Pusaudža depresijā iekšējais monologs

 10. oktobris 2019 15:50 Raksts

 “Es esmu sliktā garastāvoklī. Es nezinu, kāpēc. Dažreiz es pamostos jau sliktā garastāvoklī.  Man tas nepatīk. Es ar to nejūtos labi. Es gribētu nebūt sliktā garastāvoklī, bet es esmu. Es ar to nevaru neko padarīt.” 



Attēls: pixabay.com


“Katra diena ir kā cietums, katru dienu viens un tas pats, atkal un atkal. Visa mana dzīve sastāv no tā, kas man ir jādara, nevis no tā, ko es gribu darīt. Pārbaudes darbi, mācības, grupu projekti – es visu dienu pavadu ar cilvēkiem, ar kuriem esmu spiests būt kopā – pusaudžiem, kuri ir tikpat bēdīgā stāvoklī kā es.”

“Dažreiz mani ievaino citi skolā – skolotāji, citi skolas darbinieki, bet visbiežāk klases biedri. Es jums to nestāstu, jo man ir kauns būt ievainojamam. Es negribu, lai jūs to zināt, cik slikti es jūtos tajos brīžos.”

“Visa mana dzīve sastāv no tā, ka “Es negribu …”, “Es negribu pamosties. Es negribu iet gulēt. Es negribu iet skolā. Es negribu.., negribu…, negribu.”

“Es nevaru iedomāties nevienu lietu, ko es gribētu darīt – izņemot gulēšanu”. Tas ir vienīgais laiks, kad es nejūtos stresā, vienīgais laiks, kad es nesatraucos, vienīgais laiks, kad es neesmu bēdīgs.”

“Dažreiz es sēžu savā istabā un skatos Netflix, YouTube vai bezjēdzīgus video atkal un atkal, jo es nevaru izturēt būt pašam ar savām domām. Es norobežojos no sevis. Vai tas izklausās traki?”

“Jā, es zinu, ka mana istaba izskatās pēc miskastes. Man tāda patīk: tas parāda, kā es jūtos, kas notiek manī iekšā. Un, lūdzu, nejautā, kas man kaiš, jo es nezinu. Es nezinu, kā rodas šīs izjūtas.”

“Es zinu, ka tu esi dusmīgs(-a) uz mani. Es negribu vainot tevi. Es pārtraucu runāt ar tevi. Dažreiz es tev saku nejaukas, drausmīgas lietas. Es vainoju tevi, bļauju uz tevis, grūžu tevi prom. Dažreiz es laužu lietas, jo es jūtos, it kā mana pasaule būtu sabrukusi”

“Tas tā nav bijis vienmēr. Kad es skatos uz vecajām bildēm, tām, kur es biju pamatskolā, es redzu mazu bērnu, kurš bija tik laimīgs visu laiku, mazu bērnu, kuram patika dejot un dziedāt, kuram patika muļķoties, kuru neuztrauca, ko citi cilvēki padomās.”

“Es jūtos, it kā tas mazais bērns būtu miris.”

“Es gribu tev pateikt kaut ko, ko ir ļoti grūti pateikt. Lūdzu, uzklausi, jo es to domāju nopietni: Nepadodies attiecībā uz mani. Nesit mani. Man nepieciešams, lai tu esi stiprāks(-a) par mani. Man nepieciešams, lai tu esi mans vecāks. Man nepieciešams, lai esi pacietīgāks(-a) nekā esmu es, lai esi vairāk saprotošs(-a), vairāk pieņemošs(-a).  Pat tad, kad es bļauju uz tevi, pat tad, kad es saku, ka ienīstu tevi, arī tad man ir nepieciešams, lai tu mīli mani.”

“Ja es varētu tev pateikt, lai tu man palīdzi, tad es to pateiktu sekojoši:


1.    Dod man telpu:
Nenāc manā istabā, neiedzen mani strupceļa, nepieprasi no manis neko. Man nav atbilžu. Kad tu piespied mani vai bļauj uz mani, es jūtos sliktāk. Es gribu būt viens (-a). Man nepieciešama telpa.

2.    Nekliedz uz mani.
Troksnis manā galvā dažreiz ir tik skaļš, ka es nevaru sadzirdēt sevis paša domas. Es nevaru izturēt to. Kad tu bļauj, es jūtu, ka esmu slikts, nemīlams. Es jūtos, it kā es būtu tava vislielākā vilšanās.


3.    Paņem prom manas viedierīces.
Es nevaru nolikt nost savu telefonu. Es mēģinu, bet es vienkārši nevaru. Es zinu, ka tas aprij visu manu laiku, bet es nevaru sev palīdzēt. Es nevaru pārstāt skatīties tajā. Man nepieciešama tava palīdzība. Man nepieciešams, lai tu ierobežo manu laiku, ko pavadu tehnoloģijās. Lūdzu. Es ar tevi cīnīšos, bet tik un tā tas ir tas, kas man ir nepieciešams. Neskaidrojies ar mani, vienkārši izdari to.


4.    Aizved mani uz kādu klusu vietu.
Es saku, ka neko negribu darīt ar tevi. Bet, ja tu varētu mani aizvest uz kādu klusu vietu, kur mēs varētu pastaigāties kopā un nestrīdēties, kaut kur, kur es varu just sauli, klausīties, kā vējš šalc kokos, kaut kur, kur es varu elpot un aizmirst par visu, kas mani nomāc, es domāju, ka man tas patiktu. Pat tad, ja mēs nerunāsim, es jutīšos labi.


5.    Pārtrauc bojāt mani.
Pārtrauc man dot visu, ko es gribu. Jo vairāk tu man dod, jo vairāk es apvainojos. Es gribu nopelnīt lietas. Tas palīdz man izaugt. Es gribu mācīties, kā taupīt naudu, tērēt naudu, dalīties ar naudu. Un es nekad to neiemācīšos, ja tu visu laiku man to dosi. Man riebjas būt atkarīgam, lūdzu, palīdzi man būt neatkarīgam.
 

6.    Atrodi kādu, ar kuru man aprunāties.
Man nepieciešams kāds, ar kuru aprunāties, bet, kurš neesi tu. Man nepieciešams pieaugušais, kuru apbrīnot, kādu, kuram es gribētu līdzināties, kādu, kurš tic manī, kurš virza un saprot mani. Mentors, konsultants, terapeits ….kāds, kurš man var dot cerību, jo man pašam(-ai) tās ir par maz.


7.    Saki man, ka mīli mani.
“Man nevajag, lai tu par mani rūpējies. Bet man patiesi ir nepieciešams dzirdēt vārdus “Es mīlu tevi”. Jo tieši dotajā brīdī es nemīlu pats sevi. Pat tad, ja es tavu dzīvi padaru par elli, es gribu būt mīlēts. Īpaši tevis mīlēts”.

“Man liekas, tas ir viss. Es zinu, ka būt vecākam ir ļoti grūti. Dažreiz tu laikam brīnies, kāpēc to vispār dari. Bet man būs labāk. Es apsolu. Es būšu vecāks un mēs varēsim priecāties viens par otru atkal. Līdz tam, es ļoti novērtēju to, ko tu dari.”

“Es to nesaku bieži, bet es joprojām mīlu tevi!”

Teksta avots: www.psychologytoday.com

Tulkoja: psiholoģe Inese Elsiņa

 




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas