Trīsgadnieks plosās! Kā saprast, vai bērns ir hiperaktīvs?

 13. janvāris 2020 15:00 Jautājums & atbilde

Nereti vien vecāki, skatoties uz savu divgadīgo, trīsgadīgo bērnu aktivitātes izpausmēm, bažīgi iedomājas – vai tikai mans bērniņš nav hiperaktīvs? Rakstā dažas situācijas un psihologu komentāri.



Foto: Shutterstock.com

Bieži vien palielināta aktivitāte ir šī vecumposma bērnu attīstības īpatnība – pasaule aktīvi ir jāizpēt.a, visur jāuzkāpj, visur jāpaspēj.


"Meitai ir 2 gadi un 5 mēneši. Lieta tāda, ka bērns ir ļoti aktīvs, visur skrien, visu aiztiek, lēkā, dauzās un ne minūti nevar palikt mierīga. Ar mantām nespēlējas, ātri apnīk. Kā pasaka vārdu „nedrīkst” tad uz minūti ir miers, un pēc minūtes atkal skrien un visu aiztiek. Vai tas neliecina par hiperaktivitāti? Ko man darīt? Vai to izārstēt var?"
 

"Manam dēlam ir trīs gadiņi, iet dārziņā, viss it kā labi, tikai ir ļoti nepaklausīgs, pilnīgi visu dara pretēji, ja pateiksi, ka pa ceļu no dārziņa jāiet pa maliņu, viņš skries pa ceļa vidu prom, nelīdz ne paskaidrojums, ka mašīnas tur brauc, un tas ir bīstami, ja neatļauj, tad ir gar zemi un kliedz, un ir daudz dažādu tādu situāciju, viņš ir ļoti kustīgs un aktīvs, ģimenes ārste teica, ka esot hiperaktīvs, jo pat uzgaidāmajā telpā un pie dakteres nevar mierā nosēdēt. Otra problēma ir tas, ka viņš grib, lai es vienmēr apģērbju, nolieku gulēt, aizvedu uz podiņu jebko, ko vēl nevar vai negrib izdarīt pats, ja tētis pieteiksies aiziet ar viņu, viņš bļaudams skrien un saka nē, mammu gribu. Dārziņā atstāt nav liela problēma, jo tur ir vecākais brālis, kas paņem un aizved uz grupiņu, kad es eju prom, reizēm ir niķis, bet pārsvarā jau viss kārtībā. Ko varētu Jūs ieteikt? Kā runāt ar bērnu, vai būt stingram un nelokāmam, sods (nedabūsi mašīnu, ja tā uzvedīsies)?"

Jāatceras, ka ir ļoti maz bērnu, uz kuriem var attiecināt hiperaktivitāti kā diagnozi, toties ir ļoti daudz aktīvu, kustīgu bērnu, kas ir attīstības īpatnība.

Atbild psiholoģe Laila Kalniņa:
"Jā, nereti vien vecāki, skatoties uz savu divgadīgo, trīsgadīgo bērnu aktivitātes izpausmēm, bažīgi iedomājas – vai tikai mans bērniņš nav hiperaktīvs? Bieži vien palielināta aktivitāte ir šī vecumposma bērnu attīstības īpatnība – pasaule aktīvi ir jāizpēta, visur jāuzkāpj, visur jāpaspēj, tas, ko saka vecāki – „pa vienu ausi ir iekšā, pa otru ārā”. Ir grūti mazo disciplinēt, turklāt bieži vien vecāki izmanto tik ierasto – Nedrīkst, Nekāp, Neaiztiec, Neņem, Nelec… Pieaugušajiem it kā skaidrs, bet mazajā tas var radīt kārtīgu apjukumu, – ko tad es DRĪKSTU darīt? Visticamāk,  tad, kad Jūs bērnam sakiet „Nedrīkst”, bērns ne tik daudz izprot šī vārda nozīmi, cik saklausa Jūsu balss intonāciju, saskata sejas izteiksmi, kas liecina – KAUT KAS nav labi. Bet tas ātri aizmirstas un mazais atkal kāpj uz tā paša krēsla, kur Nedrīkst! Šie piemēri bija vairāk par divgadīgo attīstības īpatnībām, bet vēl nedrīkst aizmirst tādu svarīgu niansi, kā bērna temperaments.

Temperamenta iezīmes iedzimst, tātad tās dzīves laikā gandrīz nemainās un nozīmē, ka bērnu nav iespējams „pārveidot”, bet iespējams pielāgot vidi, kurā bērniņš aug.

Temperaments ir iedzimts nervu sistēmas darbības tips un tas nosaka to, cik bērns būs jeb ir aktīvs/mazāk aktīvs, spēlējas īsu brīdi/spēlējas ilgāk, drošāks/bailīgāks – šīs ir tikai dažās no temperamenta iezīmēm, kas ļoti lielā mērā nosaka bērna uzvedības modeli. Temperamenta iezīmes iedzimst, tātad tās dzīves laikā gandrīz nemainās un nozīmē, ka bērnu nav iespējams „pārveidot”, bet iespējams pielāgot vidi, kurā bērniņš aug. Parasti viens no vecākiem ģimenē ir ar līdzīgu temperamentu. Speciālisti, kas palīdz izvērtēt to, vai bērnam ir vai nav hiperaktivitāte, ir pediatrs, neirologs, psihologs. Hiperaktivitāti izārstēt nevar (ja domā kā ārstēšanu – dod zāles un kāda slimība pazūd bez pēdām), bet var būtiski samazināt kādas izpausmes, kas traucē pašam bērnam. Pasaulē hiperaktivitāti ārstē ar medikamentiem, apvienojot ar citu speciālistu – psihologu, ergoterapeitu, reitterapeitu (jāšana ar zirgu), u.c. nodarbībām. Tomēr jāatceras, ka ir ļoti maz bērnu, uz kuriem var attiecināt hiperaktivitāti kā diagnozi, toties ir ļoti daudz aktīvu, kustīgu bērnu, kas ir attīstības īpatnība. Ieteiktu Jums sākumā aprunāties ar bērna ārstu. Ja nebūs norāžu, kas varētu liecināt par hiperaktivitātes pazīmēm, variet vērsties pie psihologa, kas vairāk skaidros bērna vecumposma attīstības īpatnības, kā arī palīdzēs izvēlēties atbilstošākās disciplinēšanas metodes."

Speciālisti, kas palīdz izvērtēt to, vai bērnam ir vai nav hiperaktivitāte, ir pediatrs, neirologs, psihologs.

Psiholoģes Inetas Tunnes viedoklis:
"Jāņem vērā, ka ap šo vecumu ir iespējams pamanīt tā sauktās 3 gadu krīzes pazīmes. Tas nozīmē, ka bērns sasniedz jaunu pašapziņas līmeni, viņš saka „es pats”, un visu grib darīt pats, jo viņš ir sapratis, ka ir jau liels... Kas attiecas uz hiperaktivitāti, tādus secinājumus nevar izdarīt neredzot bērnu... Domāju Jums jābūt ļoti pacietīgai un vairāk laika jāvelta bērnam, atvēlot vismaz stundu dienā, kad sarunājaties ar bērnu, lai viņš justu, ka ir Jums svarīgs. Esmu pret sodiem, jo tie izraisa pretreakciju un nepatiku pret pieaugušo. Visu var sarunāt un vienmēr var atrast kompromisu, to var izdarīt tikai „gudrs” pieaugušais, jo bērns pats šajā vecumā netiek ar sevi galā. Pacietība un mīlestība – lūk kas visu atrisina!"

Atbild psiholoģe Andžela Grūbe:
"Šis ir vecums, kad vecākiem ir jābūt ļoti radošiem. Jāmeklē dažādi veidi, kā vienoties, kā panākt savu. Piemērs no trīsgadnieka audzināšanas: mamma redz, ka meitiņai vajag uz podiņu, viņa saka, lai meita neiet uz podiņu, lai nekādā gadījumā neiet čurāt viena. Meita to dzirdot, ātri aizskrēja uz podiņu un pati pačurāja. Iespējams, ka bērnam ir vajadzīgas stingrākas robežas. Varbūt tētis var vairāk iesaistīties dēla audzināšanā."



 




0 Pievienot komentāru

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas