Vecvecāki un bērns: kā vilkt robežas, nekaitējot attiecībām

Pārmest bijušo nav vērts, bet ir svarīgi saprast, ka tas ietekmējis mani un kā tas tagad, kad ar vecākiem jāveido līdzvērtīgas pieaugušo attiecības, traucē vai palīdz to izdarīt.

Atšķirīgais lomās

Protams, ka ir lietas, kas katra personībā nemainās, bet, iespējams, ļoti daudz kas vecākos ir mainījies vai pastāv iespēja atklāt jaunas vecāku personības šķautnes, kuras agrāk nepamanījāt. 

Vecāku un vecvecāku loma nav viens un tas pats, tās ir ļoti dažādas ar ļoti dažādām atbildībām un vecumposma uzdevumiem, kas katram jāpilda. Ja maza bērna vecāki visbiežāk ir savas karjeras augstākajā punktā vai viņiem vēl nosprausti lieli mērķi, kurus ir vēlme sasniegt, tad vecvecākiem, visticamāk, karjera tik aktīvi vairs nenorit.

Vecvecākiem arī nav tik liela atbildības nasta par mazbērniem, kā tas ir vecākiem, līdz ar to visbiežāk viņi ir daudz mierīgāki, rāmāki un pacietīgāki, kas mazbērniem ir liela vērtība.

Pieskata pa reizei vai tomēr katru dienu…

Uzticot bērnus vecvecākiem, būtiski ir pārrunāt pamatlietas noteikumiem un vērtībām, kas jūsu ģimenē ir svarīgi. Iespējams, daļa lietu ir pašsaprotamas un jūs zināt, kādi ir jūsu vecāki un ko no viņiem sagaidīt, bet ir vairākas tēmas, par kurām vecvecāki nemaz neaizdomājas, jo tā viņi ir audzināti un tā viņi audzināja jūs. 
 

Vienlaikus jāapzinās, ka vecvecāku uzdevums nav audzināt mazbērnus, bet lutināt tos, tādēļ nebūtu jāsagaida, ka vecvecāki darīs vai ka viņiem būtu jādara viss tieši tas pats, ko dara vecāki. 

Protams, liela atšķirība ir tajā, vai vecvecāki šad un tad pieskata mazbērnu vai kļūst par aukli, kas diendienā ir kopā ar bērnu. Ja ir šis pēdējais variants, tad gan diezgan sīki jāatrunā rutīnas lietas – ēšanas, ārā iešanas, ekrānu un disciplinēšanas jautājumi. Pirms tam iepriekš der arī pārim savā starpā izrunāt, vai jūs vispār spējat ar saviem vecākiem lietišķi pārrunāt visas šīs lietas, jo tas ļoti maina ģimenes dinamiku un attiecības, ja kāds no vecvecākiem katru dienu ir jūsu mājās un nāk uz tām kā uz darbu.

Tāpat kritiski būtu jāizvērtē, vai vecvecāku vecums, veselība ļauj turēt slodzi, kas ir ļoti liela, ja visa diena jāpavada ar mazu bērnu. Reizēm pašiem vecvecākiem ir grūti pateikt, ka tas viņiem ir par daudz, vai arī kritiski izvērtēt savas spējas, līdz ar to var rasties pārdzīvojumi abām pusēm, bet par to netiek runāts.

Konkrēti pārrunājamas lietas

Ja vecvecāks bieži pieskata mazbērnu, tad noteikti svarīgi ir jautājumi, kas skar miegu, ekrānus, ēšanu, tualetes apmeklēšanu. Šad un tad aiziet gulēt vēlāk vai negulēt diendusu, paskatīties ilgāk multfilmas vai uzēst vairāk konfekšu nav nekas, bet problēmas būs, ja tas notiek regulāri. Līdz ar to svarīgi šajos jautājumos izglītot vecvecākus, paskaidrojot, kāpēc ir būtiski ievērot kādus nosacījumus ikdienas rutīnā, un ko tas dod vai kā tas kaitē bērnam. 

Ja miega jautājumi vecvecākiem būs visvieglāk saprotami, tad jārēķinās, ka ar citiem tematiem var būt grūtāk, jo viņi auguši laikā, kad daudzas mūsdienu lietas nebija pieejamas, tostarp ekrānierīces, līdz ar to izpratne par to lietošanu var būt ļoti dažāda. Kāpēc gan mazbērns nevarētu paskatīties multfilmu un ome – savu seriālu, ziņas?! Tomēr, visu sasummējot un nepadomājot par saturu, kas norit fonā, var rasties dažādi sarežģījumi. 
Līdzīgi ir ar ēšanu – vēl arvien vecākiem cilvēkiem ir grūti pieņemt “ķēpāšanos” ar ēdienu, šķīvja neizēšanu, izvēlīgumu... 

Šīs ir tēmas, kuras var uzreiz pārrunāt, izskaidrot un lūgt ievērot, reizē parādot, ka izprotat, kāpēc bērna vecvecākiem šis var būt grūti pieņemams, ka viņi dzīvojuši pēckara laikā, Padomju Savienībā, kad bija cits dzīves līmenis un valdīja citi standarti.
 

Svarīgi būtu arī, ka vecvecāki nemāca bērnam melot, piemēram, “tu tikai nesaki mammai, ka mēs skatījāmies vai ēdām to un to”. Drīzāk svarīgi ir uzsvērt, lai stāsta visu, kā gāja pa dienu, bet tas nozīmē to, ka vecāki nedrīkst būt pārāk nosodoši par to, ko uzzinājuši. Jo īpaši bērna klātbūtnē. Vēlāk var pārrunāt, kādi ir noteikumi ar katru no pieaugušajiem un kādi tam ir ieguvumi vai zaudējumi, jo bērni jau nav muļķi un visu saprot. 
 

Vecākiem arī nevajadzētu kļūt par pedantiskiem kontrolētājiem un iekrist galējībās, bet tomēr ļaut bērnam ar vecvecāku izveidot savu kopējo dienas ritmu, kas der abiem, 

jo beigās jau viņi ir tie, kas pavada visu dienu ar bērnu un redz viņa vajadzības konkrētajā brīdī.

Nepārkāpjamās sarkanās līnijas

Sarkanā līnija ir drošības jautājumi un fiziski sodi, kas gan ir skaidri jānorāda ikvienam, kurš pieskata bērnu. Šie jautājumi nav diskutējami! Jā, var izglītot, bet ne apspriest, vai tas ir vai nav pieļaujams. Ja bērni tiek vesti pie vecvecākiem, tad vecāku uzdevums ir ar kritisku aci aplūkot viņu dzīvesvietu, jo tieši vecāki zina gan savu bērnu, gan savus vecākus. Turklāt, ja cilvēkam ikdienā mājās nav mazu bērnu, viņš var aizmirst vai neiedomāties, cik bīstami ir medikamenti vai sadzīves ķīmija, kas stāv bērnam viegli pieejamā vietā. Droši var palīdzēt vecvecākiem visu pārvietot drošā vietā vai padomāt par aprīkojumu, kas nepieciešams. 
 

Visbiežāk, ja vecvecāks nav bijis fiziski agresīvs tad, kad pats bija vecāks, tad nevajadzētu par šo tēmu lieki satraukties, 

bet, ja vecvecāks jaunībā ir ņēmis rokā siksnu, “dakteri bērziņu” vai tml., tad šī ir tēma, kura, iespējams, beidzot ir jāizrunā un skaidri jānorāda, kādas disciplinēšanas metodes ir pieņemamas jūsu ģimenē. Jāpastāsta, ko darāt, ja bērns neklausa. Nedrīkst atņemt kādu metodi, neko neiemācot vietā.
 

Jāpiebilst gan, ka bieži ar gadiem cilvēki kļūst maigāki un izturas pilnīgi citādi kā jaunībā, tomēr, ja vecvecāks vēl arvien runā, ka par kārtīgu cilvēku izaug tikai tas, kurš dabūjis pērienu, tad ir ļoti jāapsver, vai viņš tiešām ir tas cilvēks, kurš drīkst daudz laika pavadīt ikdienā ar bērnu. Ja notiks fiziska vai emocionāla bērna ietekmēšana, tad zaudētāji būs visi. Ir zināms, ka pieaugušie agresīvi kļūst tad, kad nezina, ko darīt, ir noguruši, jūtas bezspēcīgi. Šis viss iestājas tad, ja ar mazu bērnu tiek pavadīts daudz laika un pieaugušajam nav ne resursu, ne zināšanu, kā tikt galā ar mazā cilvēka emocijām un uzvedību. Tieši tāpēc ir tik svarīgi kritiski izvērtēt savu vecāku spējas un enerģiju augām dienām dzīvoties kopā ar mazu bērnu.

Svarīgi!

Tikpat svarīgi ir ņemt vērā, ka vecāks nedrīkst aizliegt savam bērnam aizrādīt vispār, jo caur to var pavērt ceļu visatļautībai.

Padoms 

Sarunā par sensitīvām tēmām vajadzētu piedalīties abiem bērna vecākiem, jo bieži var būt grūti iebilst vai mierīgi runāt ar saviem vecākiem no pieaugušā pozīcijas.

Neaizvietojamas attiecības

Var būt nepatīkami, taču svarīgi gan, lai vecvecākiem skaidri tiktu pateikts, kādas būs sekas, ja viņi neievēros jūsu kā vecāku uzliktos principus, īpaši saistībā ar sarkano līniju jautājumiem. Visbiežāk tas nozīmēs to, ka vecvecākiem nebūs iespēju veidot tuvas attiecības ar savu mazbērnu un satikt viņu gana bieži.

Tomēr kopumā iespēja būt ar vecvecākiem ir ļoti bagātinoša un stiprinoša pieredze bērniem. 

Tā ir iespēja mazajam cilvēkam piedzīvot citu tempu, citu skatījumu uz lietām, kā arī īpašas un tuvas attiecības, kas var būt liels resurss bērna dzīvē. Daudzi no mums atceras savus vecvecākus ar ļoti siltām jūtām un īpašām lietām, kas tika darītas kopā, iemācītas un kas bagātināja mūsu pieredzi un vērtību sistēmu. 

Tādēļ ir svarīgi, lai vecāki tiktu pāri savai pieredzei, emocijām un uzticētu savus bērnus vecvecākiem, ļaujot viņiem netraucēti veidot savas attiecības.