Kāpēc bērniem patīk dzīvoties plikiņiem?

Mācīšanās caur ķermeni ir viens no būtiskākajiem veidiem, kā mazi bērni izzina sevi, pasauli un atšķirības starp sevi un citiem. Par pasaules un sevis izziņu caur ķermeni un tā lielāko orgānu – ādu – stāsta izglītības un skolu psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite Sabīne Bērziņa.
  • Sabīne Bērziņa

    Sabīne Bērziņa

    Izglītības un skolu psiholoģe

FOTO:

Esot kailiem, zīdaiņi apgūst savu ķermeni un pasauli sev apkārt daudz labāk, nekā esot apģērbtiem.

Kad bērns ir vēl tikai zīdainis, vecāki visai ātri ievēro: mazajam patīk dzīvoties bez apģērba. Pamatā tas ir saistīts ar iespēju izjust pasauli ar pieskārienu starpniecību. Tā ir sensorā stimulācija, un cilvēka smadzenēm dažāda veida stimulācija ir ļoti nepieciešama – ne vien vizuāla, bet arī ķermeniska. Zīdainim tas ir it īpaši svarīgi, jo visas citas maņas (redze, dzirde, garša un smarža) ir mazāk attīstītas nekā pieskārienu sajušana. Esot kailiem, zīdaiņi apgūst savu ķermeni un pasauli sev apkārt daudz labāk, nekā esot apģērbtiem. Vēlāk, mācoties staigāt, rāpot un vispār sākot kustēties, bez apģērba un it īpaši bez autiņbiksītēm to darīt ir vieglāk. Ir pētījumi, kas parāda, ka autiņbiksītes izmaina bērna gaitu un to, kā viņš mācās krist. [1] Tāpēc ir ieteicams, ka mazuļi mācās kustēties bez autiņiem.

 

Kāpēc bērniem patīk izģērbties? 

1) Mazi bērni ir ļoti ziņkārīgi un ieinteresēti pasaulē un ļoti ātri apgūst daudz jaunu prasmju. Pasaules apguve un mācīšanās notiek primāri ar redzi un tausti (Es mācos sevi un pasauli redzēt un sajust).

2) Bērni pēc iespējas cenšas piedzīvot patīkamas sajūtas un izvairīties no nepatīkamajām, tāpēc mazajam var būt vēlme atbrīvoties no apģērba, kas spiež, vai atbrīvot ādu, lai labāk sajustu pieskārienus (Man patīk, man nepatīk).

3) Mazuļi vēl nespēj paraudzīties no otra cilvēka skatījuma, līdz ar to neizprot sabiedrības morāles normas (Es neizprotu citus).

 

Jaunas prasmes apguve – ģērbšanās

Izģērbjoties bērns sāk apgūt visu sarežģīto ģērbšanās procesu no drēbju novilkšanas līdz pat sevis apģērbšanai. Izģērbšanās prasmju ziņā ir vieglāks process nekā saģērbšanās, tāpēc ir likumsakarīgi, ka mazulis sākotnēji trenējas apģērbu novilkt. Vecāki jau agrīni var pamanīt, ka bērns cenšas novilkt kurpes, zeķes, cepuri un vēlāk arī spēj novilkt sarežģītākus apģērba gabalus, piemēram, bikses, jaku vai džemperi. Saprotams, ka vecākiem tas var šķist apgrūtinoši, ka ap pusotra, divu gadu vecumu bērns mēģina izvilkt roku no piedurknes, atvērt rāvējslēdzēju un regulāri velk nost zeķes, taču realitātē tādējādi mazais trenējas ģērbties.

 

Sevis ģērbšana ietver daudz dažādu citu prasmju apguvi, to skaitā: 

   1) lielo motoriku – spēju pacelt kāju un noturēt līdzsvaru, kamēr tiek vilktas nost bikses vai zeķes, spēju pacelt roku un koordinēt kustību tā, lai izvilktu to no piedurknes;

   2) sīko motoriku – piemēram, velkot rāvējslēdzēju, pogājot pogas un sienot lentes, tiek attīstīts pincetes tvēriens;

   3) kognitīvās (domāšanas) prasmes – lai izprastu ģērbšanās secību, piemēram, ka sākotnēji vajag novilkt kurpes, pēc tam zeķes un tikai tad var novilkt bikses. Vēlāk bērnam attīstās arī spēja izprast, kāds apģērbs jāvelk, kad ir silts vai auksts laiks.

 

Bērni šajā vecumā nejūt fiziskās robežas un var stāvēt ļoti tuvu, kamēr pēta otra ķermeni.

 

Es pats!

Jebkuras jaunas prasmes, tostarp ģērbšanās prasmes, apguve ceļ mazā cilvēka pašcieņu un autonomijas izjūtu. Bērni vēlas būt spējīgi paši izdarīt lietas. Spēt novilkt apģērbu pašam ir liels sasniegums, un bērns ļoti izbauda savus sasniegumus. Spēja pašam izdarīt kādas lietas vairo autonomiju “es varu pats, man sanāk”, kas ir viena no cilvēka pamatvajadzībām.  Bērniem, apgūstot ko jaunu, patīk to arī nodemonstrēt apkārtējiem – dalīties savā priekā par apgūto. Kad mazais iemācās atpogāt pogas, novilkt bikses, viņš vēlēsies šo darbību atkārtot atkal un atkal un parādīt to pārējiem vienkārši tāpēc, ka to prot izdarīt.

 

Interesanti 

Vēlme uzvilkt drēbes visbiežāk parādās ap divarpus, trīs gadu vecumu. Drēbes, kuras bērns vēlēsies uzvilkt, būs viegli uzvelkamas, piemēram T krekls, svārki.

 

Bērns vēlas staigāt plikiņš! Ko darīt vecākiem?

Vecāki šajā gadījumā var apdomāt dažas stratēģijas, kā rīkoties:

• Nodrošināt iespēju bērnam būt plikam, ja viņam ir šāda vēlme. Ja istabas temperatūra atļauj, dot iespēju mazajam kādā brīdī būt bez drēbēm, piemēram, no rīta pēc pamošanās vai pirms iešanas gulēt. Dodot šādu iespēju bērnam, ir lielāka varbūtība, ka viņš neizģērbsies citā dienas laikā.

• Dodot konkrētu laiku, kad bērns drīkst būt pliks, viņš to izprot kā daļu no savas ikdienas rutīnas. Bērniem ļoti patīk skaidra rutīna. Vecākiem arī jāpaskaidro, ka ir vietas un laiks, kad var būt pliks, un vietas, kur to darīt nevajag, piemēram, bērnudārzā vai kad mājās ir ciemiņi.

• Trenēties izģērbšanos un saģērbšanos.  Bērni no šī izģērbšanās posma “izaug” ātrāk, ja ir apguvuši prasmi ģērbties. Vecāku interesēs ir ļaut mazajam apgūt izģērbšanos, lai viņš tālāk spētu pāriet uz prasmi apģērbties. Šo prasmi var trenēt, atļaujot bērnam piedalīties ģērbšanās procesā, piemēram, pastiept kāju, lai uzvilktu zeķi, aizlīmēt kurpei lipekli. Var arī dot iespēju bērnam izģērbt un saģērbt kādu savu lelli.

• Ja bērns pilnīgi nevēlas ģērbties, var viņam piedāvāt “ierobežoto izvēli” – vilkt vai nu zilo tērpu, vai zaļo. Tā vietā, lai jautātu “Ko šodien vilksi mugurā?”, piedāvā izvēli no diviem variantiem. Šī ir brīnišķīga metode, kas ļauj bērnam sajust, ka viņam ir sava autonomija, bet vecāks nodrošina to, ka mazais saģērbjas. Ja bērns sajutīs, ka viņam ir teikšana par to, ko viņš velk mugurā, ir lielāka iespēja, ka viņš nemēģinās visu vilkt nost. [2]

 

Drēbes kā iespējams diskomforta avots

Apģērbu novilkšana var būt saistīta ar diskomfortu, ko rada konkrētas drēbes. Mazi bērni izteikti vēlas izvairīties no nepatīkamām sajūtām, viņi pēc būtības vēl nav spējīgi paciest diskomfortu. Ja apģērbs spiež, grauž, ir pārāk ciešs, mitrs vai bērnam apģērbā ir karsti, tad mazais vēlēsies no šī diskomforta avota atbrīvoties pēc iespējas ātrāk, neatkarīgi no tā, kur viņš atrodas.

Ir vērts apdomāt, kas ir tie apģērbi, ko bērns nevelk nost un kuri viņam ir komfortabli. Svarīga ir arī bērna spēja brīvi kustēties. Ja mazais nespēs brīvi kustēties, arī apģērbs tiks uzskatīts par diskomforta avotu un tiks vilkts nost. Piemēram, bērnam var būt neērta pidžama ar noslēgtām pēdām, jo staigājot mazais uzkāpj pats sev uz pidžamas un rada fizisku diskomfortu plecu zonā. No šāda apģērba bērns centīsies atbrīvoties. [3]

 

Bērna seksualitātes attīstība – kails ķermenis kā izpētes avots

Bērni mācās ar taustes un redzes starpniecību. Pasauli var sajust citādi, ja ķermenis ir pliks. Turklāt pats ķermenis ir interesants izziņas objekts – bērns ātri vien iemācās nosaukt vai norādīt uz otra seju, nosaukt, kur ir acis, deguns, mute. Mazos interesē viss ķermenis. Aptuveni no 2 līdz 5 gadu vecumam bērni izrāda īpašu interesi par citu ķermeņiem un nebūt nejūtas nedroši, pētot savus vai citu ķermeņus. Bērni šajā vecumā nejūt fiziskās robežas un var stāvēt ļoti tuvu, kamēr pēta otra ķermeni. Mazie šajā vecumā arī bieži pieskaras paši sev, saviem dzimumorgāniem, dažkārt pat publiskās vietās.

Reklāma
Reklāma

 

Mūsu kā vecāku interesēs ir ļaut bērnam apgūt izģērbšanos, lai viņš tālāk spētu pāriet uz prasmi apģērbties.

 

Vecākiem ir svarīgi saglabāt mieru, ja bērns sevi pēta vai pēta vecākus, vēlas pieskarties ne tikai sejai, bet arī citām ķermeņa daļām. Dažkārt bērni pat visai agrīni atklāj, ka konkrētas vietas, tostarp dzimumorgānu, aiztikšana dod labsajūtu, līdzīgi kā labsajūtu sniedz pirksta zīšana. Tā ir normāla uzvedība. Ja vecāki uz to reaģē ar bailēm un kaunu, tas var nodarīt vairāk ļaunuma nekā pati ķermeņa pētīšana. [4]

Lai bērns apzinātos sevi un savu ķermeni, vecāku uzdevums ir neitrāli un mierīgi norādīt uz jebkuru ķermeņa daļu, kuru mazais tajā brīdī pēta. Ja vecāki māca bērnam par viņa ķermeni, par citu ķermeņiem, kā katru ķermeņa daļu sauc, bērns daudz labāk spēs sevi pasargāt, ja kādam būs nelabvēlīgi nodomi vai tīri neapzināti bērni pārkāptu cits cita robežas, pieskaroties tur, kur mazais nevēlas. Bērnam jau no divu trīs gadu vecuma ir jāmāca, kas ir mūsu personiskā zona, kur ļauts pieskarties tikai pašam bērnam, vecākiem un ārstam.

 

Atceries! 

Tā kā bērni neapzinās sociālās normas, ir svarīgi viņiem stāstīt, kad un kur mēs varam sevi un citus pētīt, bet kur to nevaram darīt, skaidrojot, ka, piemēram, dzimšanas dienas ballītē izģērbties un visiem rādīt, kas bērnam atrodas zem drēbēm, nebūtu piemēroti. Mazi bērni neizprot, ka dažādās vidēs ir dažādi noteikumi.

 

Jebkāda uzmanība ir labāka par nekādu uzmanību

Iemācīšanās teorija liecina, ka viens no veidiem, kā bērni mācās, ir, vadoties pēc piedzīvotajām sekām. Tas nozīmē, ka liela nozīme ir tam, kāda reakcija seko pēc bērna izģērbšanās. [5] Ja vecāki tam, ka bērns izģērbjas citu priekšā, pievērš īpašu uzmanību, piemēram, izpleš acis vai nosarkst, tad mazajam šī reakcija var likties uzjautrinoša un viņam var būt vēlme to atkārtot vēl un vēl. Tas nozīmē, ka vēlme izģērbties var atkārtoties. Ja, piemēram, bērnam hroniski trūkst vecāku uzmanības un tā tiek pievērsta, darot kaut ko nevēlamu, piemēram, izģērbjoties publiski, tad bērns var gribēt to darīt vairāk, jo tā ir iespēja saņemt vecāku nedalītu uzmanību. Vecākiem var likties, ka mazais negrib, lai viņi dusmojas vai kliedz, taču, ja tā ir iespēja saņemt kaut vai negatīvu pieaugušo uzmanību, bērns darīs visu, lai to iegūtu. Uzmanība pati par sevi ir pozitīva balva bērnam.

 

Bērnam jau no divu trīs gadu vecuma ir jāmāca, kas ir mūsu personiskā zona, kur ļauts pieskarties tikai pašam bērnam, vecākiem un ārstam.

 

Ņem vērā! 

Vecākiem būtu jāapdomā, vai bērnam ir nedalīts laiks kopā ar vecākiem. Psihologi iesaka ik dienu vecākiem veltīt kaut nedaudz nedalītas uzmanības bērnam. Tas kopsummā apmierinās mazā cilvēka vajadzību pēc vecāku uzmanības.

 

Kā es reaģēju, kad bērns izģērbjas?

Tāpat vecākiem ir jāpadomā, kā tipiski viņš reaģē brīdī, kad bērns izģērbjas. Nevajadzētu rāties, dusmoties, kaunināt pat, ja mazais izģērbjas svešinieka priekšā. Labāk aizvest bērnu maliņā un saģērbt bez īpašas reakcijas. Ja bērns tāpat cenšas izģērbties, var mēģināt uzvilkt kaut ko, ko ir grūtāk novilkt, piemēram, zeķu vietā uzvilkt zeķubikses.

Ja bērns turpina izģērbties, var sniegt uzmanību un tiešus komplimentus par paveikto tad, kad bērns dara to, ko vecāks vēlas, – katru reizi, kad mazais ir saģērbies, izteikt kādu labu vārdu par to, ka viņš ir saģērbies. Bērns vēlēsies saņemt vecāku atzinību un darīs to, kas ir nepieciešams, lai to dabūtu, tāpēc ir tik būtiski veltīt uzmanību un komplimentus tad, kad mazais dara to, ko mēs kā vecāki vēlamies, un neuzskatīt to par pašsaprotamu uzvedību. [6]

Vecāki parasti baidās bērnus izlutināt, tāpēc nevēlas aizrauties ar komplimentiem, taču ir svarīgi saprast, kad mēs izsakām komplimentus un kad ne – tā ir panākumu atslēga. Ja bērnam kāda uzvedība sagādā grūtības (piemēram, apģērbšanās), tas nozīmē, ka tā viņam kaut kādā ziņā ir apgrūtinoša, taču, kad kaut kas ir apgrūtinoši, uzslavas palīdz izdarīt darbību līdz galam. Līdzīgi, piemēram, ja mēs neesam maratona skrējēji un esam nolēmuši pirmo reizi skriet maratonu, tad pēdējos metros tas, ka citi aplaudē un gavilē, palīdz pievārēt šo grūto uzdevumu. Kad bērns veic vieglas darbības, kas viņam nāk dabiski, komplimentu izteikšana nav aktuāla. Līdzīgi kā neviens mūs neslavē, kad skatāmies TV, jo, lai veiktu šo darbību, mums nav vajadzīga nekāda piepūle. [6] Taču par uzslavu teikšanu bērnam jāatceras – mēs komplimentus izsakām par grūta uzdevuma izpildīšanu, nevis par bērna personību.

 

Ir būtiski veltīt uzmanību un komplimentus tad, kad bērns dara to, ko mēs kā vecāki vēlamies, un neuzskatīt to par pašsaprotamu uzvedību.

 

Noteikumu pārkāpšana

Dažkārt bērni dara tieši pretējo tam, ko vecāki no viņiem sagaida. Ja gribam, lai mazais ir apģērbts, viņš izģērbsies tikai tāpēc, ka to ir spējīgs izdarīt. Tam varētu būt vairāki iemesli, un to var ietekmēt arī tas, kā vecāki ar bērnu runā. Piemēram, vecāku teiktais “Zeķēm jābūt kājās” vai “Nevelc zeķes nost” var skanēt kā komanda. Atkarībā no formulējuma vienā gadījumā pastāv lielāka iespēja, ka bērns tomēr nepaklausīs. Bieži vien, ja tiek dota komanda par to, ko nedarīt, ar visai lielu varbūtību bērns izdarīs tieši to. Tam ir vairāki izskaidrojumi, un viens no tiem ir mūsu smadzeņu darbība – lai izprastu komandu, ko nedarīt, sākotnēji prāts iztēlojas šo darbību “darīšanas” formā. Prātā mazais iztēlojas zeķu novilkšanu, lai saprastu, ka ir jādara tieši pretējais. Maziem bērniem nav pietiekami attīstīta paškontrole, lai spētu nereaģēt uz šo smadzenēs saņemto ziņu – kas ir un kas nav jādara. Šo smadzeņu apstrādes īpatnību vecāki var pamēģināt paši uz sevi: ja jums saka, lai tagad domājat par ko vien gribat, tikai ne par saldējumu, visbiežāk pirmā doma, kas ienāk prātā, ir tieši saldējums. Lai spētu izpildīt šādu “nedomāšanas” komandu, ir jābūt alternatīvām, ko darīt, par ko domāt. Pieaugušie diezgan veikli var izdomāt alternatīvas, ko darīt, savukārt bērniem šīs alternatīvas prātā tik ātri neveidojas. Tāpēc ieteikums ir mācīties dot tādus norādījumus, lai mazais cilvēks skaidri saprot, kas ir jādara. [7]

 

Avoti

1. Cole, W; Lingeman, J.; Adolph, K. E. (2012). Go Naked: Diapers Affect Infant Walking. Developmental Science, 15: 783-90.

2. Sinno, D.; Charafeddine, L.; Mikati, M. (2013). Enhancing Early Child Development a Handbook for Clinicians. New York, NY: Springer New York.

3. Self Care Development Chart. Pieejams: https://childdevelopment.com.au/resources/child-development-charts/self-care-developmental-chart/

4. Lamb, M. E.; Lerner, R. M. (Eds.). (2015). Handbook of Child Psychology and Developmental Science: Socioemotional Processes (7th ed.). John Wiley & Sons Inc.

5. Skinner, B. F. (1938). The behavior of organisms: An experimental analysis. New York: Appleton-Century.

6. www.symplypsychology.org

7. Wegner, D. M; Schneider, D. J. (2003). The White Bear Story. Psychological Inquiry. 14 (3/4): 326–329. doi:10.1207/s15327965pli1403&4_24. JSTOR 1449696