Ketrīna pie mums atsteidzās 34. grūtniecības nedēļā. Pieredze

 07. augusts 2015 12:10 Pieredze

Vienmēr esmu zinājusi, ka mans bērniņš būs cīnītajs, tā pat kā es! Bet pienāca liktenīgais vakars - 24. marta vakars. Visu dienu tā dīvainā sajuta nepameta - velkošās sapes, nemiers. Likās, ka kāds neredzams spēks pat velk tuvak zemei. Atceros, kā vēl domās teicu meitiņai: "Nebiedē mani, tev vēl 6 nedēļas jābūt puncī…”. Tā par dienu pirms meitiņas piedzimšanas raksta Kintija.


Foto: Shutterstock.com

Sapratu, ka dzīvē nav nekas svarīgāks un īpašāks par šo brīnumiņu… Vesela, skaista un smaidīga meitene, mana meita!


 
Visu dienu pavadīju ar šīm nepatīkamajām sajūtām. Un vakarā, pastaigājoties ar suni, mums uzklupa kāds sētas suns. Sakoda man zābaku! Asaras, nemiers, stress visu atlikušo vakaru. Gulēt aizgāju ap vieniem. Pat īsti nebiju aizmigusi, kad sajutu līdz šim ko nepiedzīvotu. Vēl nodomāju, (salasījusies visādas lietas par grūtniecēm) - tiešām nesaturība? Gulta slapja. Pēc pāris minūtem sapratu - ūdeņi nogajuši! Zvanu draugam, saku: "Nu ir s*di… dzemdības sākas…" Tālāk sākās stress - es viena, naktī, neko nesaprotu… Un meitiņai nekas nav vēl pūriņā sapirkts… Pat mans suns bija uztraucies, skrēja visu laiku man pakaļ ar izbolītam acīm!
 
Lai vai kā, ātrie pēc desmit minūtem bija klāt, veda uz Rīgas dzemdību namu. Uztraukumu un tās bailes laikam nekad nespēšu aprakstīt. Sazvanos ar draugu, kurš jūrā un tik tālu no mums… Sazvanījos ar mammu, kura momentā brauca šurp. Vismaz kāds atbalsts, sirds palika mierīgaka :) Saveda mums tik daudz skaistu mantu, drēbītes un nepieciešamās lietas zidainītim un mammai! Vismaz mazak uztraukums par to, ka man nav nekā…
 
Un tad laikam sakās tas pats gūtākais. Guļot ar neizsakāmām sāpēm un kontrakcijām, gaidot brīdi, kad satikšu meitiņu. 
 
Un tad laikam sakās tas pats gūtākais. Guļot ar neizsakāmām sāpēm un kontrakcijām, gaidot brīdi, kad satikšu meitiņu. Viss notika tik lēni, nevērās nekas vaļā, bēbis esot pārāk mazs, tapēc grūti nāks ārā. Sapēs ar divu minūšu intervālu… septiņu stundu garumā! Ārpus loga sagaidīju saulrietu, ļoti skaistu - zināju un cerēju, ka viss beigu beigās būs labi.
 
Es vienmēr esmu pacietīga pret sāpēm, mierīga un nosvērta, bet tajā brīdī laikam balss saites pat bija noslogotas, ka pat vecmāte pasmējās, lai nebiedēju citas dzemdētajas… :) Cik ļoti vēlējos, kaut būtu izvēlējusies epidurālo anestēziju, kaut jebkādu anestēziju… Kaut vai tajā brīdī, kad man apkārt bija 8 dakteri, no kuriem vienam bija rokās šķēres. Vienmēr atcerēšos to skaņu, kad griež miesu. Tas ir vājprāts! Mamma piedalījās dzemdībās. Nezinu, kā būtu, ja būtu viena. Tik ļoti liels atbalsts un mīlestība. Super! Lai gan brīžiem viņa kļuva bāla un dakteri piedāvaja viņai palīdzību!
 
Un te nu viņa bija - Ketrīna! 25. marts, plkst.11.48. 2,020 kg un 47 cm. Mēs abas to pārdzīvojām un izturējām! Un tad pat vairs nebija svarīgas sāpes - ne ta dullā griešana, ne tās pārdesmit šuves. Sapratu, ka dzīvē nav nekas svarīgāks un īpašāks par šo brīnumiņu… Vesela, skaista un smaidīga meitene, mana meita!
 
Apmēram mēnesi nodzīvojām pa slimnīcam - RDZN un BKUS. Un tikām beidzot mājās, kur iepazinamies ar tēti un visiem četriem vecvecākiem.
Esmu laimīga, jo esmu MAMMA!
 
Tagad mazajai pāri 4 mēnesīšiem. Jūtamies super. Tas, ka esam maziņas augumā, neko nemaina.(šobrīd 60 cm, 5,600) Gan panāksim vienaudžus! :)
 
P.S. Ja pienāks laiks, kad gribēšu tomēr Ketrīnai brālīti, tad sakšu rupēt pūriņu jau laicīgi. Lai nav tā, ka mazais pasteidzas ātrak satikt mūs! Un tas viss ne tuvākajos 5 gados. :)