Bērnu audzināšana Japānā - līdz 5 gadiem karalis, pēc 15 - līdzvērtīgs pieaugušajiem

Likumpaklausība ir viena no japāņu raksturīgākajām iezīmēm, tā savā blogā raksta Sofija Maļinovska, kas dzīvo un strādā šajā tālajā Austrumu valstī vai vairāk kā desmit gadus. 

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Foto no Sirhealth.com

Pret bērniem Japānā izturas pēc vienkāršas formulas - līdz 5 gadu vecumam bērns ir mazais karalis, no 5 līdz 15 gadiem - burta un noteikumu vergs, pēc 15 gadiem - līdzvērtīgs pieaugušajiem. 
 

Īpašā mazo japāņu audzināšanas metode ir ļaut līdz piecu gadu vecumam darīt jebko! Ja mazulim ir iedotas šķēres un aplikācijas papīrs, lai izgriezu puķīti, bet mazais japānītis jauši vai nejauši puķīti izgriezīs no gultas pārklāja, neviens pat neiedomāsies par to strostēt. 

Kā reaģē japāņa mamma? Monologs maigā, dūdojošā balsī varētu būt apmēram tāds "Ak, ko nu tu esi izdarījis? Ak tu malacītis, gribēji aplicēt un izgriezi tik skaistu puķīti. Gluži sagriezt segu tomēr nevajadzēja, bet puķīte izdevusies brīnišķīga! Nu nekas!". Sekas šim "nedarbam" ir šķēru konfiscēšana un secinājums, ka šķēres ir bīstams priekšmets tik maza bērna rokās.
 

Neviens un nekad ne publiskā vietā, ne viesos neatļausies bērnam aizrādīt. Nevienam! Un nekādos apstākļos! Kur nu vēl kaunināt un nosodīt! Gadās, protams, mammas, kas uz saviem bērniem gan sakliedz, gan iepļaukā pa dibenu, bet tas ir ārkārtējs izņēmums.

Japānas sabiedrībā nav pieņemt veikt tā saucamo publisko audzināšanu. Tāpēc bērniem nav atskaites sistēmas, kas ir labi un kas – ne pārāk labi. 
Mazulis līdz 5 gadiem ģimenē ir mazs kungs un karalis. Atbildību par savu rīcību bērni iemācās uzņemties tad, kad iemācās lasīt – rakstīts burts, likumi un noteikumi šeit ir pāri visam. Par to nešaubās pat mazie, izlaistie bērneļi.
 

Lomas ģimenē
Mamma un vecmāmiņa japāņu ģimenē ir  apkalpojošais personāls. Kamēr bērni ir mazi, arī tēvs un vectētiņš pirmkārt ir vajadzību izpildītāji. Ja citviet mazuļus mēģina iesaistīt mājas darbiņos, tad mazajiem jāpānēniem pietiek paģērēt "Gribu dzert!", un mamma metas pēc krūzītes pati. "Nekas, nekas, es pati" – tā ir diezgan tipiska japāņu mājsaimniece reakcija, ja kāds grib iesaistīties un palīdzēt.

Mammas loma sabiedrībā ir milzīga, bet… tikai caur bērnu prizmu. Tipiska divu sieviešu saruna ir "Labdien, Hanko mamma!", "Sveicināta, Setaro mamma! Kā klājas Setaro?".

Bērniem ir stingri noteiktas bērnu lomas. Tas nozīmē, ka ģimenes ballītē bērniem nav ko grozīties ap vecākiem. Viņiem tiek sagādātas uzkodas, iepirktas mantas un bērni tiek nomitināti kaut kur tālāk no vecākiem, lai "nemaisās pa kājām". Ugunskura dedzināšanas iemaņas, salātu griešana vai citas nodarbes, kurās mēs mēdzam iesaistīt jaunākos ģimenes locekļus saprātīgā vecumā, Japānā bērni neveic.


Par veselības aprūpi
Vēss, auksts vai silts, lielākoties viņi sēž uz grīdām. Bērnudārzos bērni skraida apkārt basām kājām, jo ar zeķēm ir bīstami. Var paslīdēt un nokrist. Modē ir moderni ziemas kombinezoni un termoveļa. Ziemas laikā mazie japānēni reti tiek vesti pastaigās, jo laiks ārā ir nemīlīgs, bet apģērbs nav piemērots ilgām pastaigām. Japānā galvenais, lai siltumā ir vēders, tāpēc tieši šo daļu ietin siltos apmetņos un naktīs sedz ar siltāku segas kārtu.

Reklāma
Reklāma

Zīdaiņiem Japānā nākas norūdīties ļoti ātri. Plus trīs grādi un neliels sniegs nav iemesls stīvēt zīdainim galvā cepuri, bet kājās – zeķes. Iestājoties aukstam laikam, daudzi daļa puņķojas un klepo, bet ārsti diezgan vieglu roku profilaktiski izraksta antibiotikas.

"Ak klepus, khe-khe-khe! Tas nekas, pāries!" Tā ir diezgan apzināta uzvedībai, lai no saslimšanas netaisītu pārāk lielu problēmu un nepiesaistītu negatīvo domāšanu. Visbiežākā diagnoze ir saaukstēšanās, kas tiek diagnosticēta neatkarīgi no saslimšanas pazīmēm.

Kā jau likumpaklausīga nācija, japāņi ļoti reti mēdz apšaubīt ārstu lēmumus – ja dakteris tā teica, tad tā arī jādara. Paklausīgais japānis nekad neapšaubītu ārsta slēdzienu. Vakcinācija vispār netiek apspriesta – ja valsts to paredz, tad vajag.
 

Nekas, ka neveselīgi, toties viss bērniem
Starp brokastīm, pusdienām un vakariņām bērniem piedāvā tā saucamās uzkodas – aizdomīga izskata konfektes, krekerus, čipsus un dzērienus. It kā jau visi saprot, ka veselīgi tas nav, bet, ja tas ir izgatavots bērnu patēriņam, tad ēst drīkst. Tā kā ūdenī ir maz fluora un daudz tiek ēstas neveselīgas uzkodas, daudzi bērni jau knapi sasniedzot gada vecumu, cieš no kariesa. Vietējās skolās pat ir tradīcija – bērniem ar visveselīgākajiem zobiem tiek pasniegtas veicināšanas balvas. Vietējās pašvaldība gan mēģina ieviest veselīgākus ieradumus un pat sponsorē augļu un dārzeņu uzodas skolās, vecākus iepazīstina ar veselīga uztura principiem.



Ak, cik gan tas ir brīnišķīgi!
Mīļvārdiņus Japānā izmanto ne tikai attiecībā uz bērniem, bet velta arī pieaugušajiem. Turklāt īpaši nekompleksojot, ja vajag paziņot "Aiziešu uz tualeti pačurāt!". Ja daba sauc, nevajag kautrēties. Ar bērniem sazinoties, tiek piekopta tā saucamā aktīvā klausīšanās, kas praktiski nozīmē automātiski atkārtotas frāzes.  Tas izklausās apmēram tā: 

Mazulis: Re, es zīmējumu uzzīmēju!
Mamma: Uzzīmēji zīmējumu! Tu man rādi zīmējumu! Brīnišķīgi! Malacītis! Vareni! Tu esi uzzīmējis zīmējumu!?
Mazulis: Jā, redzi – tas ir lauva.
Mamma: Laaaauva! Vareni! Malacis! Tu lieliski zīmē!


Kamēr Rietumu pasaule cīnās ar ieradumu visu vērtēt pēc sasniegumiem, japāņi savus bērnus radina pie uzslavām. 

Vispār bērnus Japānā ļoti mīl un lutina. Par īpašiem attīstības posmiem uzskata 3, 5, 7 un 15 gadus, kad bērni tiek īpaši uzposti. 

 

Avots: http://www.psychologos.ru