Kā atradināt divgadnieku no īkšķīša sūkāšanas

 28. februāris 2016 19:05 mammamuntetiem.lv Jautājums & atbilde  skatījumi: 15926

"Mana meitiņa (divi gadi un divi mēneši) sūkā īkšķīti. Pirkstiņu sūkā jau kopš mazām dienām, jo no knupja kategoriski atteicās. Nu jau kādu laiku cīnāmies ar šo problēmu. Esam mēģinājuši gan pirkstiņu apziest ar speciālo nagu laku pret pirkstu bāšanu mutē, gan aizrādām, ka īkšķītim nepatīk, ka to visu laiku bāž mutē. Bet iet mums diezgan traki, knupi ne par ko negrib, un, ja nevar sūkāt pirkstu (pārsvarā, kad nāk miedziņš), ir liels kašķis ar traku raudāšanu. Gribētu uzzināt, cik nopietnas sekas var atstāt pirkstiņa sūkāšana uz zobiņiem un sakodienu un kā tomēr cīnīties ar šo problēmu?" 



Foto: Shutterstock.com

Īkšķa sūkāšana nelabvēlīgi ietekmēs bērna zobus un sakodienu, ja šis ieradums saglabājas arī sešu un vairāk gadu vecumā, kad sāk šķilties pastāvīgie zobi, jo tad tas var ietekmēt žokļa augšanu un attīstību un zobu novietojumu (īpaši priekšējo zobu).


Atbild Baiba Krauze, zobārstniecības klīnikas Adenta zobārste.

Tā kā zīdainim un mazam bērnam ir vajadzība sevi nomierināt, tad zīšana vai kaut kā sūkāšana ir mazulim raksturīga. Katrs bērns izvēlas kādu noteiktu lietu — knupi, segas stūri vai īkšķi. Zīšanas reflekss parasti pazūd ap četru mēnešu vecumu. Līdz ar to pēc četru mēnešu vecuma varam uzskatīt, ka zīšana bērnam jau nav tikai dabas noteikts reflekss, bet arī ieradums. Ultrasonogrāfijā īkšķa sūkāšanu var novērot embrijam jau no 15 nedēļu vecuma. Piedzimstot bērns jau zina, ka īkšķi var sūkāt. Parasti šis ieradums pilnībā pazūd līdz piecu gadu vecumam, bet ir bērni, kuriem tas saglabājas krietni ilgāk. Ir arī pieauguši cilvēki, kuri miegā sūkā īkšķi. Tā ir taisnība, ka īkšķa sūkāšana nav nemaz tik nevainīga, jo var ietekmēt zobu attīstību. Bet varu nomierināt vecākus — ietekme uz zobu un sakodiena attīstību, kamēr bērnam ir piena zobi, nav nekāda. Gan tie bērni, kas sūkā knupi, gan tie, kas sūkā īkšķi, paši šo ieradumu atmet 2–4 gadu vecumā. Īkšķa sūkāšana nelabvēlīgi ietekmēs bērna zobus un sakodienu, ja šis ieradums saglabājas arī sešu un vairāk gadu vecumā, kad sāk šķilties pastāvīgie zobi, jo tad tas var ietekmēt žokļa augšanu un attīstību un zobu novietojumu (īpaši priekšējo zobu). No statistikas datiem var secināt, ka 0–2 gadu vecumā īkšķi sūkā (pa retam vai ikdienā) vidēji 92–93% bērnu, 2–3 gadu vecumā — 87%, 3–6 gadu vecumā — vidēji 83%, bet pēc sešu gadu vecuma — vidēji 7–9% bērnu.


Pēc četru mēnešu vecuma zīšana bērnam jau nav tikai dabas noteikts reflekss, bet arī ieradums.


Kā atradināt bērnu no šā ieraduma:
1)    Var lietot speciālas ziedes, ko uzziež uz īkšķa. To garša ir tāda, ka bērnam var pāriet vēlēšanās to izjust vēl kādu reizi, bet diemžēl šis paņēmiens nav efektīvs visiem bērniem, jo tiek diezgan ātri saprasts, ka rokas var kārtīgi noslaucīt vai nomazgāt un garša pazudīs.
2)    Bērnam jāstāsta, ka tas nav pareizi. Kā piemēru var minēt pašus, jo mamma vai tētis taču to nedara. Arī vecākie māsas vai brāļi, mīļākās mantas, mājdzīvnieki noder kā piemēri.
3)    Ja īkšķis tiek sūkāts pa dienu vai tad, kad bērnam ir garlaicīgi, jāmēģina bērnu ieinteresēt ar kādām nodarbēm.
4)    Reizēm var novērot, ka nosūkātiem īkšķīšiem ir citāda forma, citāds nags. Bērnam var mēģināt skaidrot, ka pirkstiņš var apvainoties un palikt maziņš, ka nevarēs tad smuki lakot nagus (meitenēm taču patīk pucēties), spēlēt klavieres vai darīt vēl ko, kas bērnam liekas interesants un aktuāls.
5)    Ja ir satraukums pirms miega (mazie ļoti bieži iet gulēt ar kašķi), vajadzētu censties ieviest gulētiešanas rituālu. Piemēram, vanna, grāmatiņas lasīšana, zāļu tēja. Ieteiktu pakonsultēties ar pediatru, kādu homeopātisku līdzekli viņš ieteiktu bērnam pirms miega.
6)    Ja īkšķi sūkā uz nakti pirms miega, ieteiktu pamēģināt dot ūdens pudeli ar plakano knupi vai knupi, kas līdzīgs snīpīškrūzītes uzgalim.
7)    Bērns no divu gadu vecuma ļoti labi apzinās savas pozīcijas — vecākiem jābūt stingriem un jāturas pie sava nodoma. Bērns ļoti labi jūt, ka viņš var ņemt virsroku. Tas attiecas uz runas stilu, aizrādīšanu. Ir lietas, kuras pasakot pavisam nedaudz stingrāk vai citādi tiek ņemtas vērā, bet, pasakot nedaudz maigāk, bērns vienkārši nedzird.
8)    Bērniem ir raksturīgi nedzirdēt tādus vārdus kā „nē”, „nedrīkst”, „nedari”, „nevajag” utt., respektīvi aizliegumus nolieguma formā. Tāpēc jācenšas šos aizliegumus formulēt bez nolieguma, piemēram, „nedrīkst” vietā teikt „labāk darīsim ko citu, nevis šo” utt. Protams, tas neattiecas uz „akūtām” situācijām, kad bērns lien pie karstas plīts, mēģina nogāzt plauktu vai noraut kaķim asti. Tad jebkuriem spēkiem jāglābj, kas vēl glābjams. 

Bērniem ir raksturīgi nedzirdēt tādus vārdus kā „nē”, „nedrīkst”, „nedari”, „nevajag” utt., respektīvi aizliegumus nolieguma formā.


Latvijas aptiekās gan neesmu redzējusi, bet ir speciāli cimdiņi, kurus bērns pats nevar tik viegli novilkt un kas padara īkšķa sūkāšanu neērtu. Bet ar šīm metodēm jābūt uzmanīgiem — tās bērnam var radīt ļoti lielu diskomfortu un spriedzi. Ja bērns būs ļoti satraucies, ka viņa rociņas atkal naktī sagaida kaut neērts un traucējošs, var būt lielas problēmas iemigt. Agrākā pieredze rāda, ka daži vecāki sēja bērna roku pie gultas. Manā skatījumā tā ir vistīrākā bērna mocīšana, un neko līdzīgu es neieteiktu darīt nevienam vecākam... Ko es iesaku? Iesaku vecākiem būt pacietīgiem, mēģināt risināt jautājumu sarunās ar bērnu — risināt šo problēmu mierīgā ceļā bez agresīvām metodēm. Ja īkšķa sūkāšana ir ļoti bieža (rokas dzīvo tikai pa muti), iesaku griezties pie pediatra, psihologa vai neirologa, lai kopīgi risinātu problēmu.



0 Pievienot komentāru

Aktuālā rubrika: Esi man blakus

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk