Placentas jeb Bērna “otras puses” nozīme grūtniecības laikā

Placenta ir viens no svarīgākajiem orgāniem sievietes ķermenī laikā, kad viņa gaida bērnu. Dažreiz to sauc par “otru pusi”. Placenta ir dzīvības un drošības spilvens, kas pasargā mazuli no ārējās vides kaitīgās iedarbības, filtrējot prom to, kas vairs nav vajadzīgs, un piegādājot skābekli un barības vielas augļa pilnvērtīgai attīstībai.
  • Līga Brūvere

    Līga Brūvere

    “Mammamuntetiem.lv” redaktore

  • Katrīna Kalniņa

    Katrīna Kalniņa

Placentas pamatfunkcija ir nodrošināt dažādus apmaiņas procesus starp mammu un augli.

FOTO:

Placentas pamatfunkcija ir nodrošināt dažādus apmaiņas procesus starp mammu un augli.

Placenta sāk veidoties 6.–7. grūtniecības nedēļā apaugļotās olšūnas implantācijas vietā, pilnīgi tā izveidojas 4. grūtniecības mēnesī. Turpmāk placenta pakāpeniski palielinās, un grūtniecības beigās tās diametrs sasniedz 15–18 centimetrus, bet masa – 500 gramus.

Placenta sastāv no placentārajiem audiem un asinsvadiem. No vienas puses ar sīkiem asinsvadiem tā piestiprinās pie dzemdes sieniņas, bet no otras puses to klāj augļapvalki, kuros piestiprinās nabassaite. Ģenētiski un bioloģiski placenta ir augļa izcelsmes, un tās funkcionalitāte ir atkarīga no mātes asins sastāva un asinsrites.
 

Placentas funkcija – barot un aizsargāt

Placentas pamatfunkcija ir nodrošināt dažādus apmaiņas procesus starp mammu un augli. Papildus placenta mātes asinsritē izdala hormonus – horiongonadotropīnus, progesteronu –, kas nepieciešami normālai grūtniecības norisei. No 7.–8. grūtniecības nedēļas placenta sāk izstrādāt estrogēnu. Pievadot auglim barības vielas no mammas un aizvadot projām augļa vielmaiņas sārņus, placenta nodrošina skābekļa un ogļskābās gāzes apmaiņu. 

Placentas funkcija ir arī augļa pasīvās imunitātes nodrošināšana. 

Piemēram, ja mamma vakcinējas pret gripu, iegūtās antivielas caur placentu šķērso augli un vēl 6 mēnešus pēc dzemdībām nodrošina jaundzimušā un zīdaiņa pasargāšanu no smagas saslimšanas ar gripu. 

Līdzīgi imūnā sistēma darbojas arī tad, ja mamma grūtniecības laikā saņem garā klepus vakcīnu un vakcīnu pret Covid-19 infekciju. Ārste gan norāda, ka šis princips nedarbojas pret visām infekcijām – ne visas infekcijas slimību vakcīnas nodrošina antivielu nodošanu auglim. 
Piemēram, gripa un Covid-19 var gan šķērsot, gan nešķērsot placentu. Ir zināms, ka auglim ir diezgan maza iespēja inficēties ar Covid-19 vīrusu, proti, tikai 0,4–5 % gadījumu. Covid-19 postošā ietekme uz grūtniecību ir kaitējums tieši sievietes organismam – skābekļa trūkums mammai atstāj sekas arī uz bērnu. 

Kopumā placenta pasargā no daudzām infekcijām, bet nepasargā no sifilisa, toksiplazmozes, listeriozes, Zika vīrusa. Mammai saslimstot ar šīm infekcijām grūtniecības laikā, auglis var piedzimt ar nopietnām iedzimtām patoloģijām. Nozīme ir arī grūtniecības periodam, kurā sieviete ir saslimusi.

 

Kad placenta sāk iesaistīties bērna aizsardzībā

Olšūnai, kas ir apaugļojusies un sākusi dalīties, ir vajadzīgs laiks, lai aizceļotu līdz dzemdei un ieligzdotos tās mīkstajos audos jeb endometrijā. Tikai tad, kad tas ir noticis, sāk veidoties placenta un izdalīties horiongonadotropīns. Tātad dzemdes audos placenta sāk veidoties no brīža, kad apaugļotā olšūna ir implantējusies dzemdes sieniņā. Placentārie audi visas grūtniecības laikā transformējas un turpina augt. 

Tiklīdz sieviete uzzina, ka ir stāvoklī (visbiežāk tā ir 5./6. grūtniecības nedēļa), tā ir jāsāk dzīvot patiešām iespējami veselīgi. Pirmajās nedēļās veidojas bērna orgāni, notiek orgānu ģenēze, kad ir kritiski svarīgi dzīvot maksimāli veselīgi un ievērot ārsta rekomendācijas par dzīvesveidu. Darboties ir sākusi arī placenta. 

“Drīzāk varētu teikt, ka placenta pilda transporta funkciju, nevis sargāšanu. Tā laiž cauri medikamentus, infekcijas, uzturvielas, alkoholu u. tml. Cik daudz izlaiž un ko filtrē, ir atkarīgs no dažādiem apstākļiem. Medikamenti ar lielāku molekulmasu placentu šķērsos mazāk. Piemēram, insulīns un heparīns, kas ir asinis šķīdinošs preparāts, placentu šķērso minimāli. Kopumā absolūti jebkurš medikaments šķērso placentu,” skaidro ārste Katrīna Kalniņa.

 

Kad placenta beidz savu darbu 

Placenta nav beztermiņa orgāns. Ja ir pārstaigāta grūtniecība, tad, placentai piedzimstot, var redzēt, ka tajā ir tādi kā mazi akmens gabaliņi – kalcināti. Sonogrāfiskajā apskatē var noteikt, kāda ir placentas vecuma pakāpe. Izšķir trīs stadijas no 0 līdz 3. Pēdējā – trešā – stadija liecina, ka placenta ir tiktāl nobriedusi, ka var dot signālu smadzenēm, ka var sākties dzemdības. 

Kalcinātus var redzēt arī vairākas nedēļas pirms dzemdībām, bet satraukumam nav pamata. Tas nenozīmē, ka tuvojas priekšlaicīgas dzemdības vai mazulim trūkst skābekļa. 

Dzemdībās placenta savu darbu veic līdz pat trešajam dzemdību periodam. Proti, pēc bērna piedzimšanas, kas ir otrais dzemdību periods, seko trešais jeb placentas

piedzimšana, kas ilgst apmēram 30 minūtes. Ir situācijas, kurās, tiklīdz mazulis piedzimst, sievietei injicē oksitocīnu, kas palīdz dzemdei savilkties. To sauc par aktīvo placentārā perioda vadīšanu, un tā ir efektīva metode asiņošanas novēršanas profilaksei. Dzimstot placentai, mamma turpina spiest, un, nedaudz pavelkot aiz nabassaites, placenta iznāk pati. Kad placenta ir piedzimusi, to apskata un novērtē, vai kāds tās gabaliņš nav palicis dzemdē. Ja placenta tomēr neatdalās, to izņem manuāli. Ja kāds placentas vai augļa apvalka gabaliņš paliek dzemdē, ir jāveic dzemdes dobuma abrāzija.

 

Iespējamās problēmas un patoloģijas 

Ir nopietnākas un mazāk nopietnas placentas patoloģijas. Anatomiskā ziņā var būt placentas formas izmaiņas un novirzes no normas, piemēram, tai ir papilddaiva vai nabassaite stiprinās nevis pa vidu, bet augļa apvalkos vai pie pašas malas. To dažkārt var redzēt ultrasonogrāfijā, bet citreiz šīs īpatnības atklājas tikai pēc dzemdībām. Taču ir arī nopietnākas patoloģijas, kas prasa medicīnisku uzraudzību vai iejaukšanos.

 

Placentas novietošanās

Parasti placenta veidojas dzemdes augšpusē, bet ir gadījumi, kad tā dzemdē piestiprinās tieši mammas vēdera priekšpusē. Tādā gadījumā sieviete bērna kustības sajutīs vēlāk, bet grūtniecības norisi vai augļa attīstību tas nekādā ziņā neietekmē. Sliktāk ir, ja placenta novietojas zemu vai vispār aizklāj dzemdes muti jeb ir priekšguļoša. Tiesa, to, kā noritēs dzemdības, varēs pateikt tikai pēdējā grūtniecības trimestrī, jo kopā ar dzemdes augšanu ar laiku arī placenta var “pacelties”. 

Reklāma
Reklāma

Ja arī trešā trimestra USG redzams, ka placenta atrodas par zemu, tad gan ir maza varbūtība, ka tā pacelsies augstāk. Tas nozīmē, ka sieviete pati dzemdēt nevarēs un būs jāveic ķeizargrieziena operācija, jo, veroties dzemdes kaklam, placenta var atslāņoties un sākties asiņošana. Pie ļaunākā scenārija var neizdzīvot ne mamma, ne bērns. Pati sieviete placentas atrašanās vietu vai tās pacelšanos ietekmēt nevar.

 

Preeklampsija

Placentas slimība – preeklampsija – ir iespējama tikai grūtniecēm. Ja sievietei ir preeklampsija, visā viņas organismā, tostarp arī placentā, sašaurinās un spazmējas asinsvadi, kas ievērojami apgrūtina arī placentāro asinsriti un tādējādi vistiešākajā veidā ietekmē augļa labsajūtu un augšanu. 

Bērns nesaņem pietiekami daudz barības vielu un skābekļa, tāpēc var notikt augļa augšanas aizture. Savukārt mammai ir lielāks placentas atslāņošanās risks, kas apdraud viņas un mazuļa dzīvību. 

Pasaulē augsta riska grūtniecēm jau grūtniecības sākumā (12.–16. nedēļā) iesaka profilaktiski lietot aspirīnu, kas samazina preeklampsijas riskus. Paaugstināta riska grupā ir sievietes, kurām, iestājoties grūtniecībai, ir paaugstināts asinsspiediens; jo gados vecāka mamma, jo lielāks preeklampsijas risks; daudzaugļu grūtniecības gadījumos; ja ir sistēmiskas autoimūnas un hroniskas nieru slimības, diabēts un aptaukošanās.

 

Placentas atslāņošanās

Placentas atslāņošanās ir mammas un bērna dzīvību apdraudošs stāvoklis. Tā parasti saistīta ar nelabvēlīgiem apstākļiem grūtniecības laikā, bet iemesli, kāpēc tas varētu notikt, visbiežāk iepriekš nav paredzami. Ja ir atdalījusies lielāka placentas daļa, var būt sāpes vēderā un asiņošana. Dažreiz asinis neizdalās ārā un paliek pie placentas.

Grūtniecei sākas sāpes vēdera lejasdaļā, pēc tam strauji krītas asinsspiediens, viņa izjūt vēsumu un svīst. Ja sāpes ir stipras, grūtniece nekavējoties ir jānogādā slimnīcā.

Placentas atdalīšanās gadījumā grūtniece var zaudēt samaņu. Ja atdalās tikai neliela placentas daļa, notiek koagulēšanās un tad atjaunošanās. Šajā gadījumā simptomi var būt minimāli. Ja grūtniecei sākas asiņošana, tā nekavējoties jāizmeklē, jo bērns var nesaņemt pietiekami daudz skābekļa. Tas var novest pie augļa distresa un bojāejas. Aizdomu gadījumā par placentas atslāņošanos nekavējoties jādodas uz slimnīcu! Ja placentas atslāņošanās ir plaša, tiek veikts ķeizargrieziens.

 

Placentas ieaugšana

Placentas patoloģiskā ieaugšana dzemdes sieniņā ir sievietes veselību un dzīvību apdraudošs stāvoklis, kas var beigties ar histerektomiju jeb dzemdes izņemšanu.

Visbiežāk tās ir sekas iepriekš veiktiem ķeizargriezieniem vai citām dzemdes dobuma manipulācijām – abortiem, dzemdes dobuma abrāzijai, polipu izņemšanai vai jebkurai darbībai, kas skar un ietekmē dzemdes sieniņas stāvokli.  

Ārste Katrīna Kalniņa norāda, ka daudzas sievietes mūsdienās nenovērtē, cik tālejošas sekas var būt ķeizargrieziena operācijai. Katra nākamā grūtniecība ir ar lielākiem placentas ieaugšanas riskiem. 

Ja ķeizargrieziena operācijas laikā konstatē, ka placenta ir ieaugusi, izvērtē, cik lielā laukumā un cik dziļi tas ir noticis. Agrāk sievietes dzīvības glābšanai izlēma par labu dzemdes izņemšanai, bet pēdējos gados cenšas veikt citu taktiku – dzemdi aizšuj, placentu atstājot dzemdē, un tuvāko nedēļu laikā placenta atdalās pati. Ir paaugstināts iekaisumu un komplikāciju risks, tomēr tā ir iespēja saglabāt dzemdi un sievietes auglību. 

Vēl viena dzemdi saudzējoša metode – placentu izgriež kopā ar dzemdes sieniņu, kurā bija ieaugusi placenta, rētu sašuj un dzemdi saglabā. Ja ir bijusi placentas ieaugšana, ir lielāks risks, ka šī problēma atkārtosies nākamajā reizē. Placentas ieaugšanu var konstatēt ultrasonogrāfijā, un dažkārt tiek veikta arī magnētiskā rezonanse.

 

Ja gaidāmi dvīņi 

Ja ir viens auglis, tad ir viena placenta, kas apgādā to ar visu nepieciešamo. Sarežģītāk, ja ir daudzaugļu grūtniecība. 

Labāks variants ir, ja katram dvīnim ir sava placenta jeb bihoriāla placenta. Ja abi dvīņi dala vienu placentu, tā ir monohoriāla placenta. Šādās grūtniecībās pastāv iespēja, ka no abiem augļiem nākošie asinsvadi savienojas un viens dvīnis saņem vairāk barības vielu un skābekļa nekā otrs. Rezultātā iznāk, ka vienam dvīnim ir visa kā par daudz, bet otram – pietrūkst. Šādas sarežģītas grūtniecības ir iespējams operatīvi koriģēt.

 

Zināšanai


Ģenētiskās analīzes 

Tā kā placenta satur to pašu ģenētisko materiālu, ko bērns, tad tās audu gabaliņus izmanto ģenētiskajos skrīningos. Horija bārkstiņu biopsiju, ja nepieciešams, veic no 11. līdz 14. nedēļai – ar adatu paņem audus no placentas. Šī ir diezgan precīza metode, lai noteiktu iedzimtās slimības bērnam. Spontānā aborta draudi ir 0,2–1 % gadījumos.

Visbiežāk šādi pārbauda uz biežāk sastopamajām trisomniju patoloģijām, ja pirmajā skrīningā ir identificētas iespējamas problēmas.  


Interesanti par placentu

  • Mātes un bērna asinis filtrējas caur placentu, bet nekad nesajaucas. Grūtniecības beigās ik minūti caur placentu iziet 500 ml mātes asiņu.
  • Placenta ir imūnssistēmas starpnieks, kas palīdz mammas un mazuļa imūnsistēmām sazināties. Grūtniecības laikā placenta neļauj mātes ķermenim augli uzskatīt par svešķermeni un to atgrūst. Trešā trimestra laikā placenta nodod mammas antivielas bērnam, kas ir pamats mazuļa imūnajai aizsardzībai vēl 6 mēnešus pēc piedzimšanas.
  • Placenta sagatavo sievietes ķermeni barošanai ar krūti. Tā ražo hormonu, kas nomāc mātes piena izstrādāšanos grūtniecības laikā, bet pēc placentas piedzimšanas mātes ķermenis saņem signālu, ka ir pienācis laiks ražot pienu.

Saistītie raksti