Latviešiem arī savs vilkaču romāns: Kaķa lāsts

Šī gada sākumā Apgāds Zvaigzne ABC laidis klajā jau trešo Lindas Nemieras darbu – fantāzijas romānu “Kaķa lāsts”.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Linda Nemiera (dz. Dreimane) latviešu literatūrā debitēja 2010. gadā ar tobrīd oriģinālliteratūrā vēl visai trūcīgi pārstāvētā fantāzijas žanra darbu “Vilcenes stāsts”. Un lasītāji to prata atbilstoši novērtēt – romāns ieguva gan balvu bērnu un jauniešu oriģināldarbu konkursā “Zvaigznes grāmata”, gan 2011. gada Lielo lasītāju balvu. 2011. gadā klajā nāca autores otrs romāns “Septiņi”, bet šī gada sākumā Apgāds Zvaigzne ABC laidis klajā jau trešo Lindas Nemieras darbu – fantāzijas romānu “Kaķa lāsts”.


“Kaķa lāstu” varētu nosaukt par latviešu fantastu atbildi uz pasaulē populārajiem vilkaču romāniem. Sev raksturīgajā ironiskajā stilā Linda Nemiera iztēlojas: kas notiktu, ja dzīvnieka kodiena rezultātā upuris pilnmēness naktīs pārtaptu nevis par vilku, bet citu radību – teiksim, kaķi? Un kas notiktu, ja šāds (ne)gadījums piemeklētu gluži parastu jaunu Rīgas sievieti, kas ikdienā darbojas reklāmas firmā, brīvajā laikā satiekas ar draudzenēm un mājās paslepus aizrautīgi lasa ilustrētos sieviešu žurnālus? Vēl vairāk: kas notiktu, ja mēs atklātu: pārdabiskās būtnes arī ikdienā dzīvo ap mums, slēpjoties aiz pazīstamām paziņu un darba kolēģu sejām?


Visus šos neparastos pieņēmumus Linda ir savērpusi grodā stāstā, kurā netrūkst ne humora, ne spriedzes, ne savdabīgas detektīvintrigas. Lasītājs uzzinās gan to, kurā Latvijas nostūrī visbiežāk pulcējas Baltijas vilkaču asociācija, gan to, kāpēc ir bīstami iet dušā, ja esi sanīdies ar nārām. Autore raksta no praktiskas mūsdienu trīsdesmitgadnieces skatpunkta un spoži pierāda, ka ne tikai angliski runājošajā pasaulē var tapt aizraujoši un oriģināli fantāzijas žanra darbi.

SKATIES VIDEO, KURĀ LINDA NEMIERA STĀSTA PAR SEVI!

Reklāma
Reklāma


Linda Nemiera par sevi:
“Ir divas lietas, bez kurām mana dzīve nav iedomājama – grāmatas un ceļošana. Es lasu grāmatas, drīzāk apriju tās – sākot no pasakām, beidzot ar enciklopēdijām par šaujamieroču kalibriem. Man ir atkarība no tintes smaržas, no papīra pieskāriena pirkstiem. Un es rakstu grāmatas – bet ne no brīvas gribas.
Stāsti par maģiskiem piedzīvojumiem atnāk pie manis sapnī. Stāv pie gultas un dīc tik ilgi, līdz es ar smagu nopūtu no rīta ceļos un pierakstu to liecības. Tēli un varoņi seko manām ikdienas gaitām un ar apkārtējo cilvēku palīdzību piešķir sev vaibstus, žestus un izturēšanos.”