Mirušais Ventspils puisēns: ģimenes ārste par zilumiem zinājusi

Nupat Ventspilī piedzīvotā nelaime, kad, visticamāk, no vardarbības rezultātā gūtām traumām miris kāds 1 gadu un 3 mēnešus vecs puisēns, liek jautāt - cik traģēdijām vēl jānotiek, lai cilvēki kļūtu vērīgāki un atsaucīgāki pret akārt notiekošo. 

Tuvinieki apgalvo, ka bērniņš vienkārši izkrita no gultas.

FOTO: Shutterstock.com

Tuvinieki apgalvo, ka bērniņš vienkārši izkrita no gultas.

Jau iepriekš ziņots, ka 27.oktobrī ap plkst.11 policija saņēma informāciju, ka slimnīcā bezsamaņas stāvoklī nogādāts bērns ar redzamiem miesas bojājumiem, kurš pēc sākotnējās informācijas esot izkritis no bērnu gultiņas. 

 

Divas dienas vēlāk medijus pāršalca ziņa, ka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārstiem nav izdevies glābt gadu un trīs mēnešus vecā bērna dzīvību. 

 

Reaģējot uz notikušo, mediķi BKUS Facebook kontā publicēja vēstījums par to, kur meklējami šādu traģēdiju cēloņi:

"Šodien slimnīcā izdzisa kāda bērna dzīvība. Mediķu darbā šādas cīņas ir ikdiena, tāpēc ārsti ir iemācījušies pieņemt to, ka ne vienmēr ir iespējams uzvarēt un atviegloti secināt, ka ir izdevies. Taču tas, ko ir grūti pieņemt un ar ko samierināties nav vienkārši, ir apziņa, ka daļa šo traģēdiju varēja arī nenotikt. Jā, ir autoavārijas un negadījumi, kuru izraisīšanā cietušie nav vainīgi, taču kļūst par upuriem, tas noteikti nav godīgi, taču tas nav arī prognozējami un noteikti nav novēršami. Taču visvairāk sāp traģēdijas, kuras lēnām un nenovēršami briest mūsu acu priekšā. Dažreiz līdzcilvēkus jau pēc tam var dzirdēt sakām: ‘tas bija tikai laika jautājums, līdz tas notiks'. 

Ja tā, tad kāpēc mēs neko nedarījām, lai tas nenotiktu? Ik katrs no mums, sabiedrības loceklis, skolotājs, pārdevējs, policists, sociālais darbinieks un, visbeidzot, visu redzošais kaimiņš?

Ja tā, tad kāpēc mēs neko nedarījām, lai tas nenotiktu? Ik katrs no mums, sabiedrības loceklis, skolotājs, pārdevējs, policists, sociālais darbinieks un, visbeidzot, visu redzošais kaimiņš? Šodien mēs nedzīvojam izolētā vidē. Vakarā, nākot no darba, mēs redzam puisēnu, kurš līdz tumsai nepieskatīts klīst pa ielām. Iespējams, omulīgi vakariņojot daudzdzīvokļu nama virtuvē, katru otru vakaru dzirdam kliedzienus, lamas un bērna raudas blakus dzīvoklī , vai rīta agrumā, atvadoties no savas atvases bērnu dārzā, redzam mazu cilvēciņu, kura acīs ir visas pasaules bailes, vientulība un uz rokas zilums. 


Diemžēl ne vienmēr lielas nelaimes notiek tikai tad, ja ģimenē ir skaidri redzama vardarbība. Tikpat svarīgi ir vienkārši rūpēties par bērnu, lai tas nepieskatīts nenokrīt pa kāpnēm, neapēd bīstamus priekšmetus vai neiedzer viegli aizsniedzamā vietā noliktas ķimikālijas. Ja bērns ir pamests novārtā un par savu drošību ir atbildīgs pats, tad tas patiešām var būt tikai ‘laika jautājums, līdz tas notiks’. Un būsim godīgi, šādi apstākļi visbiežāk no malas ir viegli pamanāmi. 

Reklāma
Reklāma

 

Ir jauki, ja par laba darīšanu mēs atceramies Ziemassvētkos un iepriecinām kāda bērnu nama mazuļus, taču vēl svarīgāk ir būt modriem ikdienā un paraudzīties ārpus savas komforta zonas un iesaistīties. 

Tā mēs citkārt varam padarīt labāku kāda maza neaizsargāta cilvēka ikdienu, bet citkārt, iespējams, glābt dzīvību."

 

LTV raidījums "Panorāma" ir papētījuši sīkāk konkrēto gadījumu un secinājuši, ka bērna ģimenes ārstei ir bijušas visas iespējas novērst nelaimi. Dienu pirms bērna nogādāšanas no Ventspils uz slimnīcu Rīgā pie viņa bija izsaukta ģimenes ārste, jo bērnam bija temperatūra. Viņa redzējusi to, ka bērniem ir zilumi, tomēr ārste skaidro, ka viņai pietrūka laika, lai par to paziņotu. Ģimenes ārste savu neziņošanu skaidroja ar to, ka bijis daudz pacientu un maz laika.

 

Skaties sižetu!