LNO būs operas MASKU BALLE muzikālā atjaunojuma pirmizrāde

 17. novembris 2009 11:00 Reklāmas projekts  skatījumi: 5091

20.novembrī Latvijas Nacionālajā operā notiks Džuzepes Verdi operas MASKU BALLE muzikālā atjaunojuma pirmizrāde.



Publicitātes foto.


20.novembrī Latvijas Nacionālajā operā notiks Džuzepes Verdi operas MASKU BALLE muzikālā atjaunojuma pirmizrāde. Atjaunojuma muzikālais vadītājs Normunds Vaicis, režisors Gintars Varns (Gintaras Varnas), scenogrāfs Andris Freibergs, kostīmu māksliniece Natālija Jansone. Lomās: Gustavs III - Dmitrijs Popovs, Georgs Onjani, Amēlija - Aira Rūrāne, Liene Kinča, Ieva Viļuma, Grāfs Ankarstrēms - Samsons Izjumovs, Jānis Apeinis, Ulrika - Ilona Bagele, Oskars - Inga Šļubovska, Kristīne Gailīte, Gunta Davidčuka, Diāna Silova, Kristiano - Juris Ādamsons, Armands Siliņš, Grāfs Horns - Rihards Mačanovskis, Imants Erdmans; Grāfs Ribings - Krišjānis Norvelis, Romāns Poļisadovs,Tiesnesis - Nauris Puntulis, Andris Lapiņš, Kalps - Guntars Ruņģis, Miervaldis Jenčs. Iestudējuma pirmizrāde notika 2002. gada 8. februārī.


Rigoleto, Trubadūrs, Traviata, Sicīlijas vakarēdiens, Simons Bokanegra, Masku balle. 19.gadsimta piecdesmitie gadi Dž.Verdi daiļradē ierakstāmi īpaši trekniem burtiem - 40-to pārsteidzošo ražību (desmit gadu laikā - 13 operas!) nomaina kas cits. Citi sižeti, citi varoņi, cita mūzika... Desmitgades nogalē arī cita attieksme pret dzimtenes teātriem. Pēc Masku balles viņa operu pirmizrādēm aplaudēs Pēterburga, Parīze, Kaira un tikai 1887.gadā - pēc gandrīz trīsdesmit gadiem Otello kaislības mūzikā pirmā ieraudzīs teātra La Scala publika. Un šo ilggadējo ledu radīja arī operas Masku balle grūtā „dzimšana".
Pēc sākotnējās ieceres operas darbība notika Zviedrijas karaļa Gustava III galmā. Pēc atentāta mēģinājuma pret Napoleonu III Parīzes operā, cenzūra pieprasīja operas sižeta maiņu, jo pirmā redakcija pārsteidzoši atgādināja Parīzes atentāta notikumus. Komponists atteicās, bet pēc gada, pateicoties kādam Romas teātra Apollo darbiniekam, darbību pārcēla uz Ziemeļameriku, karalis Gustavs III kļuva par Bostonas gubernatoru grāfu Ričardu, karaļa slepkava grāfs Ankarstrēms - par viņa sekretāru Renato...
Režisors Gintars Varns: „Per la gloria e molto, nulla per cor – daudz slavai, nekā sirdij. Šī frāze man atslēdza Džuzepes Verdi darbu. „Masku balle” ir dīvaina, kontrastiem bagāta opera, kurā ir kaut kas no operetes, cirka, klaunādes un traģēdijas vienlaikus. Neapšaubāmi mūziku iedvesmoja zviedru karaļa Gustava III gaumes veidotāja Ludviķa XIV galma „smaržas” un „garšas” – balles skatā ik pa brīdim jaušamā bravūrā ieaužas frančiem raksturīgā frivolitāte, vieglprātība. Mani urdīja mūzikas spēka un libreta trūkumu disonanse, īpaši otrajā redakcijā ar nejēdzīgu darbības pārnešanu uz ASV. Kas viņš ir – Zviedrijas karalis Gusravs III? Kas veidoja viņa iekšējo pasauli? Kas lika rīkoties tā un ne citādi? Pētot viņa dzīves aprakstus, sāku izprast viņa teatralitāti.

 

„Masku balles atgriešanās repertuārā piedāvā lielisku iespēju atrast jaunas krāsas tik pazīstamajā Džuzepes Verdi mūzikā – līdzās mūsu vadošajiem solistiem, kas piedalījās iestudējuma tapšanā 2002. gadā, galvenajās lomās atjaunojumā iejutīsies jaunā solistu paaudze. Katrs mākslinieks savu atveidojamo tēlu redz un izprot atšķirīgi, tāpēc arī uz skatuves jau zināmajā režijā atklāsies jaunas attiecības, jūtu nianses, raksturi un sapņi,” stāsta diriģents Normunds Vaicis.

Operas karalis, kurš, iespējams, visu mūžu pavadījis ne savā vietā un laikā. Viņš būtu lielisks kultūras ministrs, radošais gars vai režisors. Jebkuru dzīves jomu Gustavs III pārvērta par mākslas objektu. Un, manuprāt, kā visi aktieri bija narciss, mīlēja balles, tērpus, spožumu. Viņš mīlēja sevi kā notikuma galveno aktieri, mīlēja ieskatīties sevis izveidotā spogulī – uzbūvētajās operās un teātros, ar apskaužamu biežumu rīkotajās ballēs. Gustavs būtībā radīja ap sevi daudzas citas realitātes – mākslīgās pasaules. Tāda apsēstība ar neesošo, mākslīgo piemīt tiem, kam ir kādi nepiepildīti iekšējie tuksneši. Un tas Gustava III personībā ir tik vilinošs. Iedomājieties, kā viņš jutās, kad atgriezās no Francijas uz Eiropas toreizējo provinci Zviedriju. Provinciālo tukšumu viņš centās aizpildīt ar teātri, kurā galvenās lomas izpildītājs ir viņš pats.
Operā šī tukšuma izjūta Gustava dvēselē rodas no apziņas, ka mīlestība pret Amēliju nekad nebūs piepildāma. Dž. Verdi darba notikumi risinās divu dienu laikā, kurā karaļa zemapziņa jau iet roku rokā ar nāvi. Gustavs nepievērš uzmanību vairākkārtējiem brīdinājumiem. Faktiski jau ir notikusi pašnāvība zemapziņā. Priekšnojautas vēl asāk izgaismo bravūra un acīmredzamā vieglprātība. Karalis-āksts, karalis-pajaco, kurš savu dzīvi pārvērš izrādē – Per la gloria e molto, nulla pel cor... „

Scenogrāfs Andris Freibergs: „Gustava III personība, īpaši mākslinieka, ne valdnieka šķautne, ir neparasta un saistoša. Teātris bija viņa dzīves piepildījums. Teātrī viņš izspēlēja visu – kaislības, mīlestību un arī nodevību. Viņa dzīves kulminācijā, kad iegūta vara, slava, manta un, pats galvenais, uzcelta Karaliskā opera, viņš tiek nošauts. Pēc karaļa palika ne tikai zviedru kultūras sākumi, teātri. Palika kas būtiskāks – leģenda par teātra cilvēku. Tāpēc izrādē visur tieši vai slēpti jūtams operas gars: skatuve un aizkulises, gaismas un ēnas, svētki un ikdiena. Viss, kas lasāms Gustava III dzīves līnijā.”
 

Ieskaties: Latvijas Nacionālā opera

 

/REKLĀMAS PROJEKTS/



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk