Taisīju bērnam DNS analīzes, lai pierādītu, kurš ir tēvs. Patiesībā tik pazemojoši...

 01. februāris 2020 19:55 Raksts

„Viss sākās pirms sešiem gadiem. Nesen biju izšķīrusies ar savu toreizējo puisi un kā jau cītīga studente sēdēju kopmītnes istabiņā un gatavojos lekcijām - cīnījos ar socioloģiju, kas man kā kursa labākajai studentei bija vienīgais klupšanas akmens,” savu dzīvesstāstu uztic Madara (26).



Foto: Shutterstock.com

Atceros, pērn jautāju puikam, ko viņš vēlas, lai Ziemassvētku vecītis viņam atnes. Un sirds sāpēs sažņaudzās, dzirdot viņa atbildi, gluži kā pieaugušam cilvēkam: „Es negribu nekādas mantas, es gribu tēti.”


Biju nosolījusies, ka līdz universitātes absolvēšanai vairs ne ar vienu nesatikšos... Ienāca istabiņā draudzene un cītīgi centās mani pierunāt doties uz klubu padejot -piektdienās esot dzīvā mūzika. Negribīgi, tomēr beigās piekritu. Aizgājām uz klubu - bariņā meitenes dejojām, paņēmām pa kokteilītim, atpūtāmies, kā jau tas parasti notiek. Pamanīju, ka uz mani skatās tīri glīts čalis - muskuļots, blondi mati, basketbolista cienīgs augums... Kā vēlāk izrādījās, acis viņam bija jūras zilas.


Vai izskatos pārāk izaicinoši?

Nevilšus iedomājos, ka labprāt padejotu ar viņu, bet šo ideju uzreiz atmetu. Ja viņš gribētu - sen jau būtu mani uzaicinājis uz deju, bet nekā, jau divas dejas tikai stāv ar čomiem – sūc savu alu un skatās uz manu pusi. Hmmmm, es padomāju, varbūt esmu pārāk piedauzīgi ģērbusies? Nē, nu, nevar būt, citām dekoltē ir daudz drosmīgāki. Varbūt kleitiņas krāsa pārāk izaicinoša (bet it kā jau tik spilgti sarkana nav)? Varbūt meikaps man pārāk spilgts... Hmmm... Bet tā gribas padejot ar viņu... Vispār, kas tā par kluba apmeklēšanu, ka neesmu izdejojusies! Tas taču neizskatās pēc manis!

Nākamā bija dāmu deja – kā šodien atceros, skanēja grupas „Prego” romantiskais „Melanholiskais valsis”... Sapratu, ka labākas izdevības man vairs nebūs, saņēmu dūšu, piegāju klāt un uzaicināju viņu uz deju.

Viņš piekrita. Dejojot iepazināmies - uzzināju, ka viņu sauc Kaspars un viņš mācās juristos. Kokteilīša iedrošināta, pajautāju, kāpēc viņš mani pats neuzaicināja. „Man bija bail tev tuvoties, jo baidījos, ka nepiekritīsi,” Kaspars teica.

 

Kā tevi atrast Draugiem.lv?

Dejojām, pļāpājām, un laiks pagāja tik ātri, ka pat nepamanījām: bijām nodejojuši līdz rītam... Dejoja viņš mmmmm, fantastiski, viņa rokās jutos kā pūciņa. Kaspars piedāvājās pavadīt mani uz mājām. Neatteicos. Mājup gājām ar kājām – gaiss smaržoja pēc rudens, lapas čaukstēja zem kājām, un bija fantastiska sajūta, ka šo cilvēku pazīstu jau veselu mūžību. Sapratāmies no pusvārda, izstāstījām viens otram visu dzīvi (nekad agrāk ar mani tā nebija noticis, neesmu pārāk atklāta pret svešiem cilvēkiem). Konstatējām, ka mums ir ļoti daudz kopīga, pat mācījāmies vienā augstskolā. Arī viņš bija nesen pārdzīvojis ļoti sāpīgu šķiršanos, ir sportiska dzīvesveida piekritējs, patīk atpūsties brīvā dabā... Bijām atnākuši līdz manai kopmītnei, atvadījāmies - iedevām viens otram draudzīgu buču uz vaiga un viņš man pajautāja: „Kā tevi atrast Draugiem.lv?” Pateicu savu uzvārdu, tajā pašā vakarā portālā saņēmu uzaicinājumu draudzēties un... pie viena arī piedāvājumu sastādīt kompāniju hokeja mačā. Mazliet nobrīnījos par dīvaino ideju randiņam un aizbildinājumu „Draugs pēkšņi saslimis, man ir brīva biļete”. Taču hokejs man patīk, un puisis arī, tāpēc, protams, piekritu.

Bet pēc ilgām pārdomām tomēr iesniedzu prasību tiesā par uzturlīdzekļu piedziņu bērnam un paternitātes noteikšanu, jo mazais jāaudzina abiem vecākiem, nevis tikai mammai.

Biju tik laimīga kā nekad

Hokeja spēle bija fantastiska – beigās uzvarējām ar 4:3. Tādas emocijas un adrenalīns! Pēc staigājām pa Vecrīgu, dzērām karsto šokolādi, aizgājām pāri Vanšu tiltam uz Ķīpsalu... Un smējāmies, smējāmies... Ar viņu kopā bija tik labi! Tā katru vakaru pavadījām kopā, staigājām rociņās, pļāpājām, smējāmies vai vienkārši apskāvušies klusējām... Bijām samīlējušies līdz ausīm. Tā pagāja vairākas nedēļas, un kādu dienu viņš man teica: „Zini, es nevēlos, lai tu ej prom ne šovakar, ne kādu citu dienu - nāc, dzīvo pie manis!”

Piekritu uzreiz, jo ar šo cilvēku es biju tik ļoti laimīga kā nekad... Tajā pašā dienā pārvedām manas mantas no kopmītnes uz Kaspara krustmātes dzīvokli, kur viņš mitinājās.

 

Viņš aizbrauca uz Angliju

Tā sākās mūsu kopdzīve. Dzīvojām naudas ziņā pieticīgi, bet ļoti saticīgi. Bija jau pa kādam sadzīviskam kašķītim, bet kuram gan viņu nav? Pieteicās mūsu puisītis - abi sapratām, ka īsti laikā tas nav, bet bērniņš mums būs! Darba gan nebija ne vienam, ne otram. Krustmātes dzīvoklī varēja dzīvot par brīvu, pārtikām no stipendijām, un naudas, cik nu varēja iedot vecāki. Kaspars ierosināja, ka ņems akadēmisko gadu un brauks uz ārzemēm nopelnīt naudu. Anglijā strādā viņa brālēns, kurš jau tur bija labu laiku nodzīvojis, iekārtojies un varēja arī viņu iekārtot sakarīgā darbā, lai kaut nedaudz naudiņu sapelnītu, lai būtu vieglāk, kad mazulītis būs klāt... Sākumā sabēdājos, bet ar prātu sapratu, ka citādi nevar – ir jābrauc.

Tā nu mans mīļotais aizbrauca, palikām mēs abi - es un punčbēbis... Sākumā ļoti bieži sazvanījāmies skype, tad viņs sāka zvanīt arvien retāk, retāk, līdz atsūtīja ziņu Draugiem.lv: „Piedod, es tā vairs nevaru. Atgriezos pie bijušās - es viņu mīlu un tomēr nespēju aizmirst.”

„Piedod, es tā vairs nevaru. Atgriezos pie bijušās - es viņu mīlu un tomēr nespēju aizmirst.”

Kaut kas manī nomira

Biju šokā. Kaut kas manī tajā mirklī neatgriezeniski nomira. Kā, kā tas ir iespējams? Visi skaistie solījumi, visi plāni par kopīgu mazuli, nākotni, ģimeni, pašiem savu dzīvoklīti... Turpmākās pāris dienas man no atmiņas pilnīgi izkritušas. It kā automātiski funkcionēju ikdienas ritmā, gāju uz lekcijām, kaut ko pat pierakstīju, runāju ar kursabiedriem... Arī paraudāt nespēju. Atbrauca draudzene, pierunāja mani, lai padomāju ja ne par sevi, tad vismaz par gaidāmo mazo, un kaut ko ieēdu.

Īstenībā pašai brīnums – vienā brīdī manī ieslēdzās spīts. Pateicu sev: „Nē, tāda mēsla dēļ nesalūzīšu!” Izvācos no Kaspara tantes dzīvokļa, aizbraucu uz mājām, izstāstīju situāciju vecākiem. Teikšu godīgi, nebija viņi sajūsmā par šādu pavērsienu, bet atbalstīja mani. Tad piedzima mans puisītis – zilām actiņām, gaišiem, sprogainiem matiņiem. Nosaucu mazo eņģelīti par Matīsu, kā manu vecvectēvu.

 

Iesniedzu prasību par uzturlīdzekļu piedziņu

Atzīšos, biju naiva un cerēju, ka Kaspars varbūt gribēs redzēt savu dēlu. Centos dabūt rokās, lai paziņotu priecīgos jaunumus, bet viņš nebija atrodams - no Draugiem.lv un skype izdzēsies, telefona numuru arī bija nomainījis... Kā akā iekritis. Mazais naktīs slikti gulēja, pati biju nervoza, gāja grūti. Sākumā uzskatīju: „Labi, ja tev nevajag mūs, tad mums arī tevi nevajag. Pati uzaudzināšu savu bērnu.” Bet pēc ilgām pārdomām tomēr iesniedzu prasību tiesā par uzturlīdzekļu piedziņu bērnam un paternitātes noteikšanu, jo mazais jāaudzina abiem vecākiem, nevis tikai mammai. Pēc pāris mēnešiem bija tiesa.

 

Mazais aug, nepazīstot savu tēti

Viņš neieradās, tiesu pārcēla. Pēc laika atkal bija tiesa, atkal pārcēla - jo viņš neieradās.... Pēc gandrīz gada tiesāšanās tiesa piesprieda piespiedu DNS ekspertīzi. Mēs ar dēliņu nodevām analīzes, braucām mājās, un es mašīnā knapi spēju valdīt asaras un domāju - īstenībā tik pazemojoša sajūta, ka tik smagi jācīnās par to, kas bērnam godīgi pienākas. Protams, ekspertīze atzina, ka Kaspars ir Matīsa tētis, un saņemam tagad uzturlīdzekļus, kas nav liela summa, bet mums tāpat tas ir liels atspaids.

Protams, nekāda nauda nevar aizstāt to, ka Matīss aug, tā arī nepazīstot savu tēti. Atceros, pērn jautāju puikam, ko viņš vēlas, lai Ziemassvētku vecītis viņam atnes. Un sirds sāpēs sažņaudzās, dzirdot viņa atbildi, gluži kā pieaugušam cilvēkam: „Es negribu nekādas mantas, es gribu tēti.” Pagaidām šo sava bērna vēlēšanos neesmu spējusi piepildīt...

 

Avots: www.jauns.lv




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas