Ko darīt, ja bērns ir zaudējis samaņu?

Raksts no grāmatas “Kā nosargāt savu bērnu”.

Konsultē: NMPD Pirmās palīdzības sistēmas organizēšanas nodaļas galvenais speciālists Miķelis Puķītis, ārsts, RSU MITC simulāciju instruktors Mareks Marčuks un bērnu traumu, ortopēdijas un mugurkaula ķirurgs Jānis Upenieks.

Rīcības plāns:

• Jāpārliecinās par veselības stāvokli, kurā atrodas cilvēks. Ja redz, ka cilvēks guļ nekustīgi uz zemes, sāk ar skaļu, skaidru uzrunu cietušā virzienā; ja zina cilvēka vārdu, izmanto to. Reizēm pieaugušie, kā arī pusaudži var atrasties dažādu apreibinošo vielu ietekmē, kas ir par iemeslu samaņas 110 traucējumiem. Ja pāragri steigsies tuvu klāt un pieskarsies cilvēkam, var gadīties, ka cietušais strauji pieceļas, satver pienācēju vai iesit tam. Jāatceras – katra drošība ir pirmajā vietā.
• Ja nav nekādas reakcijas pēc uzrunas, var pietuvoties cietušajam blakus un papurināt aiz pleca, atkal uzrunājot. Ja joprojām nav nekādas reakcijas, ir skaidrs – cietušais ir bezsamaņā.
• Jāpārliecinās par elpošanu. Pagriež cietušo ar muguru pret zemi. Atliec cietušā galvu atpakaļ (tā elpceļi tiks atbrīvoti anatomiski) – ar vienu savu roku fiksē pieri, lai galva nenoslīd lejup, bet ar otru fiksē zodu, lai mute ir pavērta. Pietuvina savu seju pie cietušā sejas un 10 sekundes pārliecinās par elpošanu. Izmanto 3 maņas (redzi, sajūtas, dzirdi) – ar dzirdi klausās elpošanu, uz savas sejas ādas jūt elpošanas gaisa plūsmu, ar acīm vēro cietušā krūtis, vai tās ieelpā ceļas un izelpā saplok.

Pēc samaņas un elpošanas stāvokļa apzināšanas nekavējoties jāzvana NMPD pa tālruni 113. 

Ja 10 sekunžu laikā nekonstatē nevienu vai vienu nepārliecinošu elpu, jāsaprot, ka cietušais neelpo, un jārīkojas pēc elpināšanas un sirds masāžas algoritma (skat 1. attēlu). 

                                                       1. attēls

Ja cietušais elpo, viņš ir jānovieto stabilā sānu pozā (skat. 2.attēlu).

                                                       2. attēls

Zīdaiņus, ķermeņa proporciju atšķirības dēļ, pieaugušajam vislabāk turēt rokās. Poza sānis. Ir svarīgi ar vienu roku turēt bērna galvu, ar otru – rumpi. Galvgalis ir nedaudz zemāk par pārējo ķermeni, galva nedaudz atliekta atpakaļ, lai vieglāk elpot. Pastāvīgi jāvēro zīdainis, vai elpošana ir regulāra, līdz mediķu ierašanās brīdim (skat. 3.attēlu).

                                                         3. attēls

Arī vecākiem bērniem un pieaugušajiem vislabākā poza ir sānis. Apakšējā kāja ir taisna, augšējā 90 grādos saliekta iegurnī un celī. Apakšējā roka ir saliekta 90 grādos pleca un elkoņa locītavā. Augšējā saliekta vēl vairāk, lai plaukstu izdodas pozicionēt zem cietušā galvas. Galva jāatliec nedaudz atpakaļ, lai atvieglotu elpošanu. Ķermeni var apsegt, bet obligāti galva jāatstāj atklāta, lai netraucētu elpošanai. 

Cilvēku bezsamaņā nekādā gadījumā nedrīkst ilgstoši atstāt bez uzraudzības. Ja vizuāli nav pārliecības par stabilu elpošanu, cietušais atkal jāpagriež uz muguras un par elpošanu jāpārliecinās.