Mammas pieredze: “Nenožēloju, ka bērnu aizvedu uz dārziņu jau desmit mēnešu vecumā”

Latvijas sabiedrībā šobrīd populārs ir viedoklis, ka bērnam vislabāk ir pēc iespējas ilgāk un vairāk laika pavadīt kopā ar mammu. Tomēr pēdējā laikā arī Latvijā sāk izskanēt runas par to, cik svarīga ir bērna agrīnā izglītība jau no pašas mazotnes. Latvijā tā ir obligāta tikai no piecu gadu vecuma, un arī dažādas interešu nodarbības bieži vien pieejamas ne ātrāk kā no trīs gadu vecuma. Vai tiešām grēkojam ar agrīnās izglītības trūkumu –bērniem?

Lita (sievietes un viņas meitas vārds mainīts) savu meitu Alisi pirmo reizi uz dārziņu aizveda desmit mēnešu vecumā.  Un tepat Latvijā, nevis kaut kur Eiropas dienvidos. Kāpēc šāds lēmums un kā viņām abām tur gāja – turpmākajā sarunā.

Droši vien vispirms jautāšu – kāpēc tāds lēmums vest bērnu uz dārziņu jau desmit mēnešu vecumā?

– Jau grūtniecības laikā es biju pamatīgi salasījusies grāmatu “Bērnu audzināšana franču gaumē”. Francija ir viena no valstīm, kur bērni jau pāris mēnešu vecumā tiek vesti uz tā saucamajām silītēm, un tas tiek uzskatīts par ļoti svarīgu bērna attīstībai. Vecāki stāv garās rindās, lai bērni tur tiktu. Turklāt tiek uzskatīts, ka laba mamma ir tāda, kura spēj veltīt laiku arī sev, ne tikai mazulim.

Teorija man šķita interesanta. Tomēr es labi apzinājos, ka Latvijā šāda prakse nepastāv, un pieņēmu to. Tiesa gan, meklēju meitai kādas bēbīšu nodarbības, jo viņai ļoti patika komunikācija, iziešana ārpus mājas un jauna vide.

Tā nu sākām apmeklēt klasisko bēbīšu skoliņu reizi nedēļā. Nekas vairāk šādā vecumā nebija pieejams. Tomēr biju nolēmusi, ka varētu mēģināt vismaz uz stundu dienā no gada vecuma sākt apmeklēt kādu privāto dārziņu, lai viņa pamazām ar to visu aprod.

Vai Latvijā vispār ir dārziņi, kur pieņem tik mazus bērnus? Un cik tāds prieks maksā?

– Ir privātie dārziņi, kur bērnus pieņem no gada vecuma, bet tikai ar noteikumu, ka mazie jau staigā. Nebiju dzirdējusi par tādiem, kur pieņem agrāk.

Tā nu pamazām sākām meklēt privāto dārziņu, kur Alise varētu doties pēc gada vecuma sasniegšanas. Gājām ciemos, apskatījām telpas, iepazināmies ar personālu. Un jāsaka – Alisei šī izklaide gāja pie sirds.

Vienā no dārziņiem, kuru vadīja tiešām pieredzējusi un gudra pirmsskolas pedagoģe, kamēr mēs runājām, meita bija pilnīgi kā apburta – vēroja nedaudz lielākos bērnus, krāmējās pa mantu plauktiem un jutās ar dzīvi diezgan apmierināta.

Vadītāja, viņu vērojot, teica:“Manuprāt, šis bērns jau tagad pavisam mierīgi var sākt pamazām nākt pie mums bariņā.”

Bet viņa taču vēl nestaigāja. Pedagoģe tajā nekādus šķēršļus nesaskatīja. Izrādījās, ka viņiem ir bijuši vēl jaunāki bērniņi, un patiesībā viņiem esot gājis pat ļoti labi.

Un mēs arī nolēmām pamēģināt.

Runājot par izmaksām – šādā vecumā nekāda atbalsta no pašvaldībām nav un bez tā privātie bērnudārzi izmaksā vairākus simtus eiro mēnesī. Mūsu gadījumā gan vadītāja bija ļoti pretīmnākoša un sākumā ļāva maksāt tikai par reālo laiku, ko pavadījām bērnudārziņā.

Un kā jums veicās?

– Mēs visu sākām ļoti pakāpeniski. No sākuma ik pārdienu divatā gājām tur paspēlēties. 

Pēc kādām trim nedēļām es tomēr ar drebošu sirdi viņu uz 20 minūtēm tur atstāju. Stāvēju panikā pie dārziņa un gaidīju, kad man zvanīs. Nezvanīja.

Tā pamazām laiku palielinājām līdz stundai, tad pusotrai. Jāsaka gan, ka es nekad nekur tālu no dārziņa negāju – ja vien laikapstākļi atļāva, lielākoties sēdēju turpat blakus parciņā un lasīju grāmatu. Lai, ja nu kas, es būtu klāt momentā.

Tu tiešām gribi teikt, ka viņa nekad neraudāja pēc mammas?

– Tā kā mums bija absolūti brīvs režīms, mēs nekad negājām uz dārziņu, kad jutu, ka viņai tam nav garastāvokļa. Vienmēr tikai tad, kad viņai bija patiešām laba oma, viņa bija kārtīgi izgulējusies un paēdusi.

Es uzskatu, ka šī pieeja ļoti palīdzēja.

Tā pavisam viņa sakreņķējās tikai vienu reizi. Tad jau meitai bija vairāk nekā gadiņš, un bija nolemts, ka viņa pirmo reizi paliks uz diendusu. Ar audzinātājām bijām sarunājuši – ja viņa negribēs gulēt, es braukšu pakaļ.

Taču viņa smuki aizgāja gulēt, bet pamostoties ļoti sabēdājās, ka pirmā seja, ko viņa redz, nav mamma. Bet arī tad es uzreiz biju klāt, un liela kreņķa nebija.

Ap gadu un trīs mēnešu vecumu mums dārziņā jau vairs nebija problēmu – ne ar diendusām, ne ar pašu dārziņu. Kad man bija jāatgriežas pilnas slodzes darbā, man jau bija pašpārliecināts, drošs un stabils bērnudārznieks.

Šajā privātajā dārziņā viņa palika līdz trīs gadu vecumam, un tad kopā ar daudziem citiem grupiņas bērniem devās uz “lielo” jeb pašvaldības dārziņu.

Tas bija ļoti viegli, jo gandrīz visi bērni viens otru pazina jau kopš pusotra gada vecuma un bija ļoti saraduši un draudzīgi. Nu jau tūlīt soli solī un roku rokā visi kopā dosies arī uz skolu.

Ko tu uzskati par galvenajiem ieguvumiem, bērnu tik agri palaižot uz dārziņu?

– Te jau grūti pateikt, kas ir bērna rakstura iezīmes un kas iegūts, pateicoties dārziņam.

Bet man ļoti patika, ka mēs dārziņa gaitas sākām lēnām un nepiespiesti. Nedomāju, ka tas būtu iespējams, ja es jau būtu atgriezusies darbā. Arī šobrīd viņa var man pateikt, ka grib brīvdienu no dārziņa un ja vien ir tāda iespēja – es viņai to dodu. Līdz ar to mums vispār dārziņš nav nekāds bubulis.

Jāsaka, ka viņai ļoti nāca par labu arī dārziņa režīms. Līdzīgu piekopām arī brīvdienās mājās, un līdz ar to dienas kļuva salīdzinoši paredzamas un harmoniskas.

Dārziņā, protams, bija arī noteikumi – nedrīkst bļaut, spļaut un, nedod Dievs, kauties. Un viņa šos noteikumus ļoti labi ievēroja arī ārpus dārziņa.

Mājās, protams, gadījās visādi, bet sabiedriskās vietās mums nekad nav bijušas problēmas. Viņai pašai šķiet ļoti svarīgi uzvesties solīdi.

Viņa labprāt komunicē ar cilvēkiem, nebaidās uzstāties auditorijas priekšā un pašpārliecināti kāpj uz skatuves. Te gan jāsaka liels paldies bērnu mūzikas nodarbībām, kuras viņa sāka apmeklēt divu gadu vecumā.

Tāpēc laikam jau varu teikt – jā, agrīnai bērnu socializācijai un izglītībai tomēr ir nozīme.