Bērnudārza gaitu uzsākšana un vecāku biežākās kļūdas

Pirmais nozīmīgais pārbaudījums pāra attiecībām visbiežāk ir bērna ienākšana ģimenē, bet otrais –, kad mazais kļūst par bērnudārznieku. Ģimenei tās ir milzu pārmaiņas gan emocionālā, gan pavisam praktiskā jomā, un nereti vecāki ir spiesti paraudzīties uz ģimenē notiekošām lietām ar citām acīm. Jo balts un pūkains bērns ir bijis mājās, bet tagad viņam sākusies lielā dzīve, kur jāiekaro sava vieta. Un to viņš dara ar ģimenē apgūtajām iemaņām.
  • Sigita Āboltiņa

    Sigita Āboltiņa

    “Mammamuntetiem.lv” redaktore

  • Aina Poiša

    Aina Poiša

    Ģimenes psihoterapijas speciāliste

FOTO:

Ja mazais nebūs piedzīvojis vecāku atvainošanos, bet tikai sodu tad, kad kļūdās viņš, bērns uzskatīs šādu uzvedības modeli par normu un rīkosies tāpat.

Bērnudārzs vecākiem var būt īsts izaicinājums – nonākot citā vidē, mazais sāk parādīt arī citu uzvedību, jo viņam ir jāpielāgojas, jātiek galā ar jaunām situācijām, jāpierāda sevi. Attiecīgi vecāki var samulst no atklājumiem, kas “dzīvo” viņu bērnā. Patiesībā – caur bērna jauno uzvedību vecāki iepazīst paši sevi, un šis spoguļattēls ne vienmēr ir patīkams.

 

Kļūda Nr. 1 – diktatoriska izrīkošana

Ja atkal un atkal audzinātāja stāsta, ka bērna uzvedība dienas laikā nav bijusi tā jaukākā, vecākus var pārņemt kauna sajūta, jo “skaidrs taču, ka mēs neprotam audzināt savu bērnu”. Tā vietā, lai sakopotu visus spēkus, apgūtās gudrības un citus resursus, lai radušos situāciju risinātu veselīgā gaisotnē, vecāki sāk izrīkot savu bērnu, un nereti to var pat pielīdzināt autoritatīvam stilam. “Tādā veidā vecāki paši sev mēģina kompensēt sajūtu, ka viņi vairs nav autoritātes, ka viņi nevar iedot to, ko gribētu, jo bērnam parādās citas vajadzības,” stāsta Aina Poiša un norāda, ka vajadzētu rīkoties pretēji: “Laiks, kad mazais sācis iet bērnudārzā, arī viņam nav viegls, un vecākiem vajadzētu būt ļoti atbalstošiem, lai stiprinātu saikni ar savu bērnu.” Rīkojoties pretēji, kritizējot vai izrīkojot mazo un izvirzot viņam nerealizējamas prasības, kuras bērns nemaz nesaprot, šī saikne no abām pusēm kļūst daudz trauslāka un nepatīkamāka. “Rodas abpusējs aizkaitinājums. Bērns negrib samierināties ar vecāku dotajām komandām, un vecāki, redzot bērna bezierunu nepakļāvību, vēl vairāk sadusmojas,” tā psihoterapeite.

 

Vēl kāda būtiska lieta, ko vecāki aizmirst, – pirmsskolas vecumā bērns nespēj atbildēt uz jautājumu – kāpēc tu tā darīji? Tāpēc ir veltīgi viņu tirdīt, purināt un par katru cenu censties izdibināt viņa rīcības iemeslus. Taču, nesaņemot gaidīto atbildi, vecāki kļūst aizkaitināti, jo domā, ka mazais viņus izaicina un speciāli nestāsta patiesību. Rezultātā seko vēl vairāk izrīkošanas, komandēšanas, turklāt tas viss tiek darīts stingrā balsī ar neiecietību un prasību paklausīt bez ierunām, dodot signālu bērnam, ka viņš jau patiesībā nekas nav, viņš ir maziņš, un tāpēc viņam jāklausa uz vārda. Rezultātā bērns sāk vienkārši baidīties. “Kādā kritiskā situācijā autoritatīvs audzināšanas stils var noderēt, bet tas nedrīkst kļūt par ikdienu. Bērnudārznieka gaitu uzsākšana nav kritiska situācija, bet gan pārejas grūtību laiks. Bērns aug, un viņam jātiek galā ar jaunām situācijām, bet mums, pieaugušajiem, ir jāpalīdz, jāierāda virziens, kā to darīt,” saka Aina Poiša.

 

Kļūda Nr. 2 – pārlieka neiecietība

Ja vecākiem katra diena paiet lielā stresā, nenovēršami viņi piedzīvos biežas garastāvokļa svārstības, un tas ir labākais palaidējmehānisms neiecietībai. No sērijas – pēdējā piliena efekts. Te tas, te šis un vēl kaut kas, plus pa kājām trāpās viena nenovākta manta, un seko sprādziens – pieaugušais nenovalda savas emocijas, nekontrolē tās, bet šāda pieaugušā uzvedība bērnā vairo bailes. Tās iesēžas viņam atmiņā, un rezultātā arī bērns nebūs augstās domās par sevi, jo savā veidā viņš tiek atraidīts. “Nevienam nav intereses un pacietības noskaidrot lietas būtību, nejautājot – kāpēc tu tā darīji? Jo, kā jau runājām, uz šo jautājumu bērns nespēj atbildēt. Tā vietā var prasīt – kas īsti notika? Kā tas bija, izstāsti? Un ļaut bērnam izstāstīt visu atbilstoši savām spējām,” rosina psihoterapeite un uzsver – pēc sarunas ir svarīgi arī pieņemt mazā cilvēka sajūtas un palīdzēt viņam apgūt kādas stratēģijas, kā rīkoties nākamreiz. “Tā ir pozitīva, nevis iebiedējoša disciplīna,” saka Aina Poiša.

 

Kļūda Nr. 3 – neatvainošanās

Jā, pāridarījuma gadījumā, lai kāds tas būtu, atvainošanās ir svarīga arī pavisam mazam bērnam. Speciāliste savā praksē gan itin bieži sastopas ar vecāku pretēju uzskatu – viņš taču vēl ir mazs bērns, tāpat neko nesaprot, kāpēc atvainoties? Kad būs lielāks, līdzvērtīgāks... “Taču tā ir attiecību kultūra, par kuru atbildīgi ir vecāki,” teic Aina Poiša un turpina: “Tas māca bērnam pašam atvainoties, ja kļūdīties gadīsies viņam, un tas dod apziņu, ka viņš drīkst kļūdīties. Viņam nebūs bail gadījumos, kad gadīsies izdarīt ko aplamu, jo bērns zinās, kā risināt situāciju.” 

Savukārt, ja mazais nebūs piedzīvojis vecāku atvainošanos, bet tikai sodu, kad kļūdās, viņš uzskatīs šādu uzvedības modeli par normu un rīkosies tāpat – gan ar grupiņas biedriem, gan visur citur. Jo, kā norāda psihoterapeite, sods nav tikai pēršana, bet arī ignorēšana, balss intonācija un viss cits, kas bērnam liek justies slikti.

 

Kļūda Nr. 4 – piekukuļošana jeb pāraprūpe

“Ja tu labi uzvedīsies, es tev nopirkšu...” Kaut kas pazīstams? Aina Poiša saka – šāda vecāku pieeja ar audzināšanu saistītu problēmjautājumu risināšanā ir pielīdzināma pāraprūpei. Tā teikt – mēs jau gribam, lai tev ir labi, nu kā lai tevi vēl stimulē?! “Kādreiz tas darbojas, un šādām reizēm ir jābūt, bet tā sauktā bērna piekukuļošana nevar būt vienīgais instruments,” norāda speciāliste un piebilst – patiesībā vecāku azotē vajadzētu būt virknei pieeju, kā reaģēt grūtību gadījumā, kas šajā vecumposmā būs ne mazums. Jo “trīsgadniekam jau ir savs “es”, viņš provocē vecākus robežjautājumos, izaicinot viņus ik uz soļa. Ja vēl arī dzīve sagādā ne mazums izaicinājumu, tad tā visa var būt par daudz un vecāki var “norauties”.” Te gan jāpiebilst, ka “norauties” pa retam nav nekas ārkārtējs. Svarīgāk, ko dara pēc tam. “Apsēdies, nomierinies un paskaties, kas ir cēlonis tavai rīcībai,” rosina Aina Poiša. 

Sods nav tikai pēršana, bet arī ignorēšana, balss intonācija un viss cits, 

kas bērnam liek justies slikti.

 

 

Reklāma
Reklāma

Viņa arī iesaka apgūt “atpakaļgājiena” iemaņas. Jeb izspēlēt dubli numur divi situācijai, kurā nupat bijāt. Tas var notikt kā lomu spēle – pieaugušais iejūtas bērna tēlā, un bērns mammas vai tēta (atkarībā no tā, kurš no vecākiem “norāvies”). Ar šo lomu spēli pieaugušais var parādīt bērnam, kā viņš juties, kad mazais darījis tā un tā, un kā viņš būtu rīkojies bērna vietā. Lomu spēle palīdz iemaņu apgūšanai – vecāki var ierādīt gan atvainošanos, gan dažādus citus risinājumus situācijām, kas piedzīvotas vai vēl tikai varētu notikt. Kā saka speciāliste, lomu spēles ir kā ģenerālmēģinājumi: “Ir sliktā uzvedība, un mēs izmēģinām, kāda varētu būt labā, lai atjaunotu saprašanās līmeni.”

 

Kļūda Nr. 5 – bērnu pārslogošana

Lai gan pašos bērnudārzos lielākoties ir gana daudz dažādu pulciņu, kuros bērns var apgūt savām interesēm atbilstošas iemaņas, tomēr liela daļa vecāku nav mierā ar to un savām atvasēm piemeklē papildu nodarbes vakaros. “Ja abas puses – gan bērns, gan vecāks – to dara ar prieku, nevis uzupurējas vai piespiedu kārtā, tad tas der,” saka Aina Poiša un vēlreiz uzsver – vecākiem tas nedrīkst būt kā upuris un bērnam kā zobu sāpes. Ja tā ir, tad daudzkārt vērtīgāk būs mierīgi pavadīts laiks mājās, kopā ar bērnu uzspēlējot kādu spēli vai būvējot pili no klucīšiem. “Ir vecāki, kuri saprot – man nav spēka vakaros pēc darba celt pilis ar bērnu, tāpēc labāk aizvedīšu viņu uz treniņu un, kamēr viņu gaidu, mierīgi palasīšu grāmatu. Arī tas nav slikti, jo pieaugušajam ir iespēja atvilkt elpu un pēc tam viņš var pilnvērtīgāk pieslēgties sarunai ar bērnu, būt mierīgāks, adekvātāk reaģēt,” tā psihoterapeite.

 

Caur bērna jauno uzvedību vecāki 

iepazīst paši sevi, un šis spoguļattēls ne vienmēr ir patīkams.

 

Tomēr visbiežāk papildu pulciņi pēc bērnudārza ir stresa pilni, sākot ar sastrēgumiem ielās, ja ir jāmēro garāks ceļš, un beidzot ar bērna un vecāku pārgurumu, kas rezultējas pamatīgos strīdos. Īpaši starp vecākiem, jo, kā saka Aina Poiša, “ir iekšēja trauksme, ko nevaram vairs kontrolēt. Tā iet pāri malām, jo mums ir izjaukts balanss starp normālu atslābumu un normālu tonusu, kas vajadzīgs, lai pildītu savus pienākumus. Bet, ja visu laiku virs galvas ir atbildības smagais āmurs – jāpaspēj, jābūt efektīvam, jābūt formā... Pieaugušajam pašam pret sevi ir ļoti augstas prasības, un automātiski tāpat viņš reaģē uz bērnu, nereti ar saviem uzstādījumiem laupot viņam bērnību.” Tas gan nenozīmē, ka mazajam nevajag pulciņus, taču jāraugās, lai paliktu pietiekami daudz laika rotaļām. Un speciāliste iesaka arī pārskatīt, kādas spēles bērnam pieejamas mājās – vai tās ir ar jēgu, vai vienkārši ir pilna māja ar rotaļlietām, kas bērna attīstībai, izaugsmei neko nedod.

 

Iestādi trīs kokus

“Ja ir bērni, tad katram vecākam savā emociju dārzā jāiestāda pacietības, neatlaidības un radošuma koks. Lai ģimenē būtu laba gaisotne,” saka Aina Poiša un atgādina – tikpat liela loma veselīgām attiecībām ģimenē ir arī vienotai pieejai bērnu audzināšanas jautājumos. Viņas pieredze apliecina – daudziem pāriem ir ļoti laba saskaņa visos jautājumos līdz brīdim, kad runa sākas par bērnu audzināšanu. Tiklīdz tiek skarts šis jautājums, visādi citādi šķietami saderīgais pāris uzreiz metas cīņā, lai aizstāvētu savus uzskatus. “Te gan viņiem nevar pārmest, jo tas saistīts ar viņu izcelsmi, ieradumiem – ko vecāki viņiem iemācījuši,” norāda speciāliste un piebilst, ka bērnu audzināšanas jautājums var pamatīgi bojāt pāra attiecības.

 

Ja ir bērni, tad katram vecākam savā emociju dārzā jāiestāda pacietības, neatlaidības un radošuma koks.

 

Ko darīt? Strādā ar sevi! Veic pašanalīzi, lai ieraudzītu savus klupšanas akmeņus, savu uzvedību no malas, un tad sāc koriģēt savu atreaģēšanas veidu pret bērnu. Negaidi, ka bērns būs tik patstāvīgs, lai izpildītu visu, ko prasīsi no viņa. Tā vēl ilgi nebūs. Tieši jūs, abi vecāki, viņam ierādīsiet ceļazīmes, kā tikt galā ar konfliktiem, kā atpazīt savas emocijas, kā rīkoties situācijās, kad esi ļoti noguris, negribi neko, bet ir jāizdara kāda lietiņa. Un šīm ceļazīmēm ir jābūt pozitīvām. “Disciplīnai un kārtībai ir jābūt, bet to nedrīkst panākt ar traumatiskām metodēm, tāpat kā nedrīkst iekrist otrā galējībā – pāraprūpē, baidoties, ka tikai es netraumēju savu bērnu! Šādi vecāki vispār neizvirza nekādas prasības mazajam, un parasti visi citi ir vainīgi, tostarp audzinātāja, kas ierauga viņu bērnā citas, ne tās patīkamākās šķautnes,” teic Aina Poiša. 

Nobeigumā viņa iedrošina – mēs neviens neesam pilnīgi. Skatoties uz sevi no malas, mums noteikti nepatiktu viss redzētais, un to pašu atspoguļo mūsu bērns. Tāpēc viens no galvenajiem mūsu uzdevumiem ir parūpēties par savu iekšējo ritmu, lai gadījumos, kad ir kaut kas līdzīgs sastrēgumstundai, mēs spētu mobilizēties un reaģēt adekvāti, cieņpilni, līdz viss atkal atgriežas mierīgajā ritmā.