VBTA inspekcijas vadītāja Ilona Kronberga: Bērns nav akmens zābakā

Astoņus gadus viņa bija domnīcas "Providus" pētniece, kuras vadībā tapuši daudzi ne tikai mūsu valsts, bet starptautiska mēroga pētījumi par bērnu tiesību aizsardzību, viņu antisociālās uzvedības mazināšanu un to agrīnu novēršanu (prevenciju), kā arī labākās prakses meklējumiem jauniešu noziedzības izskaušanai. 
 

Kāpēc nolēmāt pieteikties konkursā uz Valsts bērnu tiesību inspekcijas vadītāja vietu?
Pirmām kārtām šajā nozarē un tās apakšjomās tuvākajā nākotnē gaidāmas būtiskas pārmaiņas. Viena no tām ir saistībā ar Tieslietu ministrijas (TM) izstrādāto likumprojektu bērnu antisociālas uzvedības novēršanai.

 

Lasi arī:
Diāna Zande: atbalsts, ko viens otram spēj sniegt bērni, ir milzīgs spēks
Ansis Bogustovs: Par vīrišķību sabiedrībā jāiestājas arī sievietēm
 

Pašlaik gandrīz vienīgā prevenciju saturošā norma ir Bērnu tiesību aizsardzības likuma 58. pantā, taču arī tur tikai vienā punktā minēti bērni, kuri klaiņo, neapmeklē skolu, bet lielākoties ir runa par tiem, kuri jau izcietuši sodu brīvības atņemšanas iestādē, izdarījuši administratīvos pārkāpumus, faktiski tādi bērni, kuriem ar prevencijas metodēm palīdzēt vairs nevar, ir nepieciešamas jau nopietnas iejaukšanās.
Tādējādi es sapratu, ka būtu ļoti slikti, ja VBTAI vadībā nonāktu kāds, kas gatavs nevis smagi strādāt, ieviešot jaunas metodes, bet - atrasties amatā. 

Reiz sacījāt – ja bērns ir nonācis konfliktā ar likumu, ja viņš ir agresīvs, nevadāms, tas liecina, ka jau agrīnā vecumā ir bijušas pārkāptas viņa tiesības.
Tā ir! Mēs nedrīkstam pieļaut, ka bērni izaug samocīti pa cietumiem, bērnunamiem, ģimenēs, kurās par viņiem nerūpējas, un tāpēc nevar kļūt par izglītotiem, veiksmīgiem cilvēkiem vai nu veselības bojājumu, vai psiholoģiski emocionālu traumu un dzīves apstākļu dēļ. Jebkurā gadījumā tas darbspējīgo cilvēku daudzums, kas minētajos gados uzturēs pensijas vecuma cilvēkus, būs ļoti, ļoti mazs proporcijā pret tiem, kuri būs jāuztur. Tālab pret bērniem, kuri būs pieaugušie 2030. gadā, šobrīd ir jāizturas ar milzīgu rūpību un aizsardzību, lai viņi izaugtu maksimāli kvalitatīvi. Lai viņi šo pienākumu vispār varētu izpildīt. Citādi valsts faktiski nevarēs pastāvēt.
 

Nesen ceļā no vienas iestādes uz otru, pusdienojot ēdnīcā, pa logu turpat blakus redzu sievieti lielā grūtniecības laikā stāvam un smēķējam. Divas reizes pagāja garām pa diviem pašvaldības policistiem, bet neviens pat neapstājās un neaizrādīja. Neaizrādīja arī neviens cits. Tā, lūk, būtu agrīnā prevencija! 

Pašreizējais VBTAI nolikums vedina domāt, ka šai iestādei, kurai ir visai plašas funkcijas, tomēr pirmajā vietā ir kontroles pienākumi. Ar kontroli vien iepriekš minētos mērķus nevarēs veikt?
Speciālisti savās diskusijās ja ne tūkstošiem, tad patiešām simtiem reižu atzinuši, ka mēs nedarām pat trešo daļu no tā, ko varētu izdarīt. Arvien turpinām meklēt vainīgos, pārkraut atbildību cits uz citu. Izstrādājot Bērnu antisociālas uzvedības prevencijas likumu, bijām kādā neformālā sanāksmē, kur izskaidrojām likumprojekta nostādnes, un no pašvaldību sociālo dienestu darbiniekiem dzirdējām: mums ir ļoti daudz darba un papildu funkcijas nevajag!

Tiesībsarga biroja veiktās aptaujas liecina, ka daudzi pašvaldību dienesti tā vietā, lai bērniem, kuriem atklātas uzvedības problēmas, izstrādātu individuālās sociālās korekcijas programmas, par vēlamāko variantu uzskata viņus dabūt no šīs teritorijas prom, ievietot kādās speciālās pāraudzināšanas iestādēs, internātskolās. Bāriņtiesas arī nemeklējot bērniem audžuvecākus, ja ģimene par viņiem nespēj parūpēties. Ko ar tādu slīkšņu darīt?
Tiesībsarga biroja viedokli var kritizēt, tam var nepiekrist, bet ir jāsaprot, ka katrs "sistēmā" ielaists bērns nonāk vidē, kas viņa attīstībai nebūt nav pati labvēlīgākā. Vienmēr būs gadījumi, kad, teiksim, atbrauks pašvaldības policija un redzēs, ka vecāki ir alkohola reibumā, nespēj par bērnu rūpēties. Tad saprotams, ka bērns ir jānogādā drošā vietā un jārisina situācija ar vecākiem. Bet lielākoties neviens nemēģina situāciju uzlabot tiktāl, lai bērnu vecākiem kādreiz varētu atdot. Taču tas bērns, kuru šodien aizved uz bērnunamu, savā pašvaldībā, visticamāk, drīz atgriezīsies: viņam citur nebūs, kur iet. Un pašvaldība turpinās maksāt viņam sociālos pabalstus un  tālāk nopūlēties jau ar viņa bērniem.

Arī bērnunamos visi lielākoties ir dzīvu vecāku bāreņi...
Tieši tā! Mums nav pirms pieciem, septiņiem gadiem beidzies karš, kuros mazu bērnu vecāki zaudējuši dzīvību. Tā ir milzīga liecība par to, ka sistēmā nevis kaut kas nedaudz, bet ļoti daudz kas nav kārtībā. Par to ir jādomā, jārunā tagad, un, galvenais, ir jādara.

Esmu ļoti daudz runājusi ar dažādu pašvaldību sociālajiem darbiniekiem, kas strādā ar ģimenēm un bērniem, un dzirdu vienu un to pašu: mēs cīnāmies ar vējdzirnavām, mēs tik rakstām papīrus un netiekam galā! Tad ir jādomā - kāpēc neatliek laika nodarboties ar prevenciju? Tādēļ, ka visu laiku ir jānodarbojas ar smagajiem gadījumiem, kas prasa lielus resursus.
Vienā brīdī ir jānoliek tāds kā robežpunkts: mēs tiekam galā ar nelabvēlīgajām ģimenēm un situācijām, kas jau ir radušās, bet vienlaikus darām visu iespējamo, lai nepieļautu, ka to skaits palielinās. Tās slūžas ir jāaiztaisa ciet! Bet jāsāk ar katru no mums, ar šķietamiem sīkumiem.

Piemēram, nesen ceļā no vienas iestādes uz otru, pusdienojot ēdnīcā, pa logu turpat blakus redzu sievieti lielā grūtniecības laikā stāvam un smēķējam. Divas reizes pagāja garām pa diviem pašvaldības policistiem, bet neviens pat neapstājās un neaizrādīja. Neaizrādīja arī neviens cits. Tā, lūk, būtu agrīnā prevencija! Pēc tam, kad viņai, iespējams, piedzims slims bērns, valsts tērēs līdzekļus tā ārstēšanai un pabalstiem, cilvēki līdzcietībā ziedos naudu. Bet pieiet klāt un pateikt – lūdzu, nesmēķē, tu dari pāri sev un savam bērnam – to mēs nevaram!

Jūs ļoti daudz strādājat. Bet jums ir ģimene, divi bērni. Dēlam Valteram 12 gadu. Tas ir vecums, kad vecāki ir ļoti vajadzīgi. Meitai Vitai gan jau pāri divdesmit. Kā atrast laiku privātajai dzīvei?
Vienmēr saku – nekad nevajag teikt, ka nav naudas un nav laika. Ne naudas, ne laika nevajag tik daudz, kā mēs esam iedomājušies. Pietiek ar to, ka tu atnāc no darba, novelc mēteli, apsēdies, samīļo savu bērnu, kurš pilda mājasdarbus, pasaki viņam, cik viņš tev ir svarīgs un patiesi painteresējies, kā viņam šodien klājies. Mani bērni zina, ka es vienmēr atradīšu laiku arī viņiem. Bet meita Vita jau pieaugusi, dienē Nacionālajos bruņotajos spēkos un studē juristos. Mana aizņemtība ir nākusi par labu tādā ziņā, ka abi bērni iemācījušies stingri plānot savu laiku, zina, ko vēlas un kā to īstenot.

Atkal citēšu kādu jūsu izteicienu – ka mātei bērns nereti ir kā akmens zābakā, kad jāskrien uz trolejbusu, un ērtākais šķiet to vienkārši izkratīt laukā?
No vienas puses, tas šķiet neiedomājami, no otras – mūsu sabiedrībā visai izplatīts variants. Lūk, gadījums no dzīves: māte atved uz sociālo dienestu mazu puišeli un pasaka – es ar viņu netieku galā, vairs negribu redzēt, dariet ar viņu, ko gribat, un aiziet. Sociālā dienesta darbiniece ar bērnu dodas pie vecmāmiņas, tā saka – jūs man šito atvedāt? Es viņu neņemšu! Pulkstenis ir septiņi vakarā, darbiniece netiek mājās, abi sēž un raud...Tāda dažkārt ir mūsu dzīves īstenība.

Autore: Mudīte Luksa, LV portāls

Visu interviju var izlasīt portālā www.lvportals.lv