Mērķu noteikšana un kopīga to sasniegšana

Par veiksmīgiem, ilgi kopā dzīvojošiem pāriem mēdz teikt, ka viņi abi skatās vienā virzienā, nevis viens uz otru. Viņiem ir kopīgi mērķi un līdzīgas vērtības. Kā mērķus un vērtības noteikt, kā uz tiem virzīties un pārvarēt krīzes, ja mērķi un vērtības dzīves gaitā mainās?
  • Egita Pļaviņa

    Egita Pļaviņa

    psihoterapeite, sistēmiskās ģimenes psihoterapijas speciāliste

FOTO:

Sākot attiecības, kopīgie mērķi var būt klasiski: viņi mīl viens otru, dzīvo kopā, ceļ māju, dzemdē bērnus un veido ģimeni. Tātad kopīgie virzieni sakrīt. Bet, dzīvojot kopā ilgstoši, piedzīvojot personīgās krīzes, finanšu grūtības un dzīvesvietas maiņas, ikviens mainās. Vērtības un mērķi var mainīties.

Dažkārt, ja notiek tas, ko sauc par klikšķi, cilvēkam rodas pārliecība, ka tālāk jau viss notiks pats no sevis, pie attiecībām pat strādāt nevajadzēs, kur nu vēl domāt par kopīgiem mērķiem vai vērtībām. Savā ziņā pat tiek gaidīts, ka atrastais cilvēks nu darīs laimīgu. Taču attiecības ir jākopj, un tai jābūt ikdienas sastāvdaļai. 


Kas satur kopā un kas šķir

Mūs pievelk pretējais, bet kopā notur kopīgais. Neparastais, neiepazītais un svešādais liekas intriģējošs, cilvēks ar atšķirīgu dzīvesveidu paplašina redzesloku, ienes jaunas vēsmas citādi tik pazīstamajā ikdienā. Bet kas seko tālāk? Piemēram, viens no pāra ir īsts urbānais cilvēks. Viņš ir pieradis dzīvot pilsētā, viņam ir ērti, ka veikali pa rokai, pat autovadītāja apliecība nav vajadzīga, jo visur var aiziet kājām. Otrs ir lauku cilvēks. Viņam svarīgs kontakts ar dabu, lauku plašumi un iespēja ieurbties ar pirkstiem zemē. Iepazīšanās kaislē un rozā briļļu periodā dzīvesveida atšķirības nešķiet šķērslis tālākās kopdzīves plānošanā. Ar mīļoto taču ir lieliski pat zaru būdā! Bet iet laiks, un tas no pāra, kurš katras brīvdienas grib doties uz laukiem, sāk kaitināt urbānās vides mīlētāju. Pārim kļūst grūti atrast laiku vienam otram, piemēroties otra vērtībām, sākas konflikti un nesaprašanās.

 

Kāpēc pāri izšķiras? Ir cilvēki, kas meklē tikai iemīlēšanos. Būtībā izmainītu prāta stāvokli, kas dabiski nav iespējams. Tā ir dzīvošana “zem kaifa”.


Cits piemērs: vīrs nodarbojas ar kalnu slēpošanu, viņu aizrauj lodēšana un darbošanās garāžā, bet sievai patīk apmeklēt operu un mākslas muzejus. Vai šāds pāris var palikt kopā? Var, ja abus apmierina fakts, ka lielāko daļu brīvā laika viņi pavadīs atsevišķi. Ja attiecības kādam no pāra nozīmē tikai kopā pavadīto laiku, tad būs problēmas. Bet, ja abi ir tik nobrieduši un pašpietiekami, ka katrs var īstenot savas intereses un negaida, lai otrs tām piemērojas, problēmu nebūs. Ja katrs var darīt to, ko pats grib, un priecāties, ka otrs var darīt to, ko grib pats, tad pāris var būt kopā, neesot visu laiku viens ar otru kopā fiziski. 


Pāriet iemīlēšanās vai nesakrīt mērķi? 

Ne visi pāri, kas satiekas, paliek kopā. Dažiem attiecības beidzas pēc pusgada, citiem pēc diviem gadiem, vēl citiem pēc 13–14 gadiem. Kāpēc pāri izšķiras? Ir cilvēki, kas meklē tikai iemīlēšanos. Būtībā izmainītu prāta stāvokli, kas dabiski nav iespējams. Tā ir dzīvošana “zem kaifa”. Iemīlēšanos var piedzīvot ne tikai attiecībās, bet arī hobijos un dažādās nodarbēs, kur cilvēks ir uz emocionālā pacēluma viļņa. Ja cilvēks šo sajūtu meklē tikai attiecībās, tad ir dabiski, ka viņš ne ar vienu nespēj palikt ilgi kopā. Vēl viens iemesls, kāpēc bieži vien attiecības beidzas aptuveni pēc diviem gadiem, ir tas, ka pa šo laiku viens otru ir mazliet iepazinuši un sapratuši, ka vērtības vai ikdienas dzīvesstils nesakrīt. Piemēram, viens ir kārtīgs, otrs haotisks, un viņi nespēj viens otram piemēroties. Tātad ir vajadzīgs zināms laika posms, lai viens otru iepazītu un saprastu, vai dzīves ceļi var turpināties tālāk vai arī tomēr pareizāks lēmums ir nepalikt kopā. Daudzi pāri Latvijā šķiras pēc 10 un vairāk gadu kopā būšanas, jo ir piepildīti ārējie mērķi – izveidota ģimene, mazliet paaugušies bērni, un abi mierīgākā mirklī attopas, ka tālāk kopā būt neprot, jo pa šiem gadiem dzīves ritmā tā arī nav atraduši veidu, kā būt sev pašiem un viens otram. Tāpēc veselīgās pāra attiecībās ir jābūt gan kopīgiem, gan individuāliem mērķiem.


Ar kopīgiem mērķiem vien nepietiek

Sākot attiecības, kopīgie mērķi var būt klasiski: viņi mīl viens otru, dzīvo kopā, ceļ māju, dzemdē bērnus un veido ģimeni. Tātad kopīgie virzieni sakrīt. Bet, dzīvojot kopā ilgstoši, piedzīvojot personīgās krīzes, finanšu grūtības un dzīvesvietas maiņas, ikviens mainās. Vērtības un mērķi var mainīties. Tas ir normāli. Piemēram, jaunībā ir izveidota ģimene, kurā ir stingri sadalītas lomas – sieviete dzīvo mājās un audzina bērnus, vīrietis pelna naudu un uztur ģimeni. Bērni paaugas, un sieviete saprot, ka mājsaimnieces loma viņu vairs neapmierina. Ir žēl, ka nav iegūta izglītība un nav darba pieredzes. Tad sieviete sāk strādāt, apgūst profesiju un vairs neuzskata, ka viss laiks ir jāveltī bērniem. Savukārt vīrieti šīs pārmaiņas var neapmierināt. Tātad klasiskie mērķi – māja un bērni – neko nepasaka par indivīda dzīves mērķiem. Tāpēc vispirms jātiek skaidrībā ar katra paša individuālajiem dzīves mērķiem, negaidot, ka tos realizēs cits. Tad jādomā, kas pārim ir kopīgs, un vai tas, kas nav kopīgs, būs paciešams.

Reklāma
Reklāma


Kas jāpārrunā pārim, sākot attiecības

Pāris priecīgi kopā ceļo, atpūšas kafejnīcās un ar draugiem, viņi viens otram patīk, ir kopīgas intereses, viņiem ir par ko domāt un runāt, piemēram, maģistra grāda iegūšana, karjeras veidošana. Iemīlēšanās periodā abi var nepamanīt, ka vērtību loks ir atšķirīgs. Ja sakrīt vērtības, tad vieglāk sakritīs arī mērķi. Tad piedzimst bērni un izrādās, ka katram ir atšķirīgas vērtības. Tāpēc ir temati, par kuriem ir vērts runāt, pirms vēl ir izveidota ģimene un piedzimuši bērni. Ir lieliski, ja šos tematus – kas ir draudzēšanās, kas ir pieredze, kas ir ģimene, ko katrs grib dzīvē sasniegt individuāli, kā justies pašpietiekamam, ko sagaidīt no otra un arī ko gaidīt nevajadzētu – ar bērniem un pusaudžiem pārrunā vecāki. Tātad pamats labam pārim tiek ielikts, pirms vēl pāris vispār ir saticies. Vērtības mēs parasti pārņemam no ģimenes un dzimtas. Ir sievietes, kur dzimtā uzskatīts, ka vīrietim ir jānodrošina ģimenes finansiālā iztikšana. Ir pāri, kur abi grib būt ļoti neatkarīgi un līdzvērtīgi. Neviens modelis nav nepareizs, ja vien abiem sakrīt uzskati, kā ir pareizi. 

  • Kāda būs mūsu māja. Daudzu ģimeņu klupšanas akmens ir māja. Tas ir liels un skaists projekts, bet psihoterapeitu kabinetos ne mazums asaru ir izliets par to, ka mājas būvniecība ir maksājusi dārgi. Šķirtas ģimenes, samaitātas attiecības. Sākotnējais mērķis – mājas būvniecība –, pārvērties pašmērķī, kur vīrs tikai pelna naudu un būvē, bet sieva ar mazajiem bērniņiem darbojas viena un jūtas vientuļa. Sieva nesaņem vīra uzmanību, bet vīrs redz tikai nogurušu un neapmierinātu sievu un nesaprot, kāpēc sieviete ir neapmierināta, jo viņš taču strādā ģimenei. Tāpēc, domājot par mērķi – māja –, ir jāizsver, vai māja patiešām ir kopīgs mērķis? Vai pāra attiecību zaudējumi ir tā vērti? Varbūt sieva būtu ar mieru dzīvot mazākā dzīvoklī, bet kopā ar vīru ceļot. Kas ir svarīgāks – kopīgs process vai atskaites punkts? Vai mājas uzcelšana ir tā vērta, ja process izvēršas mokošs, nevis priecīgs?
  • Bērnu audzināšanas principi. Izrunāt visus audzināšanas principus, kamēr bērni vēl nav piedzimuši, patiesi ir grūti, pat neiespējami. Nav bērnu, nav pieredzes. Bet tad, kad zīdainis jau ir mājās, atlikt šo tematu vairs nevar. Te gan būtu jāatrod viens kopīgs viedoklis. Pat ja katram sākumā ir savi uzskati, tomēr jāmēģina veidot vienotu nostāju.
  • Karjera. Ko tas nozīmē katram no pāra? Vai ir svarīgi tas, ka vīrs pelnīs naudu, vai ne? Vai sievietei jābūt mājas pavarda uzturētājai? Ko otram nozīmē vīrišķība vai sievišķība? Piemēram, sieviete iepazīstas ar gudru vīrieti un savā iztēlē redz potenciālu – viņš sāks biznesu un labi pelnīs. Taču vīrietis sevi redz zinātnē. Vai viņai nebūs iebildumu, ka otra mērķi nav tādi, kādus viņa varbūt gribētu sagaidīt?

 

Par ko strīdas latviešu ģimenēs

  • Nesarunāšanās par savām iekšējām vajadzībām un savu jūtu pasauli ir latviešu ģimeņu nelaime. Cilvēki gan baidās pieskarties šiem tematiem, gan neprot formulēt savas sajūtas un gaidas.
  • Neprasme sarunāties, jo sarunas vietā notiek pārmešana. Viens no pāra stāsta nevis to, kā jūtas pats, bet pārmet otram, kāpēc viņš kaut ko dara nepareizi.
  • Sievasmātes vai vīramātes pārlieku aktīvā klātbūtne jaunajā ģimenē. Ja vīra mamma vēršas pret sievu vai sievasmāte kritizē znotu, veidojas grūti atrisināms konflikta trijstūris. Jaunajam pārim ir jāprot novilkt robežas.
  • Lauku dilemma. Pāra vecāki, kas dzīvo laukos, grib saglabāt savu dzīvesstilu uz pieaugušo bērnu rēķina – sagaida, ka bērni gribēs darīt to pašu, ko viņi, ieguldīs savu laiku un enerģiju, palīdzot lauku saimniecībā. No vienas puses, tas ir saprotami. No otras puses, ja vēlmes nesakrīt, rodas konflikti paaudžu un ģimenes starpā, tad jautājums ir jāpārrunā. Ir sarežģīti gados veciem vecākiem pateikt: “Jums ir jāsamierinās ar savu vecumu un jāpieņem, ka kaut ko vairs nevarat izdarīt.” Tas nozīmē ļaut vecākiem piedzīvot kaut kādus zaudējumus.
  • Cilvēki dzīvo kopā, bet viens pret otru jūt milzīgu aizvainojumu. Notiek manipulatīvas spēles daudzu gadu garumā.


Mērķu pārrunāšana

Cik bieži ģimenē ir jārunā par kopīgajiem un atšķirīgajiem mērķiem? Vismaz katru gadu! Ja līdz šim ir bijis ierasts nerunāt ne par savām sajūtām, ne arī par mērķiem, tad mazpamazām tas jāmācās. Ir labi šādiem sarunu brīžiem atrast laiku bez bērnu klātbūtnes, kaut vai braucot kopā mašīnā lielākus ceļa gabalus. 


Mācīšanās ieklausīties, ja vērtību bagāža katram ir cita 

Iemīlēšanās stadijā viss, kas nepatīk, tiek ignorēts. Taču, kad nokrīt rozā brilles un situācija beidzot ir redzama, kāda tā īsti ir, sev ir jāuzdod jautājums: vai un kā es spēšu visu mūžu sadzīvot ar to, kas man otrā nepatīk? Un vai tiešām mums tik ļoti nesaskan, ka nevaram dzīvot kopā? Varbūt vismaz pamēģināt to, ko piedāvā otrs? Lielākā problēma ir lēmums nerunāt par to, kas otrā neapmierina vai ir nepatīkams. Ir normāli, ja sākumā katram šķiet, ka viņa patiesība ir īstā patiesība. Palīdzoša attieksme, mācoties dzirdēt otru, ir domāt par otru kā par nezināmu, nesaprotamu kosmosu. Viņš ir citāds, bet mani interesē viņu iepazīt, uzzināt, saprast un pieņemt. Katram ir cita tolerance, tāpēc visiem vienas atbildes nebūs. Vienas receptes nav, bet jauniem cilvēkiem un jaunām ģimenēm jāiemācās saprast: “Es esmu par tevi Nezinītis, bet mani ļoti interesē uzzināt, kas tev ir svarīgi, ko tu vēlies un kādas ir tavas pārliecības.”