Ar cieņu un mīlestību. Emmijas Pikleres brīvo kustību un rotaļāšanās koncepts bērna attīstībai

Ar cieņu, pacietību un nesteidzinot – tā dažos vārdos var raksturot bērnu fiziskās attīstības konceptu, ko pēckara gados izstrādāja un ieviesa ungāru bērnu ārste Emmija Piklere. Līdzīgi kā Marija Montesori, kas Itālijā radīja metodiku bērnu veselīgai attīstībai, tā Piklere kļuva par bērnu dabīgas un brīvas fiziskās un psihoemocionālās attīstības pamatlicēju.
  • Līga Brūvere

    Līga Brūvere

    “Mammamuntetiem.lv” redaktore

  • Jekaterina Bovtramoviča

    Jekaterina Bovtramoviča

    Fizioterapeite

FOTO:

Vide ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas ietekmē bērna pilnvērtīgu un veselīgu attīstību.

Latvijas vecāku organizācija “Mammamuntetiem.lv” nodrošina iespēju bez maksas abonēt digitālos žurnālus un saņemt regulāru un uzticamu informāciju savā e-pasta kastītē par bērnu audzināšanu dažādos vecumposmos. Digitālie žurnāli lasāmi gan latviešu, gan krievu valodā. Digitālie žurnāli lasāmi un abonējami to digitālajā platformā Zurnali.mammamuntetiem.lv.

 

Konsultē “Rimi Bērniem” kustības un stājas eksperte, fizioterapeite Jekaterina Bovtramoviča.

 

Uzsākusi savu bērnu ārstes darbu vēl pirms Otrā pasaules kara, viņa pauda tam laikam diezgan neparastu viedokli, proti, zīdainis saprot un spēj daudz vairāk, nekā domā pieaugušie. Pārāk aktīva pieaugušo iesaistīšanās bērna attīstīšanā mazulim tikai traucē.

1946. gadā Emmija Piklere uzņēmās Budapeštas bērnunama vadību, atlaida no darba profesionālās, bet vienaldzīgās aukles un viņu vietā pieņēma strādāt dzīvespriecīgas, ieinteresētas jaunas meitenes bez darba pieredzes ar bērniem. Svarīgākais bērnunama darbības princips bija audzināt bērnus tā, lai saglabātu cilvēciskos faktorus, lai viņi būtu spējīgi mīlēt un par sevi parūpēties. Drīz vien bērnunams pārvērtās par bērnu attīstības izpētes centru. Tas darbojās līdz pat 2011. gadam, kad Ungārijā tika slēgti visi bērnunami. Šobrīd tas turpina darbu kā Emmijas Pikleres Institūts.

 

Brīvās kustības 

Strādājot par pediatri, Piklere pamanīja saistību starp pieaugošo bērnu traumatismu un vecāku centieniem ierobežot atvases neatkarību un pārspīlētu fizisko aprūpi. Kad viņai pašai piedzima pirmais bērns, jaunā ārste sāka viņu rūpīgi novērot un atklāja, ka brīvas, neuzspiestas, neveicinātas vai neierobežotas bērna fiziskās aktivitātes mazuļa motorajai attīstībai nāk tikai par labu. Bērni, kuriem tiek dota iespēja brīvi pārvietoties pēc savas iniciatīvas, iemācās apsēsties, stāvēt un staigāt paši. Vecākiem nav jādara nekas, lai šo procesu ietekmētu, tikai jānodrošina vide, kurā mazais var mierīgi augt un attīstīties. Brīvās kustības – tā Emmija Piklere nosauca pozas, kuras bērns ieņem augot, attīstoties, apgūstot savu ķermeni un jaunās kustības. Pareizi sagatavotajā vidē mazulis atrod visu, kas nepieciešams, lai iemācītos velties, rāpot, staigāt, turklāt nekādi sev nekaitējot, jo dara tikai to, ko spēj izdarīt viņa ķermenis un prāts esošajā attīstības periodā.

 

“Svarīgi, lai bērns pats atklātu pēc iespējas vairāk lietu. Ja mēs, pieaugušie, viņam palīdzam, tad viņam atņemam tieši to, kas ir bērna garīgajai un emocionālajai attīstībai ir vissvarīgākais – pieredzi. Bērns, kurš kaut ko sasniedz caur savu pieredzi, iegūst daudz vērtīgākas zināšanas nekā bērns, kuram zināšanas tiek nodotas jau gatavā formā.” Emmija Piklere

 

Piemērota vide attīstītībai

Pikleres metodika balstās uz vairākiem svarīgiem principiem, kurus nodrošināt ir mīlošu un gādīgu vecāku pienākums: 

  • Vide ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas ietekmē bērna pilnvērtīgu un veselīgu attīstību. Atkarībā no bērna vecuma vide tiek iekārtota atbilstoši viņa tā brīža vajadzībām. Ļoti daudz laika bērns pavada uz grīdas, vēlams, lai tā būtu koka grīda. Grīda ir arī ļoti droša vieta, kur dzīvoties laikā, kad mazulis neēd vai neguļ.
  • Apmēram trīs mēnešu vecumā bērns sāk kļūt arvien kustīgāks, viņš sāk pētīt savas rociņas. Tas ir pirmais signāls, ka mazulis ir gatavs no gultiņas pārcelties uz citu vidi – grīdu. Bērnu liek uz muguras, jo tā ir vecumam dabiska pozīcija.
  • Pirms iekārtot vietu, kur bērns pa dienu atrodas, ir jānovērtē, vai kaut kas nevar uzkrist no augšas, vai tuvumā nav dzīvnieki, kas var piekļūt pie mazuļa, jāizvērtē apkārtējās situācijas drošība. Kamēr bērniņš ir vēl pavisam mazs, viņam apkārt var aplikt norobežojošu valni no segas vai pakaviņu. Tam nebūtu jāierobežo roku un kāju kustības, bet jārada pasargātības sajūta.
  • No brīža, kad bērns sāk kustēties – mācās velties, rāpot, sēdēt, celties kājās –, vecāku svarīgākais uzdevums ir novērot mazo, bet netraucēt viņa attīstīšanās un izziņas procesu. Ar bērnu nav kaut kā īpaši jāspēlējas, vien jāatrodas līdzās un jāmācās saprast, kas tieši ir nepieciešams viņa labklājībai. Piemēram, bērns uz grīdas var sākt raudāt. Kāpēc? Vai viņš grib ēst? Vai ir noguris un grib gulēt? Varbūt viņam ir pilnas autiņbiksītes vai kaut kas sāp? Varbūt viņam ir garlaicīgi, taču tas nenozīmē, ka vecākiem ir jāsāk zīdaini izklaidēt. Ir jāatrod veids, kā papildināt viņa vidi ar kaut ko, kas atkal izraisīs interesi. Dažreiz bērns raud, jo nolikts uz grīdas par vēlu, piemēram, ja mazais no gultiņas nonāk uz grīdas piecu mēnešu vecumā, tas jau ir par vēlu. Fizioterapeite ir novērojusi, ka šobrīd jaunie vecāki pārāk ilgi tur zīdaiņus ierobežojošos apstākļos – manēžās, šūpuļtīklos, gultiņās. Tās gan ir drošas palīgierīces, lai mazulis sev kaut ko nenodarītu, bet galīgi nepiemērotas dabiskai bērna attīstībai.
  • Šī metode ir piemērota bērniem ir īpašām vajadzībām, kuru funkcionālās iespējas vispirms izvērtē ārsts, un tad speciālists izstrādā vidi, kas ir attīstoša konkrētā bērna iespējām.
  • Augot lielākam, mainās arī vide, kurā uzturas bērns. Kad mazulis iemācās pārvietoties, uz grīdas izvieto sētiņu. Tā nav manēža, kurā var ielikt bērnu uz īsu brīdi, bet pietiekami plaša telpas daļa, kas norobežota ar sētiņu. Tajā atrodas vecumposmam piemērotas lietas: rāpotājam tie ir mīksti šķēršļi, lielākam bērnam – slīdkalniņš, tuneļi no mīksta materiāla u. tml.
  • Ja bērns šādā vietā spēlējas un neraud, tātad vide ir nodrošināta pareizi. Ja vide nav atbilstoša, mazais tu spēlēties negribēs un parādīs to ar savu neapmierinātību.

 

Ēšana, ģērbšanās, gulēšana tikai tur, kur tas paredzēts

Reklāma
Reklāma

Katrai darbībai ir domāta sava vieta. Gultā cilvēki guļ, pie galda ēd. Lai arī tagad pieaugušajiem ēšana, gulēšana, filmu skatīšanās notiek haotiski – ar planšeti pie galda, ar zupas šķīvi dīvānā pretim televizoram –, bērniem tomēr iesaka mācīt darīt visu pareizi. Tas ienes skaidrību dienas rutīnā un palīdz izveidot skaidru rituālu mazulim. Ja ir pusdienas laiks, tad bērnu baro pie galda. Viņš pie galda nespēlējas, neskatās animācijas filmas un neizklaidējas. Ēdiena uzņemšana bez uzmanības novēršanas raida signālu organismam, ka notiek pilnvērtīgs ēšanas process. Tāpat ir ar gulēšanu – gultā mazulis tikai guļ, nevis spēlējas vai pavada laiku, vai dauzās. Laiku, kad bērnam nav ikdienas rutīnas darbību – aprūpe, pastaigas ārā, gulēšana, ēdināšana –, viņš pavada norobežotā vietā, kur viņam ir iekārtota interesanta vide.


Rotaļāšanās un mantas, kas veicina attīstību

Bērna svarīgākais uzdevums ir spēlēties, jo tas ir visattīstošākais process. Tomēr bērns spēlējas pats, nevis viņu izklaidē vecāki. Vecāku uzdevums ir nevis spēlēties ar zīdaini, bet nodrošināt viņam visu, kas mazajam liekas saistošs un ar ko viņš pats var izdomāt sev aktivitātes. Lielākiem bērniem tās ir mantiņas, ar kurām var spēlēt lomu spēles, bet pašiem mazākajiem labākā matiņa ir lupatiņa. 
Ap trīs mēnešu vecumu bērnam jau ir pietiekami daudz spēka un veiklības, lai satvertu savu pirmo mantiņu – lakatiņu vai kokvilnas auduma gabaliņu, ko ir viegli satvert. Lupatiņai jābūt noliktai netālu, tā, lai bērns tai var nejauši pieskarties un satvert. Sākumā tas notiek nejauši, pēc tam jau apzināti. Lupatiņu bērns var satvert pat ar rociņu, kas pirmajos dzīves mēnešos vēl var būt savilkta dūrītē. Kad mazulis paņem mantiņu, viņu paslavē par paveikto. 


Kad bērns jau aug lielāks, mantas maina, tās paliek daudzveidīgākas, bet to nevajag daudz. Pietiek ar 3–4 mantām, kas saista uzmanību. Ja ar kādu no tām bērns nespēlējas, to no sētiņas izņem un piedāvā pēc kāda laika. Ap sešu mēnešu vecumu mazo jau interesēs daudzveidīgākas mantas – bļodas, bumbas, kluči, glāzītes, trauki, pudelītes. Vēl lielākam bērnam jau vajadzēs lelles, mašīnītes, tematiskas mantas, slīdkalniņu, mazu galdiņu. Līdz ar bērna augšanu mantu skaits palielinās, bet nevajadzētu sētiņā atstāt rotaļlietas, kas mazo neinteresē. 


Ja bērns sētiņā pārāk agri sāk celties kājās, ķeroties pie malas, iespējams, ka viņam ir garlaicīgi. Izvērtējot, ko viņam vēl vajadzētu piedāvāt, lai ir interesanti vairāk dzīvoties horizontāli, vecāki var ietekmēt bērna attīstību. Šajā procesā mammai nav jāsēž blakus mazulim, bet jāatrodas viņa redzeslokā, lai mazais jūt un redz, ka mamma ir netālu un vajadzības gadījumā atsaucas. 
Nekādā gadījumā nevajadzētu novērst bērna uzmanību no rotaļāšanās tikai tāpēc, ka mammai gribas sabučot “savu mazo bumbulīti”. Šis ir moments, kad bērns attīstās vislabāk, jo pats saprot, ko spēj izdarīt. Viņš pēta mantiņu, novēro procesu, dzird skaņas, ko izdod priekšmeta sišana pret grīdu. Smadzenēs veidojas asociācijas un priekšstati par apkārt notiekošo, bērns attīstās fiziski un garīgi.

 

Laiks mīlestībai un glāstiem

Tradicionāli ir pieņemts, ka vecāki ar bērnu spēlējas, izklaidē viņu, velta īpašu laiku rotaļām ar mazuli. Emmija Piklere apgalvo, ka vispiemērotākais laiks mīļuma izrādīšanai ir tad, kad mamma vai tētis mazuli apkopj – pārģērbj, mazgā, maina autiņbiksītes. Tad var veidot ķermenisku kontaktu, glāstīt, dot bučas un sarunāties. 
Katra darbība ir jāpaskaidro – kas tagad notiks: tagad mēs vilksim jaciņu; tagad iesim mazgāties; tagad iesim gulēt. Ja ir plāns iet ārā pastaigāties, tad stāsta darbību secību: “Es tevi ģērbšu, tad iesim staigāt”. Bērns var nesaprast vārdu jēgu, bet viņš saprot darbības secību – mamma ir ar viņu, tad mamma parāda drēbes, pēc tam mamma viņu ģērbj. 


Pikleres pedagoģija nepieļauj vienkārši paņemt bērnu un bez saskaņošanas un paskaidrošanas kaut ko darīt. Viens no iemesliem, kāpēc mazi bērni tik bieži raud, kad viņus ģērbj, ir tas, ka vecāki rīkojas pārāk strauji, nepaskaidrojot, kas notiek un kas sekos. Vecāki dzīvo savā ritmā un neiedomājas, ka bērnam ir cits, lēnāks ritms, tāpēc viņš netiek līdzi vecāku noteiktajam tempam. 
Tiklīdz bērns rāda interesi par ģērbšanos, ļauj viņam to darīt pašam.


Ko iemāca Emmijas Pikleres metode:

  • bērns iemācās pieņemt lēmumu;
  • kļūst patstāvīgāks;
  • iemācās rūpēties par sevi;
  • apgūst prasmi risināt uzvedumus un iziet no situācijām;
  • iemācās pret citiem izturēties ar cieņu;
  • spēj rūpēties par citiem.


Emmijas Pikleres bērnu fiziskās attīstības un audzināšanas metode no vecākiem prasa lielu pacietību un izpratni. Pat pavisam mazs, nevarīgs jaundzimušais un zīdainis jau ir personība, kura ir jāciena, ar kuras vajadzībām ir jārēķinās. Toties ieguvumi turpmākajai dzīvei ir neatsverami. Bērnunama bērni, kas citādi nereti izaug ar emocionālām traumām, pēckara Ungārijā izveidojās par cilvēkiem, kas spēja mīlēt, izveidot veselīgas attiecības un noturīgas ģimenes.