēm zinātnē". Pirmo reizi kā doktorante, otro – jau kā zinātņu doktore.  “Tas ir unikāls apbalvojums, kas sievietēm dod pārliecību, ka tu ne tikai vari, bet tevi arī novērtē. Kad saņēmu apbalvojumu otro reizi, likās, ka nu varu kāpt kaut vai Everestā,” tā par emocijām, ko piedzīvojusi, saņemot šādu novērtējumu, saka Marina. 



Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv

Latvijas zinātnē strādā izcilas sievietes - zinātnieces. Marina savā darba laboratorijā


Marina Makrecka-Kūka apbalvojumu saņēma par pētījumu saistībā ar acilkarnitīniem, mitohondriju veselību un imūnmetabolismu, kas ir svarīgi veselīgai novecošanai. Marinas Makreckas-Kūkas pētījuma mērķis ir noskaidrot, kā saglabāt šūnu "enerģijas ražošanas stacijas" – mitohondrijus – veselīgus, lai  imūnsistēmas funkcionēšana un novecošana noritētu normāli. Daudz svešvārdu cilvēkam, kas ikdienā nav saistīts ar bioķīmiju, medicīnu vai farmakoloģiju. Tomēr pētījumu rezultāti varētu būtiski uzlabot dzīves ilgumu un kvalitāti ikvienam no mums.
 
Zinātniece Rīgas Stradiņa universitātē ir studējusi farmāciju, šobrīd lasa arī lekciju kursu šajā augstskolā, strādā Latvijas Organiskās sintēzes institūtu, un zinātnes jomā pievērsusies ļoti aktuālajai enerģijas vielmaiņas tēmai. 
 
Lūdzu, Marina, pastāstiet, ko tieši Jūs pētāt tā, lai to saprastu visi.
Nodarbojos ar mitohondriju un imūnšūnu pētniecību, un pētu veidu, kā mūsu ķermenis funkcionētu pēc iespējas ilgāk un kvalitatīvāk. Imūnšūnām, jeb piemērām, leikocītiem, ja organismā notiek kāds iebrukums, veidojas iekaisums vai ir trauma, jāreaģē ļoti ātri. Tās dodas uz bojāto vai apdraudēto vietu un tur darbojas. Ar gadiem šīs aizsardzības spējas samazinās, šūnās sākas hronisks iekaisums. Tāpēc es pētu, kā šajās šūnās mazināt iekaisuma procesus,  un atjaunot enerģijas uzņemšanas iespējas, ilgāk saglabāt imūnfunkciju.

Tāpat kā mūsu ķermenim, lai tas kustētos, vajag enerģiju, tāpat enerģiju vajag arī šūnām. Enerģiju var iegūt no dažādiem avotiem. Šūnas “ēd” to pašu, ko mēs – ogļhidrātus, taukus, taukskābes utml., bet katram enerģijas iegūšanas veidam ir sava efektivitāte. Es skatos, kā notiek enerģijas metabolisms jeb vielmaiņa. Pasaulē šos procesus imūnšūnās intensīvi sāka pētīt pirms 10 gadiem. Līdz tam un pat šodien zinātniekiem nebija zināmas vairākas bāzes lietas par to, kā tieši uzvedās imūnšūnas, piemēram, kad mēs esam paēduši. Kas ar šīm šūnām notiek, kā tās reaģē uz insulīnu, vai viņām vairāk garšo glikoze vai taukskābes. Tas ir pats pamats, ko, piemēram, zina par sirdi, bet nezina par imūnšūnām. Šobrīd pasaule pēta šos pašus procesus šūnās, tikai katrā skatās ne tikai visu procesu kopumā, bet šī procesa atsevišķas sastāvdaļas. Faktiski tiek pārrakstīta bioķīmijas grāmatas.
 
Esmu dzirdējusi, ka cilvēki noveco tāpēc, ka organismā sākas hroniski iekaisumi. Vai tas liek organismam slimot un novecot?
Runa ir tieši par hroniska iekaisuma procesiem imūnšūnās. Hronisks iekaisuma process imūnšūnā ir organisma saslimšanu un novecošanas pamata iemesls. Kad šūnā vairs nestrādā mitohondrijs, kas ir enerģijas ražošanas stacija, tā vairs nevar veikt savas funkcijas pilnvērtīgi. Bet kopumā imūnšūnas ir ļoti dinamiskas, tās var iegūt enerģiju dažādos veidos, mēs mēģinām noskaidrot, kurā posmā iestājas kāds enerģijas iegūšanas izmaiņas. Kad mēs to zināsim, mēs labāk sapratīsim, kā strādā vesela šūna. Kad zināsim to, varēsim izdomāt, kādas farmakoloģiskas metodes vai fiziskās aktivitātes var palīdzēt šo procesu apgriezt uz otru pusi un samazināt iekaisuma procesus.
 
 

Cilvēkiem, kuriem ir depresija, arī imūnšūnu enerģijas iegūšana ir depresēta. Šūna nespēj ražot enerģiju, cilvēks slimo, ir bez enerģijas, neko negribas. Tas atspoguļojas arī imūnšūnās.

Imūnšūna nav var iekļūt jebkurā orgānā, un padod informāciju, kas tur notiek. Piemēram, cilvēkiem, kuriem ir depresija, arī imūnšūnu enerģijas iegūšana ir depresēta. Šūna nespēj ražot enerģiju, cilvēks slimo, ir bez enerģijas, neko negribas. Tas atspoguļojas arī imūnšūnās. Novecošanu pasaulē šobrīd pēta ļoti ļoti daudz. Palielinās cilvēku dzīves ilgums. Visi grib dzīvot ne tikai ilgi, bet arī kvalitatīvi. Šūnu novecošana ir viens no aktuālākajiem virzieniem.

 
Vai ir gūtas kaut kādas atziņas, kas būtu liekamas lietā jau tagad? 
To, kas notiek mūsu muskuļos, atspoguļo arī mūsu imūnšūnas. Tas, kas šobrīd ir zināms, lai palaistu pretnovecošanas procesu, ir svarīgi palaist metabolismu šūnās, proti, tauku dedzināšanu. Tādā veidā var samazināt arī iekaisuma procesus.  
 
Piemēram, mēs taisījām pētījumu par fiziskām aktivitātēm, lai saprastu, kā šūnas patērē uzņemtās kalorijas. Vai labāk sportot paēdušam vai tukšā dūšā. Izrādījās, ka vislabāk organisms patērē kalorijas un attiecīgi dedzina taukus, ja ir zema, ilgstoša fiziska slodze, piemēram, divas stundas gara pastaiga neēdušam, proti, tukšā dūšā.  Nevajag sevi izdzīt lielās slodzēs. Stunda pastaigas dienā jau dod uzlabojumu un palēnina novecošanas procesu šūnās un tātad organismā kopumā. Mūsu šūnām patīk strādāt, bet nepatīk lielas slodzes un pārspīlēti stresa apstākļi.  Ko var darīt jau tagad? Katru dienu atnākt no darba uz mājām kājām.
 
 
Man kā sievietei gribas cerīgi jautāt, vai šāda aktivitāte varētu palēnināt arī vizuālo novecošanu? Vai tas izskatu var labvēlīgi ietekmēt arī izskatu?
Droši vien, ka ietekmē visus orgānus. Arī āda ir orgāns.

 
Un kā ir ar uztura bagātinātājiem, piemēram antioksidantiem, kurus piesauc kā vienu no pretnovecošanas līdzekļiem. Tie kaut ko palīdz?
Par uztura bagātinātājiem esmu visai piesardzīga, jo vajag jau saprast, vai tās vielas, kas ir uztura bagātinātājos un ko mēs apēdam, vispār uzsūksies un cik daudz tās uzsūksies. Piemēram, es ticu, ka mums trūkst Omega-3 taukskābes, D vitamīns vai jods, bet nekādi nevarēšu piekrist, ka mūsu organismam pietrūkst tieši antioksidantu, ko iesaka uzņemt papildus. Mūsu šūnas ir unikālas ar to, ka tām ir milzīga kapacitāte. Ja šūna ir vāja, tad var būt problēmas ar stresa novēršanu, tā bojājas, bet uzņemot antioksidantus, nav teikt, ka tie tiks vispār nonāks līdz šūnām.   Labāk izmantot to, kas jau ir pierādīts – regulāras pastaigas.  
 
Vēl viens spilgts piemērs ir karnitīns, ko pievieno dažādiem uztura bagātinātājiem. Aprakstos to min kā līdzekli svara nomešanai un muskuļu masas audzēšanai, bet izrādās, ka organismā neuzsūcās, toties ar laiku var palielināta aterosklerozes risku. Ja nu gribās lietot papildus šo aminoskābikarnitīnu, tad labāk to apēst  tokopā ar liellopa gaļu. Ar uztura bagātinātājiem apēsto karnitīnu mēs vienkārši izčurājam.
 
Ja Jūs pētāt novecošanas procesu palēnināšanos, tad gribu jums vaicāt, līdz kādam vecumam tad cilvēka organisms var pilnvērtīgi dzīvot? Un vai to vispār vajag, ko Japānā līdz ar ilgdzīvotāju skaita palielināšanos rodas citas problēmas – šo cilvēku vientulība.
Man liekas, kamēr dzīve ir kvalitatīva, un tā sniedz cilvēka prieku, tikmēr ir vērts dzīvot. Citam dzīves apnikums iestājas jau 60 gados, cits skrien uz dejām vēl 90 gados. Tikai sasniegt lielu gada skaitli, ja neesi laimīgs un neredzi, par ko priecāties, nav jēgas.
Dzīvi vajag baudīt. Esmu redzējusi, ka cilvēki aiziet pensijā un atplaukst. Viņiem ir tik daudz kas darāms, tik daudz intereses… Es ceru, ka tad, kad es aiziešu pensijā, es arī baudīšu.
 
Zinātnē taču var strādāt visu mūžu.
Var, bet jautājums, vai vajag. Vai tu neiestrēgsti savos priekšstatos, vai esi spējīgs pieņemt jaunas idejas nevis stagnēt savā vecajā pieredzē. Vai spēj pieņemt, ka tavas teorijas vairs nav aktuālas.
 

Tomēr kāds ir cilvēka prognozējamais dzīves ilgums ar mūsdienu zināšanām un iespējām?
Līdz 90 gadiem nodzīvot laimīgi un nobaudīt dzīvi ir pilnīgi iespējams. Kad mana vecmāmiņa citreiz saka, ka viņai viss sāp, es saku, ka tas jau pat labi, ka sāp. Tātad ir dzīva.


Kā redzat savu pētījumu reālo pielietojumu?
Tās varētu būt gan praktiskas veselīgas dzīves rekomendācijas, gan arī iespēja atrast zāles, kas varbūt jau šobrīd ir tirgū, bet kuras var izmantot plašāk. Zāles, kuras šobrīd lieto kaut kam citam, bet kas varētu mazināt arī imūnšūnās hronisku iekaisumu un iemācīt tām atjaunoties, strādāt tā, kā vajag, glābjot no enerģijas izsīkuma. Daļa no šīm zālēm varētu būt pat lietojamas pat profilaktiski. Medikamenti, kas šobrīd tiek testēti, vēl ir gan eksperimentāli, gan tie, kuri ir klīnikā, kurus izmanto arī pie sirds mazspējas un diabēta.  Tas varētu būt vēl viens papildus medikaments, ar ko papildinātu ārstēšanas procesu.
Vēl viens manu pētījumu virziens ir akūtu iekaisumu, tai skaitā sepses jeb tā saucamā asinssaindēšanās ārstēšana. No sepses pasaulē ik gadu mirst ļoti daudz cilvēku neatkarīgi no rases un vecuma. Šobrīd sepses ārstēšana balstās uz to, ka ārsti novērst atsevišķu orgānu funkciju traucējumus un pielieto pretiekaisuma antibakteriālo terapija. Nekas cits šobrīd nav iespējams. Bet ir zināms, ka pie sepses ir raksturīga enerģijas krīze šūnās, ko mūsu atklājumi varētu risināt. 
 
 
Jūs saņēmāt apbalvojumu “Sieviete zinātnē” divas reizes. Ko jums tas nozīmēja?
Uz šo apbalvojumu es kopumā pretendēju četras reizes, un saņēmu divas reizes – pirmo reizi 2014. gadā kā doktorante, un 2019. gadā kā zinātņu doktore.  Šis apbalvojums ir unikāls. Tā dod ne tikai iekšēju pārliecību, ka tu vari, jo sievietēm reizēm pietrūkst pārliecības, ka varam sasniegt jebko. Šī ir atzinība,  ka tu jau esi kaut ko sasniegusi. Tas ir milzīgs virzītājspēks. Kad apbalvojumu saņēmu otrreiz, likās, ka nu jau varu kāpt kaut vai Everestā.
2020. gadā Baltijas zinātnieces Sievietēm zinātnē balvu saņems jūnijā, bet nule kā 11. martā noslēgusies pieteikšanās  un sāksies pieteikumu izvērtēšanas process. 


 Marina Makrecka-Kūka saņēmusi prestižo “L'Oréal Baltic” stipendiju “Sievietēm zinātnē”.
 
Gribat teikt, ka sievietēm ir ar mazāka pārliecība par savām spējām?
Sievietes veiksmīgi strādā zinātnē, bet neraugoties uz panākumiem, ir zināms, ka sieviešu sievietes – zinātnieces  retāk lepojas ar savu pētījumu sasniegumu-nozīmīgumus citos zinātniskos rakstos izmanto retāk. Sievietes kopumā ir mierīgākas, vīrieši vairāk un skaļām lepojas ar sasniegto. Sievietes var un zina, ka var, bet, ja kāds pasaka, ka tu patiešām kaut ko esi sasniedzis, tad tas ir milzīgs stimuls turpināt darbu.

Reiz biju zinātnieku konferencē, kur bija daudz pārstāvju no Ziemeļamerikas un Kanādas. Pie mūsu vakariņu galda savācās tieši sievietes. Viena zinātniece no Ziemeļamerikas saka, ka viņai prieks redzēt tik daudz jaunas sievietes zinātnē, kas runā un uzstājas. Izrādās, ka Amerikā sievietēm zinātnē ir diskriminācija. Viņām nedod vārdu konferencēs, neļauj pretendēt uz augstākiem amatiem. Mums Latvijā ir savādāk – jaunu zinātnieču ir daudz. Cita lieta,  ka ne visas pēc tam grib pretendēt uz augstiem amatiem. Tajos vēlāk parādās vairāk vīriešu. Drīzāk runa ir par to, vai sieviete jutīs iekšējo spēju kāpt uz augšu, vai piekāpsies ģimenes dēļ, jo mainās prioritātes. Latvijas sievietes var, bet ne vienmēr grib.
 
 
Zinu, ka rīkotāji neprasa, kā naudu izrētē apbalvojuma saņēmējas. Tomēr es pajautāšu, kā to izmantojāt Jūs? 
Pirmais apbalvojums sakrita ar brīdi, kad uz diviem mēnešiem liela zinātniska projekta ietvaros devos Austriju. Tā bija iespēja apmeklēt papildus kursus. Un, tā kā tikko biju apprecējusies , tad bija arī garants, ka pie manis varēs atbraukt ciemos vīrs vai mamma. Tāda laba sajūta.
Ar otru apbalvojumu ļāvos sieviešu priekiem. Nopirku sev dārgu somiņu, jo es esmu tā vērta. Pārējā daļa kalpo kā garants paredzētiem un neparedzētiem apstākļiem.



Esam nonākuši līdz ģimenei. Pastāstiet par to?
Man ir vīrs, kas arī ir zinātnieks, un 4 gadus veca meitiņa. Vīrs viņš pēta sirds asinsvadus un meklē zāles, kas mazinātu infarkta ietekmi uz sirdi. Ikdienā mēs strādājam vienā laboratorijā.
 
Vīrs – zinātnieks Jānis Kūka. Viņš pēta sirds asinsvadus un to, kādi savienojums spēj aizsargāt sirdi no infarkta bojājuma. 

 
Katru dienu kopā darbā un kopā mājās. Vai nav tā, ka arī mājās runājas par darbu?
Nē, mēs darbā runājam par darbu, bet, aizejot mājās, darba lietas atstājam darbā. Mājās mēs runājam par ģimenes lietām. Bet, protams, ja ir kāda īpaša aktualitāte, ko vajadzētu apspriest, tad mājās ir ar ko par to parunāt. Vai arī, ja galvā iešaujas kāda ideja vai ir jāpārrunā kāda eksperimenta rezultātus, varu to ar vīru pārspriest.  Viņš saprot. Tas ir tiešām forši.
Vēl jau jāņem vērā, ka darbs zinātnē ir dzīvesveids. Šajā ziņā ir labi, ka abi viens otru saprotam. Ja kādam brīvdienās jāpasēž pie raksta vai jāsaplāno eksperiments, tad otrs paņem suni un meitu, un ļauj otram pastrādāt. 
Tāpēc man ir viegli, ka vīrs saprot darba specifiku. Nav strīdu, ja man jādodas komandējumā, vai ja kāds pasākums iekrīt brīvdienās.
 
Vai divu zinātnieku ģimene Latvijā var izdzīvot?
Ja divi zinātnieki čakli strādā projektos, tad ģimenei pietiek. Bet, ja salīdzina ar citu Eiropas valstu zinātnieku algām, tad algas mums ir zemas. Latvijas zinātnieki ir atkarīgi no struktūrfondiem un Eiropas finansējuma.
Tāpēc Latvijas zinātnieku dzīves realitāte ir arī projektu rakstīšana un to menedžments. Realitāte ir tā, ka cietās algas zinātniekiem praktiski nav. Visu laiku jādomā par nākotnes projektiem. Kā beidzas viens projekts, tā sākas nākamais.
 
Vai nav bijusi doma braukt strādāt uz ārzemēm?
Bija kaut kad studiju laikā doma, ka varētu doties. Bet man šeit vienmēr ir bijusi iespēja attīstīties. Ja tu gribi strādāt pasaules līmenī, to var darīt jebkur. Tas, ko es šobrīd mēģinu darīt, ir panākt, lai pasaule uzzina, ka Latvijā ir pasaules līmeņa zinātne, lai zina manu vārdu, lai zina institūtu, kurā strādāju – Latvijas Organiskās sintēzes institūtu. Kad pie mums atbrauc ārzemju zinātnieki, viņiem pat mazliet skauž, cik laba ir mūsu infrastruktūra un kādas mums ir laboratorijas. Bet tas viss ir tāpēc, ka mūsu institūts ļoti efektīvi apgūt Eiropas finansējumu. Jau projektējot jaunās ēkas ar laboratorijām, mēs jau zinājām, kādas iekārtas mums vajadzēs, kur tās atradīsies, kā ar tām strādāsim,  un kādus datus ar tām mēs iegūsim. Tāpēc mēs varējām sākt strādāt uzreiz un efektīvi.

FOTO: Ciemos Latvijas Organiskās sintēzes institūta laboratorijā pie zinātnieces Marinas Makreckas-Kūkas



Latvijā ir pasaules līmeņa zinātne, ko nezina pasaule, bet bieži vien arī Latvijas iedzīvotāji to nezina, Tāpēc šādas apbalvojumss dod publicitāti - tu vari pastāstīt, ko tu dari, kur to varēs izmantot, kā mēs sadarbojamies ar ārvalstīm. Kamēr es nebiju sākusi strādāt zinātnē, arī mani vecāki par to neko nezināja. Tagad zina un apjauš, cik daudz mēs varam paveikt. Arī jaunā zinātnieku paaudze tagad ir savādāka – gatavo gatava stāstīt par sasniegumiem sociālajos tīklos.  Reizām paši zinātnieki par to negribu runāt un arī prese par to nerunā. Vieglāk uzrakstīt “britu zinātnieki atklājuši” nekā pajautāt Latvijas zinātniekiem.
 

Zinu, ka jums ir meitiņa. Kā ir būt mamma un zinātniecei vienlaikus. Kā to apvienojat?
Jā, meitiņai tagad ir četri gadi. Aizgāju dekrētā vēlāk, nekā varēju un atgriezos darbā, kad meitiņai bija 8 mēneši. Sākumā strādāju uz pusslodzi, tad uz pilnu. Nu nevarēju nosēdēt mājās, ļoti gribējās uz darbu. Kā teicu vīram, man bija “narkomāna lomkas” cik ļoti kā pietrūka darba.  Paldies maniem un vīra vecākiem, kas kļuva par meitiņas auklēm un es varēju atgriezties strādāt.
Ar ko zinātnieces profesija atšķiras no jebkura cita darba, kas tev patīk? Es apbrīnoju tās māmiņas, kas attīsta savus biznesu. Un bērns šādās reizēs ir papildus stimuls kaut ko sasniegt. 


Mammas dažreiz sevi vaino, ka ātri jāatgriežas darbā...
Sākumā man bija mazliet vainas sajūta sākumā, bet tas vairāk bija sabiedrības spiediena rezultātā. To sajutu no citām mammām, kurām bija līdzīga vecumam bērni, kas lika nojaust, ka nav tomēr labi atgriezties tik ātri… Bet man ļoti patīk mans darbs. Es nedomāju, ka mans bērns kaut ko zaudēja. Kad atgriezos, es sapratu, ka vinnētājas esam gan es, gan mana meita. 
Tā ikdienas mājās sēdēšanas rutīna mani burtiski ēda. Kad aizgāju strādāt, atgriežoties mājās, es ar bērnu biju kopā 100%, nevis gaidīju, kad mājās pēc darba atnāks vīrs, lai varētu viņam uzticēt meitu. Paliku laimīgāka, un ticu, ka laimīgāka mamma – laimīgāks bērns. 
Ja tev patīk darbs, tu vienmēr atradīsi veidu, kā to apvienot ar ģimeni. Arī tagad, gaidot otru, plānoju, kā to apvienošu ar bērnu. Bet mēs visi esam dažādi, katram ir sava dzīve un vajadzības.
 

Bērns parasti kaut ko cilvēkā maina. Vai to pieredzējāt?
Es kļuvu pārliecinātāka par sevi. Pieņēmu, ka es mēdzu kļūdīties. Pirms tam man bija grūtāk pieņemt, ka neesmu ideāla, ka pasaule nav ideāla. Kad piedzima meita, es sapratu, ka labāk kļūdas atzīt ātrāk,jo tad tās var pēc iespējas ātrāk arī atrisināt. Savu kļūdu neatzīšana tevi tikai bremzē, neļauj virzīties uz priekšu. Zinātnē jau ir tāpat. Ja nesanāca eksperiments, atzīsti, nevis dusmojies, ka pilnmēness vai šūnas ne tā aug.…



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas