Kur Latvijas mežos meklēt labākās ogu un sēņu vietas

 23. augusts 2019 12:00 mammamuntetiem.lv Raksts

Katru gadu atrodamo ogu un sēņu daudzums mežā ir atšķirīgs, to galvenokārt ietekmē laikapstākļi. Tomēr meža eksperti teic, ka ogas un sēnes atrod savas labākās augšanas vietas atkarībā no tā, cik apstākļi mežā ir piemēroti to prasībām.

 



Foto: Shutterstock.com

Sēņošanas prieki!


“Meža avenēm, zemenēm un brūklenēm vajadzīga saule, tāpēc šīs ogas atrodamas izcirtumos, nevis vecos, aizēnotos mežos. Brūklenes meklējamas sausos priežu mežos vai purvos uz ciņiem. Visvairāk ogu būs priežu jaunaudzēs, kur ir saule un labvēlīgi apstākļi. To jau var redzēt pēc mētrām, ka brūklenēm tur patīk, jo tās ir jaunas un spēcīgas. Tāpat ir ar avenēm. Mēs to saucam par sugas “zvaigznīšu brīdi”, kad apstākļi ļauj sugai izbaudīt savu uzplaukumu,” par novērojumiem mežā stāsta AS “Latvijas valsts meži" Vidusdaugavas reģiona plānotājs Kārlis Taukačs.

Priežu jaunaudzē avenes var augt un ražot ogas 5 līdz 7 gadus, melnalkšņu vai bērzu jaunaudzēs – 2 līdz 3 gadus.  Jaunaudzēm paaugoties, pienāk laiks mellenājiem un sēnēm.


Sēnes un koki sadarbojas
Sēnes visraženāk aug jaunaudzēs – 20 līdz 40 gadu augušos mežos. “Sēnēm un kokiem ir īpašas attiecības. Pirmkārt, jau koku nosaukums vien norāda uz to, kādas sēnes meklējamas noteiktu koku tuvumā, piemēram, apšu, bērzu, priežu bekas. Gailenes aug sausos priežu mežos.

Otrkārt, Šveicē veikts pētījums, kas apstiprina, ka attiecības starp kokiem un sēnēm var kalpot kā mežaudzes veselības un produktivitātes rādītājs. Jo mežaudze ir jaunāka un spēcīgāka, jo vairāk barības vielu var atdot citiem procesiem dabā. 

Tāpēc arī mežos mainās vietas, kur sēnes sastopamas biežāk. Kad mežā tiek veikta kopšanas cirte, pēc tam aptuveni gadu ir adaptācijas laiks, kurā arī sēņu būs mazāk, bet pēc tam atkal tieši vairāk – jo mežā būs vairāk saules gaismas un arī kokiem vairāk barības vielu,” skaidro LVM plānotājs Kārlis Taukačs.


Sēnes ēd ne tikai cilvēki
Sēnes ēd vāveres, peļveidīgie grauzēji, arī citi zīdītāji. Pie sēņu kāriem dzīvniekiem pieskaitāmi arī kailgliemeži un vaboles. Tomēr galvenie sēņēdāji ir citi bezmugurkaulnieki.

Ja sēņotāji spētu turpat mežā vienu otru no viņiem ieraudzīt, dažs sēnes, iespējams, vairs neēstu. Jā, tik tikko no zemes izspraucies, ārēji vesels, arī izķidājot it kā pavisam nebojāts sēnes augļķermenis nereti jau mēdz būt dāsni piedēts un apdēts ar dažādu kustoņu olām. Ja nebūtu sēņu, nebūtu arī šo kustoņu. Uz sēnēm un sēnēs Latvijā attīstās simtiem sugu divspārņu (odu un mušu) pēcnācēji, starp kuriem, protams, ir sēņodiņu kāpuri.

Sēnēs dzīvo arī īsti tārpiņi – sīka izmēra nematodes. Daudzus no sēņu augļķermeņu iemītniekiem (oliņas, kukaiņu kāpurus, tārpiņus) cilvēki ar neapbruņotu aci nespēj ieraudzīt, tāpēc apēd, to pat nenojaušot. Šo sīkbūtņu nelielā koncentrācijā apdzīvotas sēnes nekādu ļaunumu nevienam ēdājam nenodara, bet dzīvnieciņu ievērojami “sabojātas” sēnes gan nevajadzētu lietot uzturā, jo tajās jau attīstās baktērijas. Ja sēņošanas kāre mazinājusi apetīti, vienmēr der atcerēties, ka sēņot uz mežu var doties ne tikai ar grozu un nazi, bet arī ar fotoaparātu.




0 Pievienot komentāru

Kategorijas