Tur, kur viņi mūs gaida. Vieta, kur sastapt savu dzīves liktenīgo

 18. novembris 2019 18:55 Audra Šauere, Mammamuntetiem.lv Raksts

Pavisam nesen zvanīja paziņa, kura viena audzina bērnu. Mazais brauks ciemos pie brālēna, tāpēc mammai brīvs vakars. Varbūt es vēlos kopā ar viņu iziet normālus vīriešus pameklēt. Drīz pēc zvana beidzot pieķēros grāmatai, kura jau ilgi gaidīja rindā uz lasīšanu - Aleka Dubasa "Akvastropa noteikumus". Grāmatas pēdējais stāsts "Tur, kur viņi mūs gaida" kā naglai uz galvas. Atļaušos pārpublicēt visu stāstu. 



Foto: Shutterstock.com

Jā! Jā! Pareizi! Ja reiz visi par to runā, tātad šāda vieta ir. Droši vien, ir. Un es tūdaļ iztēlojos šādu kafejnīcu.


"Sals svilināja ne pa jokam, kad mēs ar manu skumīgo, bet apņēmīgo draugu iznācām no bāra. Šobrīd mans draugs ir ievainots. Viņš ir izšķīries ar meiteni. Un redzams, ka tā nav bijusi nekāda vieglā šķiršanās. Viņš ir sācis smēķēt. Viņa acīs spīd apņēmība un sāpes. 


Bet bāra meiteņu rafinētajās acīs ir vai nu tukšums, vai, tieši otrādi, daudz visa kā, taču lielākoties – nekā interesanta. Mans draugs tagad nolemts vismaz pāris mēnešus ilgām ciešanām. Atkal un atkal viņš atgriezīsies pie kādreizējām sarunām, mirkļiem, sekundēm. Viņam būs grūti klausīties viņu mūziku un gluži nepanesami uzturēties vietās, kur viņiem bijis labi. No tādām ieliņām, parkiem, pilsētām viņš tagad vairīsies. 

Bet ko gan šie brīnišķīgie ļaudis dara šajās slepenajās vietās?
Viņi gaida. Viņi mierīgi gaida, kad atvērsies durvis un ienāksi tu. 


Taču viņš nezaudē dūšu! Draugs zina, ka viegli nebūs, bet gan jau viss pāries. Tomēr šobrīd nekaitētu kāda būtne viņam līdzās. Tikai šī būtne pavisam noteikti neesmu es. 
Šallēs satinušies, mēs klīstam pa naksnīgo pilsētu, un pēkšņi viņš pasaka vārdus, ko savulaik tiku dzirdējis visai bieži. Un ne jau tikai dzirdējis. Pats tos esmu daudzinājis ne reizi vien. 
Un šie vārdi skan šādi: “Kur šai pilsētā mēdz pulcēties normālas meitenes?”
Esmu to dzirdējis sakām arī meitenes, tikai viņām šī frāze, protams, skan nedaudz citādi: “Vai nezini, kur mums ir kāds klubs vai kafejnīca, kur iespējams sastapt normālus puišus?”
Jā! Jā! Pareizi! Ja reiz visi par to runā, tātad šāda vieta ir. Droši vien, ir. Un es tūdaļ iztēlojos šādu kafejnīcu. 


Ausīs ieskanējās skaista mūzika, sāka dziedāt elfi, ietrinkšķējās mūzikas lādīte,. Vispirms es, vieglā dūmakā tītu, ieraudzīju šo apsolīto vietu – sapņu kafejnīcu. Tad migla izklīda, un es jau varēju visā pilnībā apjūsmot burvīgo ainu, jauki ierāmētu ar pūkainiem mākonīšiem un skaistos zibšņos pulsējošām zvaigznītēm. Tieši tā vecās filmās režisori mēdz rādīt savu varoņu saldos sapņus. 
Tur nu tā bija, kaut kur tuvējās šķērsieliņās patvērusies kafejnīca, kurā sēž viņas. 
Skaistas un tikumīgas meitenes, un katrai mati sakārtoti citādi. Lūk, tur sēž meitene ar bizē iepītiem ziediem, kā tik ļoti patīk manam draugam. Bet tur kāda trausla brunete, kurai mati apcirpti kā zēnam un ir melni kā kraukļa spārns. Un šī ir visīstākā karaļmeita ar matiem kā kviešu druva. Bet tur kāda draiska zaļacaina sarkanmate ar Peļēvina sējumiņu rokā. 

Šīs meitenes prot adīt. Nu, protams, viņas to nedara diendienā, taču, ziemai nākot, noadīt cepuri vai šalli savam mīļotajam viņām nav nekāda problēma. 


Ak, viņiem taču te ir vesela bibliotēka. Plauktā nedaudz zemāk par ievārījuma burkām sarindotas Tolstoja, Dostojevska, Benksa, Lori, Palankina, metropolīta Surožska, Vebera, Ošo un visu citu rakstnieku grāmatas, par kurām tik ļoti gribas ar viņām padebatēt. Viņas ir redzējušas visas tās pašas filmas, ko jūs. Tikai raudājušas un smējušās mazliet citās vietās. Bet tas ir tikai normāli. Jums taču vajadzēs reizēm par kaut ko pastrīdēties. 
Šīs meitenes prot adīt. Nu, protams, viņas to nedara diendienā, taču, ziemai nākot, noadīt cepuri vai šalli savam mīļotajam viņām nav nekāda problēma. Viņu vecāki ir saprātīgi un demokrātiski. Un jums nebūs jājūtas neveikli, ar viņiem iepazīstoties. 


Un vēl meitenes tajā kafejnīca izceļas ar to, ka nākotnē noteikti būs lieliskas mātes, tas ir skaidri redzams. Tikai viņas nebūs tādas, kuras kā vistas tup perēklī, nē viņas kopā ar jums ies uz koncertiem un ballītēm. Un reizēm tur pat uzdejos uz galdiem, sūtot gaisa skūpstu tikai un vienīgi jums. 
Ar viņām ir viegli gan pārgājienā, gan ārzemēs. Viņas ir pašpietiekamas un neatkarīgas, bet grūtā brīdī paļaujas uz jums un meklē atbalstu pie jūsu pleca. 
Un viņu vidū nav nevienas topošās žurnālistes!
Bet ģērbjas viņas katru dienu citādi, un reizēm pat tā, ka gandrīz nevar pazīt. Taču, lai ko viņas uzvilktu, 
šīs meitenes nekad nepārkāpj robežu un nekas viņām neizskatās kliedzoši, bet vienmēr ir ar gaumi. 

Bet kaut kur tepat, kaut kur aiz stūra, ja papūlētos un pameklētu, atklātos, ka tādā pašā kafejnīcā pulcējas puiši. Tie jaunie ļaudis, kuri nav sastopami nekur citur. 


Tā nu tas ir, ka darbs ir viņu mīļākā nodarbošanās. Viņām ir paveicies. Jau tas vien, ka līdzās tāda meitene, ir lielisks iemesls, lai saņemtos un neatpaliktu. Ar visu savu būtību viņas jums it kā apgalvo, ka viss ir brīnišķīgi un viss būs un ir vislabākajā kārtībā. 
Par seksu un mākslu es pat nerunāju. Ir taču pilnīgi skaidrs, ka par tādiem akvareļiem, par tādu soprānu un tādiem čukstiem jūs esat sapņojis visu mūžu. 


Bet kaut kur tepat, kaut kur aiz stūra, ja papūlētos un pameklētu, atklātos, ka tādā pašā kafejnīcā pulcējas puiši. Tie jaunie ļaudis, kuri nav sastopami nekur citur. 
Uzticami, paļāvību raisoši, dāsni un godīgi vīrieši. Bez vēderiņa un plikpaurības pazīmēm. Ar smaida krunciņām ap acīm. Viņi bieži joko un vienmēr ir gatavi jūs atbalstīt grūtā brīdī. Viņos nav ne pilītes pašiemīlēšanās savtīguma, toties cildenums, gādīgums un smalkjūtība šļācas pāri malām, līst uz skaistā, pašrocīgi mazgātā krekla apkakles un tek uz kluba žaketes atlokiem vai omulīgā un modernā vamža rāvējslēdža. 


Šie puiši nekad nekrīt panikā un histērijā. Un tad, kad jūs tiem žēlosieties par sliktu laiku, tikpat nelāgiem kolēģiem vai bērnudārza problēmām, viņi atbildei bildīs tikai pāris vārdus. Bet tie būs vārdi, par kādiem var tikai sapņot! “Neuztraucies. Es visu nokārtošu.”
Viņu kapitāls ir nopelnīts godīgā darbā. Viņi ir gauži pūlējušies. Un katrs ir izdomājis kādu asprātīgu, mūsdienīgu un, galvenais, gluži individuālu personisko biznesu. Viņi lasa nopietnus žurnālus, turēdami tos savās stingrajās rokās. Viņi nemitīgi “neguglē” un vispār internetu lieto tikai retu reizi. Bet kosmētisko pieniņu nelieto nemaz. 
Viņu pirksti jutīgi un lūpas uzmanīgas. Bet acīs slēpjas vieglas skumjas. 
Tās liecina par pieredzi, un tas nav slikti.
Bet ko gan šie brīnišķīgie ļaudis dara šajās slepenajās vietās?
Viņi gaida. Viņi mierīgi gaida, kad atvērsies durvis un ienāksi tu. 


Neviens no maniem paziņām – ne puišiem, ne meitenēm – nezina, kur atrodas šī “terra incognita”, šīs kafejnīcas un klubi. Taču viņi visi kā viens ir pārliecināti, ka kaut kur tās noteikti ir. 
Un cer, ka agri vai vēlu kāds pačukstēs to adresi. 
Un viņi tur atnāks un nešaubīgi, kaut mazliet bikli, vērs durvis. 
No aukstā āra ieies tieši siltumā. Un Viņam (Viņai) no galdiņa pretī piecelsies Viņa vai Viņš. Mīļi uzsmaidīs un aicinoši pamās, sak, nāc un sēdies. 
Un tad tu pazīsi šīs acis, šīs dziļās un pazīstamās acis, kaut agrāk tās nekad neesi redzējis (redzējusi). 
Un tu ar visiem saviem būtnes atomiem sajutīsi, ka esi atradis cilvēku, ar kuru beidzot varēsi būt tu pats.  
Un tu ar visiem saviem būtnes atomiem sajutīsi, ka esi atradusi cilvēku, ar kuru beidzot varēsi būt tu pati." 

 

Autore: Audra Šauere, vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītājas vietniece




0 Pievienot komentāru

Kategorijas