Kas notiek ar latviešu valodu? Saruna ar dzejnieci un latviešu valodas skolotāju Ivetu Ratinīku

 01. oktobris 2019 7:25 Intervija

Katram ir sava sapratne par to, kas ir pareiza vai nepareiza valoda, tāpat par gramatisko formu lietojumu. Attieksme ir apmēram tāda – ja visi tā dara, kāpēc gan man nedarīt! Turklāt trūkst respektējamu paraugu, no kuriem varētu mācīties. Daudzos medijos korektora amats ir likvidēts kā šķira. Nenoliedzami, sava loma valodas noplicināšanā un sintakses ignorēšanā ir sociālajiem tīkliem un interneta vietnēm.

 



Foto: Rojs Maizītis


Lai skaidrotu, kas patlaban notiek ar latviešu valodu, visatbilstošākā sarunas biedre šķita Iveta Ratinīka – spēcīga personība, talantīga latviešu valodas skolotāja, literatūras pētniece, dzejniece ar savai paaudzei neraksturīgi tēlainiem izteiksmes līdzekļiem. Un Rīgas domes deputāte.

Tagad gan Ivetas vissvarīgākais darbs, enerģijas avots un mīlestība ir dēliņš, kurš, kā viņa smej, pagaidām vēl runā delfīnu un cālīšu valodā. Bet viņai nav vienalga, cik tīrā latviešu valodā dēls runās, kad paaugsies. Un viņai ir gana liela pieredze skolotājas darbā, lai valodas situāciju vērtētu skaidrām acīm – bez pārspīlējumiem un bez nevajadzīga patosa.


Vai apzināmies, kā runājam?
– Bieži vien, braucot sabiedriskajā transportā, esmu ievērojusi, ka pusaudži telefona sarunu mēdz pabeigt visai vienveidīgi: okei, davai, čau! Tāpat mūsdienu tīņi teju katra vārda galā iemet pa krievu mātes vārdam. Vai jaunieši nespēj runāt tīrā latviešu valodā, nepiesārņojot to ar barbarismiem un lamuvārdiem? Vai tas būtu sava veida protests, modernais stiliņš vai kas cits?

– Manuprāt, konceptuāli nav pareizi runāt par tīru, netīru vai piesārņotu valodu. Jo kāda tad ir tīra valoda, kas to nosaka, kādi kritēriji? Par tīrību un netīrību daudz svarīgāki ir citi valodas aspekti. Jaunietim, veidojot savu patību, ļoti svarīgi ir identificēties ar kādu sociālo grupu, un līdz ar to tur darbojas nevis kritērijs pareizs/nepareizs vai atbilst/neatbilst sabiedrības cerībām, bet citi loģikas principi.


Valoda ir dzīvs organisms, kas visu laiku attīstās. Un gaidīt, ka mēs te ierīkosim kādu tīrās valodas rezervātu, būtu vienkārši muļķīgi.
Neviens pusaudzis apzināti nedomā par to, vai viņš piesārņo valodu, un nedara to ar nolūku. Viss ir atkarīgs no tā, kādā subkultūras vidē viņš uzturas, kāda ir viņa lasīšanas un mediju pieredze un tamlīdzīgi. Var būt pat tā, ka pusaudzim no apziņas ir pazuduši veseli leksikas slāņi, jo vidē, kurā viņš dzīvo, tādus nelieto. Mums tas varbūt šķiet šokējoši, toties, ja pajautātu viņam kaut ko specifisku par modernajām tehnoloģijām, iespējams, atklātos, ka viņš zina par tām daudz vairāk nekā mēs. Pasaule un līdz ar to arī leksika mainās krietni straujākā tempā nekā 20. gadsimtā.


– Sanāk, ka īsti pat nav iespējams izsekot visām pareizībām un nepareizībām, nedz arī tam, kurā brīdī nepareizība pārtop par pareizību.
– Varbūt var teikt arī tā, jo valoda ir dzīvs organisms, kas visu laiku attīstās. Un gaidīt, ka mēs te ierīkosim kādu tīrās valodas rezervātu, būtu vienkārši muļķīgi.

– Tomēr neticu, ka jūs, filoloģijas maģistre un doktorante, pieļautu domu, ka pēdējo baltu valodu – latviešu un lietuviešu – vērtību saglabāšana būtu tikai filologu uzdevums, bet tauta lai runā, kā grib.
– Man, protams, rūp latviešu valoda un ļoti uztrauc tas, cik maz uzmanības cilvēki pievērš tam, kā runā. Tomēr leksikas līmenī problēma nav tik liela, kā mums varbūt šķiet, jo, cilvēkam augot, mainās prioritātes, intereses un arī pasaules uztvere, līdz ar to aizplūst prom arī tīņu gadu leksika kopā ar vidi, kas mainās reizē ar vecumu. Daudz tracinošāk ir tas, kas notiek ar nepareizu gramatisko formu lietojumu.

Jaunā izglītības standarta sakarā mani visvairāk biedē, ka tur gramatikas akcents kļūst sekundārs, pilnībā mainās metodika. Latviešu valodu vairs nemācīs kā dzimto, bet kā svešvalodu! Piemēram, ir tēma kino un it kā starp citu mazliet pievilkta klāt gramatika. Tagad izejas punkts ir teksts. Ja skolēnos netiks radīta izpratne par valodu kā par sistēmu, būs sagrauts pamats, uz kura varētu izaugt jaunā valodnieku paaudze.

Tagad ir tā, ka akcents ir tikai uz kaut ko praktisku un lietderīgu. Aizvien vairāk tiek pieļautas paralēlas formas, gramatikai ir relatīva nozīme. Pat jaunie valodnieki un jaunie grāmatu autori uzskata, ka tas ir pieļaujams. Attieksme ir apmēram tāda – ja visi tā dara, kāpēc gan man nedarīt! Un rezultāts ir pilnīga neizpratne par pavēles un īstenības izteiksmes lietojumu, neprasme veidot palīgteikumus, nevienu neuztrauc, ja ka vietā lieto kad un tā tālāk.

Piemēru ir simtiem, un tas jau sen vairs neattiecas tikai uz skolēniem. Šī nepareizi lietotās valodas sērga pārņēmusi teju visu latviešu sabiedrību, un es pat nerunāju par cittautiešiem.


– Tiešām tik traki!? Tad jau par to būtu jākliedz, nevis jāpieņem atvieglināts standarts.
– Jā, ir tik traki! Un es jau kliedzu, tikai tur vajadzīgs vesels kliedzēju koris, lai tiešām sadzird. Situācija ir izveidojusies tik kritiska arī tāpēc, ka jauniešiem trūkst respektējamu paraugu, no kuriem viņi varētu mācīties. Daudzos medijos korektora amats ir likvidēts kā šķira, un tur izpratne par pareizo ir gluži citāda, nereti visai dīvaina.

Jaunietis redz nebeidzamās kļūdas interneta vietnēs un saprot, ka mierīgi var arī tā. Nenoliedzami, sava loma valodas noplicināšanā un sintakses ignorēšanā ir sociālajiem tīkliem. Tas mani uztrauc daudz vairāk par jauniešu slengu vai tieksmi nepareizi atvasināt vārdus.

Kad nosprieda, ka rokrakstam skolā vairs nav nekādas nozīmes (arguments: liekot rakstīt salasāmi, var lauzt topošās izcilās personības), tajā brīdī atsprāga vaļā nihilisma maiss – nav nozīmes arī izrunai un visam pārējam. Vai tur šaurs vai plats patskanis – viens pīpis! Vai izrunā visus burtus vai tikai daļu – arī nav svarīgi. Bieži vien vidusskolēni angļu valodu pārzina labāk nekā latviešu valodu, un tad var gadīties, ka latviešu tekstos sāk likt komatus tā, kā to paredz angļu gramatika.


Inteliģences mērs
– Man ļoti gribētos, lai skolās strādātu vairāk skolotāju, kas par latviešu valodas un literatūras tēmām stāstītu tik pārliecinoši un iedvesmojoši, ka aizrautu arī skolēnus.

– Man savukārt gribētos, lai skolēni saprastu, ka es lietoju kļūdainu valodas formu, bet ar nolūku. Mans ideālais skolēns ir tāds, kurš savā vidē lieto slengu un žargonu, to skaidri apzinoties, jo viņa nolūks ir tikai piebērt valodai kādu pipariņu. Daudz sliktāk ir tad, ja viņš nemaz nemāk runāt citādi, ja izrunā vārdus ar norautām galotnēm un piebārsta valodu ar jūsiem, mūsiem vai manīm un tamlīdzīgi.

Ja tu apzinies, ka tā ir kļūda, bet runā tā stila vai ironijas dēļ, viss ir kārtībā. Bet, ja latviešu valodu lieto kā nesen ieceltais Rīgas domes otrais vicemērs Vadims Baraņņiks, kurš pat nenojauš, ko ir pateicis, izrunājot vārdu minēts kā minets, tad kā tāds cilvēks var prezentēt Rīgu un kā viņu vispār var nopietni uztvert?!

Ir pat vēl trakāk – viņam ir tik slikts latviskā teksta uztveres līmenis, ka viņš nespēj atbildēt uz vienkāršiem jautājumiem. Nav saprotams, kā šis cilvēks varēja iegūt darbam nepieciešamo latviešu valodas apguves sertifikātu. Viņš vienkārši savārsta kaut kādas vispārīgas frāzes, viņa izpildījumā latviešu valoda kļūst nesaprotama un nebaudāma.

Kad nosprieda, ka rokrakstam skolā vairs nav nekādas nozīmes (arguments: liekot rakstīt salasāmi, var lauzt topošās izcilās personības), tajā brīdī atsprāga vaļā nihilisma maiss – nav nozīmes arī izrunai un visam pārējam.


– Bet viņš, nabadziņš, ir spiests runāt latviski.
– Jā. Nu, mums ir šāda pilsētas vadība, kam nav izpratnes par to, ka varbūt nevajag veidot jauktos bērnudārzus, jo valodas apguvē tas kaitē gan vieniem, gan otriem. Labāk ieguldīt naudu izglītības kvalitātē, nevis bērnu barošanā ar bezmaksas pusdienām, kas tiek pavēstīts kā milzīgs sasniegums. Labāk lai domes vadība palielās ar to, ka atbalsta kāda papildu pulciņa vai papildu valodas nodarbību ieviešanu.


Diemžēl jebkas intelektuāls un garīgs ir zaudējis nozīmi. Priekšplānā ir peļņa, ienesīgums un varas spēles. Manuprāt, jebkura reforma ir iespējama tikai tad, ja tie, kam tā jāievieš, to uztver kā paši savu reformu.
Tagad ir apmēram tā – jūs, neapzinīgie skolotāji, gribat tikai lielāku algu, bet jums ir jāgrib ieviest reformas, jājūt misija! Jā, es labprāt nodarbotos ar jauniešiem, strādātu no visas sirds, bet tad noņemiet, lūdzu, no maniem pleciem visu sociālo jautājumu loku, par ko man ik dienas jāraizējas. Tad es labprāt spēlētos ar skolas bērniem cauru dienu.


Mācības kā spēle
– Droši vien jaunajā izglītības standartā ir vēl kas tāds, kas jums šķiet pavisam ačgārns?

– Jā, piemēram, iespēja vienam skolotājam mācīt vairākus mācību priekšmetus, arī tādus, kuros viņš nav specializējies. Līdz ar to arī latviešu valodu nereti pasniedz cilvēki, kas nav studējuši filoloģiju. Laikā, kad es mācījos, augstskolās bija pilns liels kurss – gan LU, gan Daugavpilī, gan Rēzeknē un Liepājā. Tagad nav iespējams nokomplektēt pat budžeta vietas. Pēkšņi kādā brīdī var izrādīties, ka skolotāju trūkst, jo patlaban lielākajai daļai tagadējo skolotāju ir ap gadiem piecdesmit.

Daudzos ir radusies pārliecība, ka jaunieši pēc žurnālistikas vai kultūras studijām ar nevalstiskās izglītības programmas Iespējamā misija kursiem var ielēkt skolotāja ādā un mācīt latviešu valodu, lai gan viņiem pašiem neviens nav mācījis akadēmiski pareizu latviešu valodu.

Pēc pāris gadiem viņi jau jūtas tik vareni, ka ir kļuvuši par jaunā mācību satura ekspertiem. Tur kritērijs interesanti un izklaidējoši diemžēl aizstāj akadēmiski garlaicīgo, bet pareizo apmācību. Nenoliegšu, ka, pusgadu mācoties klasisko palīgteikumu veidus (kā mums to mācīja), no garlaicīguma var dabūt pumpas, bet bez tā arī nevar.


Varbūt var apvienot interesanto ar akadēmisko?
– Tas prasa ļoti augstu meistarības līmeni, kas reti kur sastopams. Kāpēc kļūst aizvien sliktāk? Sākās ar to, ka deviņdesmitajos gados pēkšņi uznāca mode atteikties no eksaktajām zinātnēm un inženierzinātnēm, ko mēģināja aizstāt ar lēcienu sociālajās zinātnēs un mazliet arī humanitārajās.

Tagad krītam otrā galējībā – viss, kas nav praktiski izmantojams (un valodniecība daudziem šķiet tieši tāda), nav svarīgs. Programmā vairs netiek norādīts priekšmets latviešu literatūra, bet vienkārši literatūra. Reāli var izmantot jebkādu – japāņu, norvēģu, ķīniešu vai krievu… Literatūru, kas dod kādu ideju mācīšanai. Tas pārņemts no amerikāniskās profilēšanas idejas, nedodot stipru bāzi.

Tagad Āgenskalna Valsts ģimnāzijā (ĀVĢ), kur esmu nostrādājusi desmit gadu, vidusskolas klasēm ir divas literatūras stundas nedēļā, ja vien tas nav profils. Ko var gribēt! Nav laika aizrakties līdz valodas filozofijai vai līdz apjomīgiem, bagātīgiem daiļdarbiem. Normāls vidusskolēns, lasot Straumēnus, var iekrist teju vai komā, jo viņš šo tekstu nav spējīgs izlasīt – viņam vajag skaidrojošo vārdnīcu. Un Straumēni nebūt nav tas sarežģītākais teksts.


– Gribētos saprast, cik savažots ar metodikām, standartiem un programmām ir latviešu valodas skolotājs?
– Skolotājs var darīt ļoti daudz, bet jāsaprot, ka izcilam skolotājam brīvība dod lidojumu, bet vājam skolotājam bez pieredzes – ļoti sliktus mācību rezultātus. Būtībā, lai sagatavotu kādu jaunu tēmu, kurā skolotājs nav specializējies, vajadzīgas aptuveni piecas sešas stundas, bet tam bieži nav nedz laika, nedz enerģijas, nedz galu galā arī vēlmes. Spēlēties ir vieglāk. Projekti un grupu darbi notiek spēles veidā – to paredz arī jaunais standarts –, bet tur nenotiek nekāda iedziļināšanās detaļās.


Diemžēl klasisks, vecs dzejnieks, kurš lieto daudz jaunvārdu un skaistas metaforas, jauniešiem parasti nav autoritāte.
– Pilnīgi piekrītu, ka valodu nevajadzētu mācīt kā spēli, tomēr šad tad ievīt nodarbībās kādu spēles elementu nemaz nav slikti.


– Mēs jau varam runāt par to, ka valodu vajag kopt, ieinteresēt bērnus, bet tas nostrādātu tikai tādā gadījumā, ja visi mēģinātu to darīt. Jā, dažām skolām varbūt veiksmīgāk izdodas rast risinājumus, bet daudzviet par klupšanas akmeni kļuvis pats skolotājs. Īstenībā problēma sākas jau bērnudārzā, kur trūkst pirmsskolas skolotāju ar labu valodas izjūtu.
Ļoti daudzos gadījumos tie pat nav latvieši, bet citu tautību skolotāji, kas vada grupiņu latviešu valodā. Tā nu bērni no skolotājas iemācās kļūdaini izrunāt vārdus, lietot nepareizus locījumus un dzimtes, nemaz nerunājot par gramatiku.


– Pieaugušajiem varbūt šķiet, ka bērns vēl mazs, gan jau vēlāk iemācīsies runāt pareizi. Bet maziem bērniem ir ļoti laba atmiņa. Dažkārt tāds bērnudārzā galvā iedzīts kakis var palikt prātā vēl ilgi.
– Kakis nav tas briesmīgākais zvērs. Pareizuma problēma sākas ar to, ka jau pirmskolā bērns neiegūst kvalitatīvas valodas izjūtu, un pēc tam tas viss veļas uz priekšu, līdz pārtop veselā problēmu lavīnā. Var uzdot labot kāda kļūdas – gan rakstiski, gan mutiski, gan ar spēles elementiem. Tomēr noteikti jāatceras – pirms tu sāc kaut ko labot, tev pašam ir skaidri jāzina, kā ir pareizi.


Par valodas bagātību
– Valodas bagātību ļoti ietekmē grāmatu lasīšana. Kāpēc, jūsuprāt, ir sācies tāds milzīgs nelasīšanas vilnis? Vai tiešām atkal vainīgas tehnoloģijas?

– Daļēji jā, bet būtiskākais iemesls ir, ka bērns neredz savus vecākus lasām. Viņam nav pozitīva piemēra paša ģimenē. Es jau redzu, kā mūsējais rāpo uz gaismu, kas nāk no datora. Vienalga, kas tur notiek, viņu interesē, ko vecāki dara. Mēs gan daudz lasām grāmatas, un domāju, ka nebūs grūti arī mūsu bērnu pieradināt pie lasīšanas.


– Esmu dzirdējusi, ka pusaudžu visiecienītākā literatūra, ja to tā var nosaukt, esot komiksi – maz teksta, daudz bilžu.
– Tā nu gan nevajadzētu būt! Mani ļoti uztrauc reducēšana līdz tādam līmenim. Tāpēc katram vajadzētu atrast to tēmu, kas viņu interesē, jo būtībā ir jaunieši, kurus neinteresē, piemēram, Fricis Bārda (tādu ir gandrīz 90 %), un tas ir dabiski, jo runa ir par citu laikmetu, citu situāciju.

Mans ideālais skolēns ir tāds, kurš savā vidē lieto slengu un žargonu, to skaidri apzinoties, jo viņa nolūks ir tikai piebērt valodai kādu pipariņu. Daudz sliktāk ir tad, ja viņš nemaz nemāk runāt citādi, ja izrunā vārdus ar norautām galotnēm un piebārsta valodu ar jūsiem, mūsiem vai manīm.

Jaunsudrabiņa Vēja ziedi – tie paši novīst un nobirst. Bet ir jau arī citas labas grāmatas, arī kvalitatīva zinātniskā fantastika, laba populārzinātniskā literatūra, stāsti par dabu un citi žanri. Ja jaunietis spēj lasīt tikai par sportu, ir labas biogrāfiskas grāmatas par sportistiem. Ja tas ir veids, kā viņu ieinteresēt, kāpēc ne?!


– Kas varētu ietekmēt jauniešu lasīšanas gaumi? Varbūt labs bibliotekārs?
– Man vienmēr šķitis, ka bibliotēka ir tā vieta, no kuras tālāk plūst ļoti kvalitatīva informācija. Reiz aizbraucu lasīt lekciju par jaunāko literatūru uz Preiļu bibliotēku. Paņēmu līdzi kaudzi ar pēdējos gados godalgotajiem dzejoļu krājumiem. Izrādījās, ka līdz Preiļiem šīs grāmatas nav nonākušas vienkārši tāpēc, ka bibliotekāriem nav pārliecības, ka būtu jākopj lasītāju gaume. Tur iepērk tikai tās grāmatas, kas ir pieprasītas.


– Varbūt cilvēki nemaz nezina, ko pieprasīt?
– Viņi zina gan! Viņi lasa Raču un Račko. Tas ir oriģinālliteratūras izklaidējošais gals, saplēsto mežģīņu fani. Par Literatūras gada balvas laureātiem viņi neko pat nav dzirdējuši. Un tie ir bibliotekāri, kam būtu jānes šī informācija tālāk!


– Starp citu, esmu runājusi ar vidusskolas vecuma jauniešiem, un mani ļoti izbrīnīja, ka viņiem garlaicīgs šķiet pat Ziedonis un Vācietis. Izskatās, ka jaunieši dzeju lasa vēl mazāk nekā prozu.
– Domāju, ka jūsu priekšstats ir nedaudz maldīgs. Ļoti liels ir izdevniecības Liels un mazs ieguldījums – mazie bērni daudz lasa. Tiesa, ar pusaudžu literatūru ir sarežģītāk. Tas ir ļoti normāli, ka viņi nelasa ne Ziedoni, ne Vācieti, jo viņi nesaprot kultūras norises laikā, kad tapa šī dzeja. Es mācību gada sākumā 10. klasei lieku sagatavot prezentācijas un mazu pētījumu par dzīvu latviešu dzejnieku, kurš ir jaunāks par mani.

Uzdevums bija atrast par viņu informāciju, ko Ratinīka nezina. Tad nu viņi bija skaitījuši, cik reižu šai dzejā minēts kāds dzīvnieks, intervējuši dzejnieka vecmāmiņu, izsekojuši, kurā veikalā dzejnieks iet iepirkties... Jauniešiem ir visai oriģināls piegājiens, un viņi šo uzdevumu pilda ar lielu azartu. Darbu paveikuši, viņi saprot, ka visi dzejnieki nav miruši.

Tāds priekšstats acīmredzot radies tāpēc, ka pēdējais 9. klases mācību antoloģijā minēts Klāvs Elsbergs, kurš patiešām ir miris. Jauniešu apziņā kā dzīvais autors bija nostabilizējusies tikai Māra Zālīte, jo viņa bieži viesojas skolās un ik pa brīdim uzraksta kārtējo hitu.

Daži atrod, ka viņu atslēga uz literatūru ir autori, kas raksta ironiski, citam patīk liriski domājošās meitenes. Man ir klasiski uzdevumi, ko lieku darīt ģimnāzistiem, piemēram, rakstīt kultūras dienasgrāmatas pusgada garumā – par jebko, ko viņi lasa, par kultūras pasākumiem, kurus apmeklē. Sanāk lieliski darbi.


– Vai jaunieši raksta sakarīgi – ne vien valodas, bet arī domu izklāsta ziņā?
– Jā, 8. klase vairākus gadus ir rakstījusi noveles. Lai sagatavotos, mēs paņemam vienu noveli, izģērbjam līdz shēmai, kam jābūt novelē, tad iedodu nosacījumus, piemēram, Antons un Agnese, un 12 vārdus, kas obligāti jāiekļauj tekstā (to skaitā arī vārdi ar sarežģītu pareizrakstību). Viņiem labi veicas. Mums ir bijuši veseli krājumi par Antonu un Agnesi.

Mūsu skolā ir literārais žurnāls, kuru gatavo paši skolēni kopā ar kādu konsultantu. Ir bijuši gadi, kad viņi tur raksta recenzijas, bet ir bijis arī tā, ka viņi sacer lugas. Viņi arī bariem piedalās dažādos radošos konkursos.

Dzeju nelieku rakstīt, jo tas nav mehāniski darāms darbs. Dzeju jauniešiem varbūt ir grūti uztvert, jo kāds viņiem ir iestāstījis, ka tur obligātas ir atskaņas un četrrindes. Viņiem iemāca arī saprotamību kā kritēriju – tā ir lielākā problēma, jo asociatīvais nevar būt viennozīmīgi saprotams. Es viņiem saku: “Jūs nevarat domāt kā četrdesmitgadīga tante, jūs varat domāt tikai tā, kā domājat jūs.”


Provokācijas un jaunrade
– Kā jaunieši reaģē uz vēlmi modināt viņos literatūras emocionālo uztveri?

– Ļoti dažādi. Bieži esmu mēģinājusi viņus izprovocēt un pēc tam atkal aiziet atpakaļ pie kaut kā klasiska, stabila un pareiza.


– Un viņi ļaujas?
– Viņi ļoti labi ļaujas provokācijām. ĀVĢ tā ir norma – zinātniski pētnieciskie darbi (ZPD) gan literatūrā, gan valodā. Nevari pabeigt ģimnāziju, ja to neuzraksti. Tā tiek aktualizēta gan zinātniskā valoda, gan pareiza latviešu valoda. Un pat tad, ja skolēns pēta kādu tēmu ekonomikā vai kur citur, viņš iemācās rakstīt akadēmiskā stilā.


– Vai tas nozīmē, ka visos ZPD valodu vērtē kā atsevišķu komponentu?
– Jā, tieši tā. ĀVĢ joprojām ir viena no tām retajām skolām, kurā ir ļoti plašs darbu klāsts humanitārajās zinātnēs un, protams, arī literatūrā, valodā vai integrēti. Šogad, piemēram, bija viens ļoti interesants temats, ko vadīja mana kolēģe, – par parentēzi Ziedoņa epifānijās. Jā, mūsu jaunieši raksta par visai sarežģītām lietām. Būtībā viņi tiek pieradināti jau 11. klasē rakstīt kursa darbus.

Pēc tam nevienam no tiem, kas ir rakstījuši ZPD vidusskolā, studiju gados nav problēmu uzrakstīt kursa darbu. Viņi saprot struktūru, zinātniskās valodas īpatnību, viņiem nav arī tāds kļūdainības līmenis, lai darbu nevarētu saprast. Tajos laikos, kad es beidzu augstskolu, un tas bija ne tik sen, diplomdarbā nedrīkstēja būt vairāk par 30 kļūdām. Tagad tas vairs nav aktuāli – daudzi augstskolu zinātniskie darbi ir tik pavirši, ka pat nav izlasāmi. Valodu vairs nevērtē kā atsevišķu darba sastāvdaļu – kā gribu, tā rakstu.


– Dzīvas valodas attīstība nebūtu iedomājama arī bez jaunvārdiem. Visbagātīgāk tie nākuši no dzejniekiem un rakstniekiem, sākot ar Veco Stenderu un Raini.
– Diemžēl klasisks, vecs dzejnieks, kurš lieto daudz jaunvārdu un skaistas metaforas, jauniešiem parasti nav autoritāte.


– Kāpēc noteikti vecs – var jau būt arī jauns dzejnieks, teju tagadējo vidusskolēnu vienaudzis. Starp citu, arī jūsu kontā ir ierakstīti trīs jaunvārdi – tevistiece, ēnavas, ierīgoties –, lai gan īstenībā jūsu dzejā tos var atrast krietni bagātīgākā klāstā.
– Te atkal ir cita nianse – jauno dzejnieku paaudze, tā ap gadiem divdesmit, parasti ļoti skopi strādā ar valodu. Piemēram, no desmit jaunajiem autoriem fonētiskās spēles elementi parādās vienam diviem. Tagad vairāk ir izteikts princips ko redzu, to bliežu. Tā ir asociatīvā dzeja bez tēlainības.

Otra bēda ir aktīvās māmiņas sociālajos tīklos, kuras saceļ brēku par to, ka skolā tiek mācīti teksti, kas, viņuprāt, ir nepareizi. Tāds bija, piemēram, gadījums ar Kārļa Vērdiņa dzejoli, kurā ir vārds slīķis (domāts slīkonis). Pieaugušie par labu uzskata tikai to, ko pazīst un kas šķiet drošs, bet bērniem viss jaunais un neparastais (arī šausminošais!) šķiet aizraujošs. Un 12–14 gadu vecums ir pēdējais brīdis, kad bērnus vēl iespējams iekustināt, atraut vaļā viņu jaunradi.

Šis konkrētais dzejolis ir veiksmīgs, jo ļauj runāt par to, kas jauniešus interesē. Viss tumšais, gotiskais, briesmīgais. Tajā vecumā viņiem patīk baidīties no spoku stāstiņiem (jo briesmīgāk, jo labāk!), tāpēc ar šo dzejoli bija iespēja rosināt diskusiju gan par valodu, gan par visu pārējo. Reti kuram no mūsdienu dzejniekiem ir tik pateicīgs materiāls darbam stundā.

 

No portāla Jauns.lv




0 Pievienot komentāru

Kategorijas