Toms piedzima 740 gramus smags. Mamma: Grūti, ka ārsti vecākiem prognozē to sliktāko

 10. oktobris 2019 18:25 Līga Brūvere, Mammamuntetiem.lv Intervija

Mazajam Tomam ir 2,5 gadi, viņš sver 10 kilogramus un ir dzimis 27. grūtniecības nedēļā. Lai arī kopumā puika ir veselīgs un komunikabls, mammai Annai joprojām acīs riešas asaras, kad viņa atceras to dienu martā, kad pavisam neplānoti un pārsteidzīgi pasaulē nāca ilgi gaidītais dēliņš. 



Foto: Shutterstock.com

Sajūtas ir neaprakstāmas. Es gribēju sajust savu bērniņu. Viņu gan nedrīkst glaudīt, tikai pieskarties, jo ādiņa viņam ir tik maiga, ka sāp.


“Priekšlaikus dzimis bērniņš pilnībā nomaina cilvēka vērtības un prioritātes.  Tevi vairs neinteresē vienkāršas lieta - skaistu drēbīšu pirkšana, apkārt notiekošās sīkās lietas, par ko parasti satraucas citi. Svaru kausos ir tuvo un mīļo cilvēku dzīvība, veselība. Sāc vairāk mīlēt cilvēkus. Vairāk priecājies par bērniem. Tā ir kaut kāda mācība, tikai ko tu no šīs situācijas iemācies...” tā par savu noieto pieredzes ceļu saka 35 gadus vecā Anna. Kopā ar vīru Gati viņi tagad audzina divus dēlus – Tomu un viņa 7 mēnešus jauno brāli Adrianu. 

Intervijas dienā stāsta galvenais varonis Toms vēl nav mājās. Viņš ir bērnudārzā, kur apgūst tās pašas gudrības, ko citi viņa vecuma bērni. Viņa mazais brālis Adrians ar mammu dzīvojas pa māju.  

Neauglības diagnozei par spīti 
“Kad ar vīru apprecējāmies, sākām plānot bērnu. 1,5 gadu nekas neiznāca, apmeklējām populārāko Latvijā neauglības speciālistu, kurš pateica, ka mums praktiski nav iespējams dabīgā ceļā tikt pie bērniņa. Tas mūs šokēja. Kā tā var būt! Ieslēdzās tāda kā pretestība. Mēs noteikti būsim vecāki! Pēc nepilniem 2 mēnešiem atklājās, ka es esmu stāvoklī,” tā pirmos pozitīvos dēliņa gaidīšanas mirkļus atceras Anna. 

Grūtniecība, lai arī ar nelieliem sarežģījumiem, noritējusi normāli, līdz 25. grūtniecības nedēļā naktī Anna sajuta “slapjumu”. Izsaucot ātro palīdzību un nokļūstot Paula Stradiņa Kliniskās universitātes slimnīcas uzņemšanas nodaļā, apstiprinājies, ka tie ir augļūdeņi.

“Slimnīcā māsiņas sāka mani noskaņot, lai no šī bērniņa atvados. “Ne uz ko neceriet...”, tieši tā teica uzņemšanas māsiņas.

Ultrasonogrāfijā rādīja, ka bērniņš ir mazāks, nekā paredzēts šajā grūtniecības nedēļā. Kopumā nekādas labās izredzes nebūs. Ka būs jau citi bērni, ka es vēl jauna...”

“Kamēr gulēju un gaidīju dzemdības, vairāk vai mazāk tā tiešām bija tikai gulēšana un gaidīšana. Tā sajūta bija, ka meitenes, kas bija ar mani vienā palātā, ir tādas kā “norakstītas” - kas būs, tas būs, neko tur īpaši darīt nevar. Tā jau it kā arī bija... Ja vajadzēja kau kādas zāles, mums teica, kur ir aptieka. Mums nodaļā zāļu nav. Staigāt tu nedrīksti. Ja ir vīrs, mamma vai cits tuvinieks, tad viņš var aiziet tām zālēm pakaļ.  Bet, ja sieviete no tālākiem laukiem? Ja nav, kas aiziet pakaļ? Vienīgais, ko mums deva, bija kaut kas no pretsāpju zālēm.”

Topošo māmiņu Annu atstāja slimnīcā, lai mazulītis paliktu mammas puncī pēc iespējas ilgāk. Tomēr 27. grūtniecības nedēļā priekšlaicīgas dzemdības vairs nekas nevarēja apturēt. Tā kā bērniņš plānojās ļoti, ļoti maziņš, ārste izlēma par labu ķeizaram, lai bērnu mazāk mocītu un nesaspiestu. 

 

Pirmās emocijas ir tādas, ka tu nezini, ko sagaidīt.  Sajūtas ir divējādas. Tu esi priecīgs, jo tev ir piedzimis bērniņš! Bet, kad ieraugi, kur viņš atrodas un kāds viņš ir, paliek grūti.

 

“Viss notika tik ātri, ka tajā brīdī pat nebija īpašu emociju. Viss bija racionāli.  Ārste bija ļoti jauka. Pēc ķeizara tik mazu bērniņu uzreiz aiznes, tikai pasaka “Viss”. Tu īsti nesaproti, kas ar viņu noticis, jo nedzirdēju pat ne mazu pīkstieniņu. Visa nakts pagāja stresā, bet beigās iemigu. No rīta atnāca daktere. Tāda priecīga! Izrādās, ka bērniņš ir 740 gramus smags, nevis tik maziņš, kā prognozēja, un pats elpo!”. Šīs jau bija labas ziņas, atklāj Anna. 

Anna dalās ar savu pieredzi, piedzīvoto un emocijām, tomēr atklāt savu īsto vārdu, dēliņa un ģimenes bildes joprojām nav gatava. 

 

Ārste mani ļoti iedrošināja, bija ticība, ka viss būs labi. Kad pēc operācijas pamodos, vīrs jau mani gaidīja. Viņš pie bērniņa bija ticis pirmais un aizveda arī mani. 

Anna: “Pirmās emocijas ir tādas, ka tu nezini, ko sagaidīt.  Sajūtas ir divējādas. Tu esi priecīgs, jo tev ir piedzimis bērniņš! Bet, kad ieraugi, kur viņš atrodas un kāds viņš ir, paliek grūti. Nedēļu dzīvojām Stradiņos, kur ik pēc 3 stundām nesu mazajam pieniņu. Dakterus sanāca satikt ļoti reti, lielākoties sadarbība ir ar māsiņām.  Teikt, ka māsiņas ir pašas atbalstošākās, diemžēl nevaru. Atkopšanās laikā, kad ir visgrūtāk, ienāk māsiņa, kas saka : “Priecājies, ka es te esmu. Tāda nu mums ir šeit sistēma. Nāc un meklē mani, jo es esmu viena pati”. 

Jā, šajā stāsta viens no grūtākajiem brīžiem ir tas, ka ārsti Latvijā saka to sliktāko. Iespējams, ārstiem tā jādara. Manā gadījumā varbūt labāk bija neteikt neko. Zinu, ka ārzemēs to dara maigāk, vecākiem nesaka sliktākās prognozes. Bija reizes, kad es gāju pie bērniņa un jautāju, kā viņam iet. Un māsiņas atbildēja: “Ko tu gribi dzirdēt?. Tev ir priekšlaikus dzimis bērns. Nāc katru dienu kā uz pēdējo dienu..., jo pirmā gada laikā viņš var nomirt katru dienu”.  

Likās, ka sistēma slimnīcā ir nepārdomāta. Tu esi vienā telpā ar mammām, kurām piedzimis vesels bērniņš, un mammām, kuras bērniņu ir zaudējušas. Ārzemēs tomēr ir nodalīts. Ļoti grūti ir būt kopā. Sapratu, ka man jātiek no tā visa ārā."


Spēka vārdi pašam mazākajam 
Man ļoti gribējās ātrāk tikt uz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcu (BKUS), jo tas nozīmē, ka pa vakariem un naktīm tiec uz mājām. Tur viss ir pakārtots bērniņa vajadzībām. Ļoti jaukas māsiņas, katram bērniņam ir sava daktere. Māsiņas tur mainās, bet, kamēr esi slimnīcā, visus pamazām iepazīsti. Ir ļoti jaukas piena māsas, kas dod padomus, iedrošina, ko darīt, lai būtu pieniņš. Tur ir vesela sistēma, kā nodot pieniņu, cik daudz vajag un cik jādod bērniņam. Ja pieniņa nav, tad dod piena maisījumu.  Katra diena bija cīņa par gramiem, kas Tomam nāca klāt ļoti lēni.

Divus mēnešus Tomiņš dzīvoja inkubatorā, tad viņu ielika ūdensgultiņā, jo spēja pats noturēt siltumu. Sākumā katras 3 stundas gāju mainīt autiņbiksītes. Mamma var uzturēties pie bērniņa no 8 rītā līdz 22 vakarā un reizi dienā ņemt bērniņu ķengura pozā. 

Man gribējās bērniņu sajust. Viņu gan nedrīkst glaudīt, tikai pieskarties, jo ādiņa priekšlaikus dzimušiem bērniņiem ir tik maiga, ka pat sāp.

Tomu pirmo reizi rokās turēju, kad viņš jau bija vairāk nekā nedēļu vecs. 10 dienas pēc piedzimšanas bija pirmā vanniņa. Mazo vannoja māsiņa, viņas rokas tomēr drošākas. Vanniņu liek inkubatorā, noņēma skābekļa padeves aparātu, tad es savu bērnu pirmo reizi sabučoju. Paņemt rokās tik maziņu ir ļoti bailīgi un satraucoši, pat nav skaidrs, kā viņam ielikt termometru - rociņa ir tik sīciņa, ka, pat ar diviem pirkstiem paņemot, liekas, ka nav ko satvert.

Gaidot Tomu, katru dienu rakstīju dienasgrāmatu. Šodien, gaidot interviju, izlasīju vēstuli, kuru rakstīju savam dēlam un... apraudājos. Mani spēka vārdi toreiz un tagad bija latviešu tautas dziesmas. Šos vārdus es skaitu, kad ir grūti:

Cel, Dieviņi, stipru sētu
Ap to manu augumiņu, 
Cel, Dieviņi, stipru sētu
Ap to manu dvēselīti... 

 

Pāra attiecību izjukšana
“Kamēr Toms atradās BKUS, redzēju, kā izjuka daudzu pāru attiecības. Vīrietis pasaka, ka nespēj šo situāciju pieņemt, un sievu ar bērnu atstāj. Bija arī mammas, kas atstāja bērniņus, īpaši, ja pateica smagāku diagnozi. Bet citi pāri ļoti satuvinājās. Man ar vīru paveicās. Mēs ar vīru runājām, ko darīsim, ja būs kāda diagnoze. Bet medicīna iet uz priekšu un to, kas sākumā nav ārstējams, ar laiku varbūt būs. Par laimi, mūsu bērniņam nekādas nopietnas diagnozes nav. 
Vīrs teica, ka viņam arī sākumā bija ļoti grūti pieņemt situāciju, pieiet pie inkubatora. Tagad Tomam ar tēti ir ļoti ciešs kontakts. Kad tētis pirmo reizi paņēma dēliņu ķengura pozā, Tomiņš pirmo reizi sāka smaidīt.”
 

Mēs ar vīru runājām, ko darīsim, ja būs kāda diagnoze. Medicīna iet uz priekšu un to, kas sākumā nav ārstējams, ar laiku varbūt būs. Par laimi, mūsu bērniņam nekādas nopietnas diagnozes nav. 


“Mājās ar Tomiņu tikām pēc 2 ,5 mēnešiem, kad viņš svēra 1 kg 500 gramus. Viņš joprojām ir mazāks nekā citi  bērni šajā vecumā - viņam ir 2,5 gadi, bet svars tikai 10 kilogrami. Ļoti trausls puisītis, bet citādi nav nekādu veselības problēmu vai attīstības aiztures. Līdz 2 gadu vecumam bija jau noķēris vienaudžus attīstībā, bet augumā pārējos noķersim ap 3 gadu vecumu - teica daktere. Toms ir ļoti komunikabls, viss viņu interesē. Tomiņš ir ļoti sabiedrisks, viņš labprāt paliek arī pie vecvecākiem, tāpēc mēs ar vīru varējām iziet arī uz kādu kino, koncertu vai vakariņās. Kad dēlam bija viens gads, visi kopā devāmies ģimenes ceļojumā uz Polijas kalniem, vēlāk uz Norvēģiju. ”

Anna ļoti novērtē pirms dažiem gadiem izveidoto atbalsta programmu priekšlaikus dzimušajiem bērniem “Follow up”. Pēc Annas domām, programma ir labi pārdomāta, ārsti viegli pieejami. Programmā var piedalīties bērni līdz 2 gadu vecumam, pēc tam nonāk ģimenes ārsta pilnā aprūpē. 


Neplānotais otrais bērniņš – bailes un prieks
Anna atklāj: "Arī otrā grūtniecība mums bija brīnums - dēls pieteicās ar visu izsargāšanos... Apzināti saņemties otram bērnam pēc šādas pieredzes, manuprāt, ir gandrīz neiespējami. Ar vīru bijām sprieduši, ka mums ir viens bērniņš un ar to arī pietiks. Tu apzinies, ka pēc pirmajām priekšlaicīgajām dzemdībām otras priekšlaicīgās ir ar lielāku risku. Nav jau runa par man, bet bērna veselību. Atkal bērnam to nodarīt negribās. Bet pēkšņi uzzināju, ka esmu stāvoklī.

Arī otrā grūtniecība mums bija brīnums - dēls pieteicās ar visu izsargāšanos... Apzināti saņemties otram bērnam pēc šādas pieredzes, manuprāt, ir gandrīz neiespējami. 

Sākumā bija šausmīgas bailes. Kad ieraudzīju grūtniecības testu, sāku trīcēt. Kā tas var būt! Trīcošām rokām rakstīju vīram vēstuli.  Pēc tam abiem bija prieks! Mums ir pieteicies bērniņš! Bet pēc tam atkal - vai tiksim galā? Un ja nu atkal būs tā, kā bija ar Tomu? Var tikt galā, ja zini, ka viss būs labi. 

Bija iekšēja panika, īpaši, kad tuvojās laiks, kad piedzima Toms. Daktere teica, ka vajag pagulēt slimnīcā, lai ir sajūta, ka situācija tiek kontrolēta. Slimnīcā izpētīja visus Tomiņa piedzimšanas dokumentus, kur tad arī atklājās, ka iemesls bija nepareizi piestiprinājusies nabassaite pie placentas. Tur bija skaidri redzams: bija iespējamas tikai priekšlaicīgas dzemdības. Tāda grūtniecība parasti pārtrūkst pat vēl agrākā laikā. 
Katru nedēļu dzīvojām ar nosvinēšanu, ka ir vēl viena nedēļa klāt. Tu jau apmēram zini, kas būs ar bērniņu, ja viņš piedzims kādā no šīm nedēļām. Kad bija 35. nedēļa, daktere teica, ka nu jau bērniņš ir attīstījies.

Brālis Adrians piedzima paredzētajā laikā ar plānotu ķeizargrieziena operācija, kad Tomam bija 1 gads un 11 mēneši. 

Ar otro bērniņu ir pavisam citas grūtības. Negulētas naktis taču nav nekas. Mazais aug griezdamies. Man ne par ko nav jāuztraucas, jo viss notiek pareizi. 


Ko sagaida priekšlaikus dzimuša bērniņa vecāki
Anna dalās ar savu pieredzi, piedzīvoto un emocijām, tomēr atklāt savu īsto vārdu, dēliņa un ģimenes bildes joprojām nav gatava. 

“Vīrs ir gatavs runāt atklāti, bet vai es esmu gatava? Laikam īsti nē. No kā sevi gribas pasargāt? Uzskats, ka priekšlaikus dzimis ir  mazliet atpalicis. Audzinātājas dārziņā ir ļoti saprotošas, bet draugi mūsu dēliņu uztver dažādi,” atklāj divu bērnu mamma. 

 

Neviens jau neteica, kādu bērniņu tu dabūsi. Pie tevis atnāca tieši šāds, mums perfekts bērniņš. Man tikai bija jāiemācās emocionāli tikt galā ar gaidām, ko es biju iedomājusies, bet notika savādāk.

 

Saka, ka priekšlaikus dzimušam bērniņam ir priekšlaikus dzimuši vecāki. Tā tiešām ir, piekrīt Anna. “Vecāki nav gatavi šādai lomai, bet slimnīca ir vieta, kur tevi sagatavo būt par vecāku. Tas ir svētīgs laiks, kur tevi sagatavo būt par mammu.”

Ar vīru runājām, ka tik ļoti gribējām būt vecāki. Bet neviens jau neteica, kādu bērniņu tu dabūsi. Pie tevis atnāca tieši šāds, mums perfekts bērniņš. Man tikai bija jāiemācās emocionāli tikt galā ar gaidām, ko es biju iedomājusies, bet notika savādāk. Tad ir liela vilšanās, ar kuru jāiemācās tikt galā. 

Ko grib dzirdēt vecāki, kuriem piedzimis priekšlaicīgs bērniņš? “Es priecājos, kad mani apsveica. Bērniņš tomēr ir piedzimis! Bet ir cilvēki, kas tiešām nezina, kā uzvesties. Var piedāvāt palīdzību, atvest no veikala pārtiku, pieskatīt uz stundiņu, lai mamma tiek ārā kopā ar vīru, jo pirmo pusgadu sabiedrībā ar tik maziņu neiet.  Mūsu ģimenei daudz palīdzēja vecvecāki, kuriem tiek arī teikts liels paldies par atbalstu un ticību. 

 


IZSTĀSTI SAVU STĀSTU!

17. novembrī visā pasaulē tiek atzīmēta Priekšlaicīgi dzimušo bērnu diena, lai pievērstu sabiedrības uzmanību šo bērnu esamībai, viņu grūtajam dzīves sākumam, iespējām atbalstīt un palīdzēt. Ar mērķi atbalstīt priekšlaikus dzimušus mazuļus un viņu vecākus Latvijā, “Pampers” sadarbībā ar Bērnu klīniskā universitātes slimnīcu (BKUS) un veikalu tīklu “Maxima” aicina ikvienu no 26. septembra līdz 13. novembrim iesaistīties labdarības akcijā, kuras mērķis ir ziedot Latvijas slimnīcām īpašas, priekšlaicīgi dzimušiem mazuļiem piemērotas autiņbiksītes. Plašāka informācija ŠEIT.

Ziedošanas kampaņas ietvaros priekšlaikus dzimušu mazuļu vecāki tiek aicināti dalīties savās sajūtās un pieredzē par piedzīvoto, tādējādi rodot cerību un mierinājumu citiem vecākiem, kuri arī sastapušies ar pāragru bērniņa piedzimšanu. Par vēlmi dalīties pieredzes stāstā, vai iesūtīt to  jau gatavu stāstu aicinām uz e-pastu redakcija@mammam.lv

 

 




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas


Notice: Undefined index: articles in /data/web/root/slim/app/views/article_layout.php on line 591