Vecāku palīgā sauciens: abām māsiņām dzemdību rezultātā smagas diagnozes un nepieciešami līdzekļi ārstēšanai

Ģimenē aug divas meitas – četrus gadus vecā Amēlija un divgadīgā Karlīna. Abas māsiņas gluži kā mazas pasaku princeses, un abām meitenēm kopš dzimšanas ir bērnu cerebrālā trieka, kas radusies dzemdību traumas rezultātā. Vecākiem tā ir ļoti smaga pieredze, un tagad visa viņu dzīve ir pakārtota meitu ārstēšanai. 
 

Amēlijas stāsts 

“Amēlijai ir jau četri gadi,” saka mamma Anna. “Neraugoties uz to, ka grūtniecībai nebija potenciālu risku, viņa piedzima priekšlaicīgi, 26. nedēļā, un svēra 950 gramus. Dzemdības bija ļoti straujas. Bērnam bija hipoksija, skābekļa trūkuma dēļ cieta viņas smadzenes. Mēs ar viņu 3,5 mēnešus pavadījām slimnīcā. Rezultātā meitiņai  tika diagnosticēta cerebrālā trieka.” 
 

Ne Annai, ne viņas vīram sākumā pat nebija nojausmas par to, kas tā ir par diagnozi, taču viņi nekavējoties uzsāka intensīvu Amēlijas rehabilitāciju, gan izmantojot visas iespējas valsts apmaksātās programmas ietvaros, gan pašiem apmaksājot papildu nodarbības ar speciālistiem. Rehabilitācija pamazām sāka dot rezultātus.
 

Vecāki vēl nebija paspējuši morāli atgūties no šīs traumas, kad Anna saprata, ka atkal gaida bērnu. 
“Tas ir grūti izskaidrojams, bet abām manām meitiņām tika nolikts viens un tas pats dzemdību datums – 9. decembris. Biju ļoti pārsteigta par to,” stāsta Anna. “Taču abas piedzima pirms noteiktā laika – Amēlija 31. augustā, bet Karlīna – 14. oktobrī.”
 

Karlīnas glābšana

Arī ar Karlīnu Annas grūtniecība sākumā noritēja labi, taču grūtniecības beigās Anna saslima ar smagu vīrusa infekciju un ilgu laiku jutās ļoti slikti. 

“Daktere nepievērsa uzmanību tam, ka man bija sliktas analīzes,” atceras Anna. “Kādā brīdī es pēkšņi sapratu, ka mans bērniņš nekustas. Es nekavējoties devos uz slimnīcu. Tur mani apskatīja, ļāva paklausīties mazuļa sirdspukstus, ieteica apēst konfekti un nomierināties. Pēc tam mani palaida mājās.”

Mājās Anna visu nakti nevarēja aizmigt, un no rīta viņa atkal devās pie ārsta. Stradiņa slimnīcā, uz kurieni viņu nosūtīja veikt pārbaudi, ārsti, paklausījušies mazuļa sirdsdarbību, nekavējoties aizveda Annu uz operāciju zāli. “Viņi teica, ka situācija esot kritiska un laika, lai glābtu bērnu, ir maz,” stāsta Anna. “Tobrīd slimnīcā bija COVID-19 karantīna, tāpēc topošo vīru pie manis neielaida.”
 

Anna vēl joprojām ar asarām atceras to dienu, kad viņa nezināja, kas notiks un ko iesākt. “Man vienkārši trīcēja rokas. Pēc tam man palika slikti, un ārstiem nācās glābt gan mani, gan bērnu.”  

Kad Karlīna piedzima, viņu tūlīt pat reanimēja. Izrādījās, ka mazulim ir infekcija, jo netika ņemtas vērā mātes iepriekšējās analīzes. 

Stāvoklis bija smags, meitenītei sākās asins saindēšanās. Skābekļa trūkuma dēļ dzemdību laikā viņai radās smadzeņu bojājumi. Pirmajās dienās Karlīna nevarēja patstāvīgi elpot. Taču viņa izdzīvoja.

Pēc nedēļas mammu ar meitiņu pārveda uz Bērnu slimnīcu, kur Karlīna trīs nedēļas pavadīja intensīvās terapijas nodaļā. 
“Mazā Karlīna bija jaundzimušo intensīvās terapijas  nodaļas teicamniece,” Anna skumji smaida. “Viņa ātri vien iemācījās pati elpot, ēst un bija īsts paraugbērns.”
 

“Skumjākais bija tas, ka mums neviens nepaskaidroja, ko darīt. Neviens mūs neiemācīja, kā tikt galā ar spasticitāti, Karlīna varēja izmantot tikai vienu rociņu, otra bija piespiesta pie ķermeņa. Mums paveicās iekļūt speciālajā Bērnu slimnīcas programmā “Follow up”, kur pastāstīja, kā strādāt ar šādiem bērniem. Paveicās, ka tajā brīdī atbrīvojās pieraksts pie neirologa un rehabilitologa. Ārsts pateica, ka Karlīnai ir tetraparēze. Un ka bērns, visticamāk, nekad nestaigās,” stāsta Anna.
 

Rehabilitācijas kurss Bērnu slimnīcā uzreiz deva labus rezultātus. Karlīna pamazām atguva spēkus un iemācījās ar mammas atbalstu piepacelties uz rociņām un noturēt galvu. Taču gada  vecumā viņa vēl joprojām bija guļošs un pasīvs bērns. 

Mājās viņi uzreiz uzsāka otrās meitas rehabilitāciju, vadājot pie speciālistiem nu jau abas meitenes: masāžas, peldbaseins, fizioterapija… Nodarbības vecāki apmaksāja paši, tērējot tam visus ģimenes līdzekļus.
 

Par centru “Poga” Anna uzzināja no citiem vecākiem. Uz pirmo konsultāciju Karlīnu aizveda, kad viņai bija 1,2 gadi.  
“Tobrīd viņa vēl pat nerāpoja. Taču jau pirmais rehabilitācijas kurss deva lieliskus rezultātus. Uzskatu, ka šo 10 mēnešu laikā meitiņa ir ļoti progresējusi. Esam atraduši brīnišķīgus speciālistus, kuri ir ne tikai profesionāļi, bet arī strādā ar bērniem ar lielu mīlestību,” stāsta Anna.
 

Šobrīd Karlīnai ir divi gadiņi, viņa ir iemācījusies rāpot. Pateicoties nodarbībām baseinā, meitene sākusi just savas kājas. Viņa apzināti runā atsevišķus vārdus – mamma, tētis, oma, jā, nē, pazīst dzīvniekus, sākusi likt kopā divus vārdus, kas, ņemot vērā viņas diagnozi, ir liela uzvara. 

Cerība ir vienmēr 

Abas māsiņas dievina viena otru, bet neiztiek arī bez kaušanās par mantām. Amēlija sauc Karlīnu par eņģeli. Viņas lieliski pavada laiku kopā. “Viņām pat mīļākā dziesma ir viena,” smejas Anna. “Tā ir grupas ABBA dziesma “Dancing Queen”. Izdzirdot šo melodiju, viņas sāk dziedāt līdzi un dejot – kā nu kurai tas izdodas." 
Vēl Karlīna ļoti mīl ātrumu: viņai patīk augstu šūpoties un ātri braukt ar rotaļu mašīnu. Viņa arī ļoti mīl paēst, turklāt viņai garšo gandrīz viss – gan zupa ar frikadelēm, gan kotletes, galvenais lai šķīvī ir gaļa. 

To, ka rehabilitācijas nodarbības palīdz, Anna ir pārliecinājusies ar abām savām meitām. Vecākā Amēlija staigā un runā, viņa ir ļoti gudra un jauka meitene. Neraugoties uz to, vecāki turpina vadāt viņu uz nodarbībām pie fizioterapeita, jo arī Amēlijai ir spēcīga spastika kājās, ko šobrīd nomāc botoksa injekcijas. Šī gada maijā ārstu konsilijs nolēma izoperēt Amēlijai cistu mugurkaulā, jo baidījās, ka agri vai vēlu tā varētu izraisīt kāju paralīzi. Par laimi, operācija bija veiksmīga.
 

Tagad rehabilitācija nepieciešama abām meitenēm. Ar valsts apmaksāto programmu (2 nedēļas 2x gadā) nepietiek. Rezultātus var sasniegt tikai ar pastāvīgām intensīvām nodarbībām, taču tas ir ļoti dārgi.

Janvārī Karlīnu ar mammu gaida klīnikā Slovākijā, kur viņai tiks veikta cilmes šūnu transplantācija, izmantojot intravenozu metodi, kas palīdzēs aktivīzēt daļu no bojātajām zonām viņas smadzenēs. 

Nedēļu vēlāk viņai paredzēts rehabilitācijas kurss medicīnas centrā “Adeli”, kur meitenei izstrādāts īpašs rehabilitācijas  plāns. 
 

Anna ļoti cer, ka tas palīdzēs Karlīnai nostāties uz kājām, kā arī ļaus iemācīties staigāt un sākt runāt. Šī programma ir ļoti dārga – 11 000 eiro. Vecākiem, kas jau iztērējuši visus savus uzkrājumus meitu ārstēšanai, saviem spēkiem galā netikt. 

Pieņemt situāciju un atrast līdzsvaru

Anna un Kirils  nāk no daudzbērnu ģimenēm. Viņai ir trīs brāļi, Kirilam četri. “Uzaugu brīnišķīgā ģimenē, dzīvojām draudzīgi un bijām laimīgi. Es uzskatu, ka galvenais ģimenē ir tas, lai tajā būtu mīlestība un saticība. Tad var tikt galā ar visu,” saka Anna.
Viņa studējusi mākslu un modes dizainu, sapņojot kādreiz saistīt ar to savu dzīvi. Šobrīd Anna pasniedz mākslas skolā, un pieskatīt Karlīnu, kamēr viņa ir darbā, Annai palīdz vecmāmiņas.

Anna uzskata, ka bērni un viņu intereses ir dzīves prioritāte, taču iespēju robežās nedrīkst aizmirst arī par pašrealizāciju: “Ir svarīgi, lai katrs atrastu sev kādu nodarbi. Tas ļoti palīdz noturēties virs ūdens. Pieņemt to, kas noticis, ir ļoti grūti. Kad piedzima mūsu meitenes, es nemaz nebiju gatava būt divu īpašo bērnu mamma. Esam daudz kam izgājuši cauri – gan psihoterapeitam, gan panikas lēkmēm, gan miega traucējumiem un asarām. Kādā brīdī mani vienkārši pārņēma depresija no bezcerības. Taču man izdevās izrauties no šī stāvokļa un atrast savu līdzsvaru.

Mēs ar topošo vīru esam pieņēmuši šo situāciju. Tagad zinu, ka esam uz pareizā ceļa. Ir liktenis. Un ir kaut kas augstāks. Tur zina, kas ir un kas būs ar mums.  
 

Un, pats galvenais, esmu sapratusi: tu vari būt laimīgs jebkurā situācijā, neraugoties ne uz ko. Jo laime ir tevī, ir tikai jāiemācas to saskatīt.

Man ļoti palīdz topošais vīrs. Mēs esam kopā jau deviņus gadus. Viņam ir zelta rokas un zelta sirds, kā arī nosvērts raksturs. Viņš man ir kā miera osta, kurā var paglābties no vētras, turklāt viņš ir brīnišķīgs tēvs. Mēs esam komanda, un katrs ar savām stiprajām pusēm atbalstām viens otru."

Anna uzskata, ka ceļā uz meitu veselību svarīgas ir trīs lietas: labi terapeiti un rehabilitologi, smags darbs un, pats galvenais, mīlestība.  

Kā palīdzēt

• Akcijas “Zaļā lampa” ietvaros līdz 12. decembrim darbojas ziedojumu tālrunis 90006384. Maksa par zvanu ir 1,42 eiro. 
• Labdarības fonds BeOpen atvēris īpašu kontu, lai palīdzētu Karlīnai. No kontā ienākušajiem līdzekļiem netiek ieturēti nekādi procenti vai komisijas maksas.
   

Labdarības fonds BeOpen
Reģ.Nr. 50008218201
Konta Nr. LV94 CBBR 1123 2155 00350
Bankas SWIFT kods: CBBRLV22 (BluOr Bank AS)
Mērķis: Zaļā lampa. Palīdzība Karlīnai Vasiļjevai
 

Labdarības fondam BeOpen ir sabiedriskā labuma organizācijas statuss, kas ļauj ziedotājiem (gan privātpersonām, gan uzņēmumiem) saņemt nodokļu atvieglojumus.